We’ve updated our Terms of Use to reflect our new entity name and address. You can review the changes here.
We’ve updated our Terms of Use. You can review the changes here.

100 skaist​ā​k​ā​s dziesmas

by Kaspars Dimiters

/
  • Streaming + Download

    Includes unlimited streaming via the free Bandcamp app, plus high-quality download in MP3, FLAC and more.
    Purchasable with gift card

      €33 EUR  or more

     

1.
kliedziena attālumā no sirds dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis debesis ir melnas melnas tikai akmeņi lido zili putni dzied kā pelni savos kokos un koki elpo aiz pieraduma mirušas upes iztek man cauri visa baznīca smaržo pēc ruma tā ir pasaule kurā tev jāmācas dzīvot bet tu vari arī nomirt ja gribi svarīgi notikumi ir tikai avīzēs bet tu esi neaprakstāms un tikai kā zvaigzne zibi šeit visu vajag gribēt tikai sev un iegūt kāroto pirms laika cik tāda aprēķināta dzīve ir slima cik tāda neiemīlēta nāve baiga klusumā rosās izmisums nenobriedis kādā mātē veidojas cilvēks nekam bet pasaule pulcējas maniakāli pēdējam bojā gājienam kliedziena attālumā no sirds notiek dzīvība gaistošā vizmā es neklausos ko melo radio es pats izčukstu vārdu: kataklizma
2.
ar pirkstu smiltīs Viņš zīmēja ar pirkstu no Betlēmes kūts Viņš uzzīmēja tevi un piesprauda zemei pie krūts pat muļķis ir līdzīgs Dievam bet gudriem to nepamanīt uz altāra nolaižas telefons un neprātīgi sāk zvanīt hallo ir iestājies vakars ēd pērminders svētītu vistu un runā brīvības raidītājs lūdz nerunāt visu par Kristu hallo jau stabilās grāmatas kā siseņi mākoņos lasās rīt oficiāli aizklāsim debesis lai ienāktos ticība masās bet tāpēc es esmu muļķis un neiešu eņģelim zvanīt tās smiltis un pirksts no Betlēmes tas viss vēl joprojām ir manī mans Kungs Tu esi mana klints bet Tevī cērt nedzīvas sejas tik daudz izmirušas acis tik maz acis kas smejas mans Kungs es nezinu visu bet tāpēc jau Tu man esi ņem manas nogurušās smadzenes par upura delikatesi
3.
saule kausē Antarktīdu Āfrikā drīz sals šokolādi nabags nopērk sunim nedzimušu bērnu balsīs ģenerāļi raud pasaule ir paradīze nāvei profesors nesaprot neko deg uguns un apledo teroristi debess vārdā savus brāļus kauj konserviem kauj ziloņus kā cūkas izmiruši visi svētie pīšļi jāpielūdz rituāli mīlestību vajā profesors nesaprot neko deg uguns un apledo apmācies un līst līst manu brāļu asinis templī lūgsnu dzied par dzīvajiem lūdz mirušie apmācies un līst nogurusi primadonna frizētavā guļ viņas dēlu aprok zonas kapos drīz būs joku spēle galā priekškars aizvērsies visi tēli izklīdīs pa ellēm profesors nesaprot neko deg uguns un apledo māmiņ kas ir patiesība tēt kas esmu es neder man šī nāves paradīze jāsakrāj ir lidmašīnai projām jālido debesīs tik daudz ir brīvu vietu profesors nesaprot neko deg uguns un apledo
4.
ķenguri savos maisos iznēsā vēstules ir tik eksotiski laiki – tikai banānus ēdam mēs sievietes vienādi slaidas vienādi smaida tās vīrieši ne mazāk vienveidīgi iemīlas padzīvo pārskatās bij baloni pistoļu svētkos nu vienīgi aptiekās eh nesanāk nesamīt skudru eh aborts - neskumsti mās nu tādi dzīvīgi laiki kas nāvi bārsta ka skan mana draudzene izlēca no piektā dzīvot nemācēja bet gribēja gan tev un man paliks pāri viens santīms un viens gars tas nekas ka jau bija - rīt atkal būs pavasars tik daudz visādu sektu arī partiju vai cik dzīve nu ir tik daudzveidīga – kā lai neapnīk es ceļos un bēgu visiem vējiem pie krūts mans draugs demokrātiski pārveidojies grib lai Dievs viņu lūdz kosmētiskajā salonā glītas meitenes maskas mij neviens negrib to kas ir – visi tik to kas bij bet kad atnāks vecie laiki – asinis sāpes un posts vienalga uz debesīm dosies vistukšākais glābšanas plosts ministriem kā vienmēr gaiss viegls dzidrs un tīrs tomēr skaties kā gribi krustā nav saredzams vīrs visiem laikmetiem pāri sievietes palagus klāj Dievam piedomā krūtis – neko vīrišķu neatstāj viss ir ārzemju garšā tiek pārtaisīts lai ir svešs tie no aizokeāna saka: te būs oāze nebūs vairs mežs meža lauma un koku rūķīt neļauj mīļoto mežu cirst es mācos visās valodās visus gudros pasūtīt... Sibīrija un Slītere joprojām kā māsas šķiet ir taču vienalga kurā mežā no hroniskās atmodas skriet parlamentā gan saka: tieši šodien viss mainīties sāks vēl pacietīsimies šodien – varbūt rītdiena nepienāks viss mainās un cilvēkiem liekas – nu beidzot ir savādāk bet savādāk ir tikai tiem kas līdzi mainīties māk tev un man paliks pāri kā vienmēr viens santīms un viens gars tas nekas ka vakar jau bija – rīt atkal būs pavasars
5.
Īstenība 02:56
es biju īstenībai tik tuvu ka no tās gandrīz neatšķīros tur bija viss kā bija tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros arī tu man iznāci pretīm un visa pasaule čokurā rāvās es neatceros neko un visu bet mīlestība uz dzīvību un nāvi kāvās eņģeļi meta jocīgus lokus tie mirdzēja zaļāk kā lielās spāres vulkāniem sastinga lava uz lūpām štrunts par pasauli gan tā pāries es dzīvoju dzemdētājas klēpī tik mokoši ar jums visiem saistīts ka vienmēr kad nāk vecie laiki ir pretīgi reizē un skaisti es dziedu sev iekodies lūpā reibis no asinīm savām akmeņi lido tik tuvu manu noslēpumu dievišķajām gravām ir sirds mana krustceles vienmēr un vienmēr es ceļos lai kristu lai nepiesauktu vairs sevi bet Kristu Kristu Kristu
6.
pie meitenes vēl klāt olīves un vīnu lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai noskūpstītu mēness ūdens rozi un debesis mēmas kā raudu mūri pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas visu to kas pasacīts bez jēgas naudu par vilcienu līdz šejienei un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu savu nespēju just kā pēdējo mīlestību un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu pie visa vēl iztēloties neko savu aizmiršanos un meitenes auksto roku viņas krūtis kā vīlušās observatorijas un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku pie tā tad vēl atliek nopūtas mitri sērkociņi un peldbikses slapjas un tumsā neredzamas bizbizmārītes kas no katra nākamā viļņa glābjas un tikai tad es saņemšos laimei savam pēdējam lēcienam sevī tikai tad kad būšu bezcerīgi vīlies jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī tikai tad es tev sacīšu: mīlu un pagriezies ieniršu bēgošā naktī tikai tad kad tu man būsi piedzimusi ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī
7.
Dēlam 06:42
tava dzīvība ir mana banga pret krastu it kā parasta lieta taču tik neparasta nākdams tik ilgi un tālu nu esi pienācis klāt dzeja ir valoda kurā visu var sarunāt zini viss bijušais un arī turpmākais starp mums būs ne mazāk ne vairāk kā noslēpums varbūt pirms tevis tā bij mana iegriba vai griba taču tā var iemiesoties vien Dieva mīlestība klausies ne runās bet manos dzejoļos rāmos tie ir Dieva darbi man nepiepildāmie un kad manis vairs nebūs vien pantu lēveri plīvos tad zini tavs tēvs tomēr vēl kaut kur dzīvos es nezinu vairāk kā ķeizargriezienā rakstīts mans zobens nekad vairs neatgriezīsies makstī esmu izgājis karā ar šo ugunīgo pļavu ne tikai ar savu nu jau arī ar tavu ja tu zinātu dēls cik šī pasaule smaga nu divatā ar brāli jūs jau esat melns aiz naga tas ir tik daudz - celt kopā kaut nieku nebīsties skumju skumsti Dievam par prieku veltījums dēlam Stefanam-Ezram
8.
es dziedu un eju un izeju nabagiem cauri viņiem nav nekā - uz trijiem viena aura tie ir mani vienkāršie ļaudis kas savās sāpēs dzied es aicinu jūs līdzi caur pasaules nabagiem iet šī pasaule pārtiek no tiem kas tai lieki tā dzīro un krāj - lieko bēdas tās prieki debess nabagu pilna jau ieliekušās sijas visi liekie ir svētie no citas dimensijas hei uzdziedam tiem kuru naktsmājas pagrabs pastiep savu tukšo roku – gan Dievs to sagrābs dejo kopā ar Viņu un tiem kas iet bojā iet liekajiem bojā nozīmē beidzot tikt projām es dziedu tikai ar nabagiem es dejoju tikai ar liekajiem ietin avīzē sirdi liec parkā zem galvas mums nav paredzētas citas vērtīgākas balvas guli zem tiltiem lido ielās kā taurenis lai brēc autobusu un policistu kurlās taures ne dzimtenei tu esi vajadzīgs ne arī savai tautai tu piederi dienai neizvarotai nenokautai sit laiku cik spēka sit nost to beigtu sen jau viss ir pateikts nav sāpju nepateiktu lido santīmu oblātas tavai cepurei mutē ne jau tas ir sakraments bagātam nabagu stutēt tava oblāta mēness - baudi pielūdz un dejo tavu acu āliņģos bagātie dzīvību zvejo es dziedu tikai ar nabagiem es dejoju tikai ar liekajiem re kur dzejnieki dzejo nabagu ausīm garām re kur skaņraži kaifo sveši nabagu garam lieko cilvēku armija lido miskastēs zilās velti pasaule mūs meklēs un kapu vākus cilās ar liekajiem pilna debess - jau ieliekušās sijas ne eņģeļi tur bazūnes pūtīs - nabagi savas melodijas visi māņticīgie mīl šo pasaules elli Dievs nav mums to devis kā paliekamu celli veraties cietumu vārti veraties pagrabu durvis šodien mūs var izglābt viens vienīgais dzīvais burvis hei tie kas esam vēl dzīvi kas velkamies nenosisti dejosim kopā aiz visliekākā nabaga - Kristus es dziedu tikai ar nabagiem es dejoju tikai ar liekajiem
9.
pasaule ir tāda skola kur mani var atrast beigtu kur mani māca nebūt dzīvam un runāt lai neko nepateiktu kur mani māca dziedāt līdzi tam visam ko nesaprotu kad klusēju neprotu melot kad runāju izrādās jau protu man saka: dzīvo ir diena bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm cilvēki neredz viens otru un izskrien viens otram caur krūtīm pasaule ir tāda skola kur visi mācās no kļūdām Dievs mūs grib darīt par baznīcām mēs sevi par suņu būdām un to kā viss ir pa īstam to skolotāji nedrīkst sacīt šai pasaulei jālasa avīzes tai aizliegts lasīt no acīm šai skolā pārmāca visus kā bēgt no īstenības es ienācu tajā ar basām nu uzvalkā paslēpties gribas pie kāda skolnieka zārka dzied mācītājs: miers tam kas galā šī pasaule dzīvu vai mirušu cilvēku vienmēr noliek malā šī pasaule tikai izliekas gudra un svin savu izlikšanos es labāk palieku par muļķi ticu Dievam un tinos
10.
Žēlastība 06:34
es izrāvos dzīvot bet debesis ciet pirksti kā ziedlapas sniedzas un zied iznāk kā spārni bet spārni tie nav krītu un mostos debesīs jau kā dievišķā ausī tik nedzirdams viss ne bijis es jūtos ne piedzimis no akluma mana kā zvaigznāji mirdz no muļķības manas cik gudra top sirds žēlastības jūrā noslīkt noslīkt man nekā te vairs nav vien izrāviens mans mans klupiens pie zemes un pamodies zvans cik saldi šie pīšļi un kā viņi smeldz vien zemāk par zemi mans augstības zelts krīt laiks te kā migla un nosēžas melns rij aizgūtnēm mirkļus jau aizrijies velns tad zibens kā zobens šķir bija no būs un nav man ko nozagt un nav man kas rūs žēlastības jūrā noslīkt noslīkt man nu saullēkti mani un arī ik riets ar putnu pie puķes un vēja es siets ar visu es brīvs un no visa es brīvs vēl vakar kā miris nu nāvīgi dzīvs es izrāvos dzīvot no visa kas beigts bet labi ka viss paliks nepateikts no pusvārda nākušam vārdā man rimt dēļ visiem jums nomirstot klusītēm dzimt žēlastības jūrā noslīkt noslīkt man
11.
krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota balts audekls dzīves ir košākā rota smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas tev pieder dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties līdz debesis glāzē iemācās neapmākties un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis divas pasaules caur tavu esamību traucas tās it kā ir viena otrā taču nekad nesajaucas garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti: es nāku jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums nav debesu aizkars tava visuma priekšā uz galda glāze ūdens un zvaigznes iekšā aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli viņš debesīs lūdz lai tu kļūsti par sauli tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā tik daudzi taču palika guļot un neatguvās tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas
12.
Bēgšana 06:05
no piliena es esmu izraidīts caur varavīksnēm uz jūru doties manas neveiksmes un pat nāve mani māca kā pārveidoties es negribu neko un nemāku tikai bezgalīgi projām tiekties bet kad lapas vairs nav kur noslēpties kailiem zariem debesīs sniegties es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie? tikai acis ir valguma pilnas dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki pretī asaru devītam vilnim arī es esmu izgājis nebeigties un nekad te vairs neatgriezties uz šīs zemes nav mūsējo debesu vien zvaigznes kā spļāvieni griestos pat mājai mirt gribas aizejot tā pamet sētu un dodas paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie tik nekustīgi ka nāve rodas zeme nečukst pat klusas ardievas trūdu klēpis grib vēl un vēl man nav bail ne no jums ne no eņģeļiem man ir bail ka man nebūs jūs žēl to ko redzu es nevaru neredzēt jūsu acīs ir palikšana viss ko būvējat pērkat un pielūdzat viss ir projām došanās mana ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet zvana mēle atkārto zvanā viss ir garāmgājēju tikšanās šajā mūžības nesatikšanā dzīvi cilvēki apmetas kapsētās smej par bēgļiem - par mani visskaļāk mirstošs priesteris aicina debesīs nāve plašāk paver tās vaļā kaut akmeņi brēktu jūs paliktu kaut pēdējā zvaigznīte dzistu ir krusts mana lidmašīna manai bēgšanai projām uz Kristu
13.
pa aizaugušu taciņu uz upi tevi vedu tur nav neviena pilsoņa nevienu svešu kedu tur foreles ar pumpiņām un dzērves tuvu klaigā tur vienaldzība nemājo vien mīlestība maigā ne tā ko mālē krāsainu ne tā ko pliku dīrā kā neredzami putekļi tur lidinās tā tīrā no saulītes līdz pasaulei baigs attālums tev liekas tā tikko nāk no turienes jums abām jāsatiekas re ūdens jau pie kājām plūst laid upē plaukstu savu un atspīdumā ieskaties varbūt jau redz to tavu tā ir it visur visu zin ar eņģeļiem prot čalot tā it kā šodien kaut kur te pat ielūgumus dalot tā vienmēr nemanāmi nāk tai gaita ļoti lēna un pirmā nekad nenāk tā vispirms nāk viņas ēna ai nemulsti un nebrīnies ja dzīva vaicā brīvi nē tā uz balli neielūdz tai ielūgums uz dzīvi tas tukšums krūšu kurvī tev kas smeldz kā trula dziņa dod signālu ka atgriezties grib tava sirdsapziņa lec ūdenī tā skaloties ar forelēm met lokus tik nebrīnies - tā visu zin pat ūdens blusu jokus tu vakar viņu padzini kad savu draugu krāpi tas šodien jau ir mūžībā ar visu savu sāpi lai tumsa ūdens dzidrais gaiss lai īstums tāds ka šausmas vai izdzīvosi dzīvosi... par to man nav ne jausmas
14.
ir galīgs vakars – meitene dzied klusi laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu ir viņas dzīve zaudējusi krāsu ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi sev aci izņem meitene kā plūmi ar atlikušo izņemtajā raugās kā nekad nesatiktā dzīves draugā ir galīgs vakars – abas pamirkšķina un nedzied vairs jo pilna rīkle svina kāds puisis streipuļo pa trotuāri tam neredzamas dzeloņdrātis pāri un plecos spārni slapji salauzīti bet meitene to pasauc kā par spīti viņš acīm meklē – kas to pūlas biedēt sauc meitene – kāp augšā spārnus dziedēt ir galīgs vakars – puisis atbild vārgi bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi tā viņu apkops nomazgās un glāstīs vēl pasaku par nākamību stāstīs tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē ak iztēle kas māņus uzbur klusi stāv meitene nevienu nesaukusi ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa es padodos… un nomirst sirdsapziņa laiks piecelties un spārnus savicināt jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt aiz loga upe akmeņi peld tajā šai novakara stundā septītajā
15.
pelni noskumuši guļas uz takām plaksti kā vāki aizveras akām deviņas nedēļas cilvēki svinu ēda kā maizi - to tagad zinu asaras kļuva kā krusa tik cietas nelieši lietišķi kārtoja lietas cilvēks tiem nulle vai vieta plika vareno reliģija ir politika debesīs sacēla viļņus kā sienas tumšas kā naktis darīja dienas naktis bez zvaigznēm pavadīt spieda nokāva bites ceļā pie zieda nokāva cilvēku pēdējo gribu vien suņiem atstāja mīlestību izmocīti badā šķībi un greizi tie smilkstēja skaļāk ar katru reizi Fukušimas suns redz sapnī to un tic ka nesapņo zombiji formās pie ugunīm sēda savus bērnus grieza un ēda suņiem pameta kauliņus sīkus kaulainā dalīja darba rīkus tie kas vairs nespēja vienkārši mira palika īpaša spējīgo šķira viņu sirds bij kā betona grīda tuvākos aprija tālākos nīda tu vēl slapstījies cerēji gāji pēdas tev sadzina šķirotāji saldēja speciālos karceru skapjos pēdējos dzīvos vēl asaru slapjos Fukušimas suns redz sapnī to un tic ka nesapņo pēdējie putni viesulī triecās zelta miljards pat neiekviecās baņķieri līki un ģenerāļi drošībā blenza kā bojā iet brāļi vīrusu mākoņi skalārā plazma pasauli čokurā rāva kā spazmā izdzisa radība mūžībā smelta līksmoja miljards kam sūdi no zelta Fukušimas suns redz sapnī to un tic ka nesapņo līksmoja ieņirdza azartā plaudēja taču galā spēli tie zaudēja ieradās Dievs lai augšām celtu visus ko kāva par miljarda zeltu pasaule pārvērtās ziedošās pļavās japāņu ķiršu svētu avotu gravās atdzima viss - pat internets un biljards nobeidzās sūdiem zeltītais miljards veltījums 2011. gada Japānas zemestrīces un cunami upuriem
16.
nāc pie loga un paskaties kā es drosmīgi aizeju mani dēli kā pamāj man rieta baloniem plīstot kā ar cirvi un lāpstu es dodos meklēt sev aizvēju re kā putni un komati šaudās pamalei dzīstot lūpas zīmogo stiklu... vai tas skūpsts – ej nu sazini manas muguras ekrānā rāda filmu par sniegu tikai baltu un baltu – vai pēc tā mani pazini plēstu lupatās dvēseli diedz ar sarkanu diegu tavā klēpī guļ akmeņi miklām pērlītēm biruši dzīvo mazmeita šūpolēs un uz prievītes spēlē kamēr dzīvojām mīļotā nekad nebijām miruši ai kā rudens kož ābolos - klusums iekožas mēlē mani zirgi... kur zirgi tie kas vēl aizvakar auļoja? sarmā nomesti pakavi miglā purniņš no stikla tā tur debesīs atceras tavas krūtis ko sauļoja un to stirnu kas pakrūtē sāpēs lēkāja bikla tur tie bērzi kas līgosies un tie galotņu čiekuri tie tev vēstīs par aizvēju kurā cirtīšu rakšu... reizēm kritušos salasi – būs tev smaržīgi iekuri ai cik dienu bij laimīgu un cik laimīgu nakšu re kā logā jau migla nāk - ļauj tai krūzīti pludināt iedzer malku tās vēsuma un būs atvadām gana laiks bij ceļos kad nomesties – laiks ir aizvēju sludināt nē – mūs mūžība neizšķirs – tā ir tava un mana skaties logā tik ilgi vēl kamēr pārkāpšu pamali te nekas vairs nav bezgalīgs – matos debesu gruži graudus pēdējam klaipiņam tu vēl vakarnakt samali pienāk mirklis kad jāpazūd – bet ne gluži... ne gluži...
17.
tec saulīte pagaid’ mani - jo es tevim pasacīš’ aiznes manai māmuliņai - simtu labu vakariņ’ nazi sen netrin galoda brīvība tikai spokojas mēli sien mezglā valoda tam kas ar valodu jokojas bizi ar varu tev atvija vainagu noplēsa savējie valodu zaudē jau Latvija bet tu vēl latvieti kavējies dzīvību atdeva brašākie raudāja bērneļi sieviņas ne visiem kapi tie plašākie dus kāds zem egles vai ieviņas karoja dzejoja radīja par spīti latviski dzīvoja rakstus ar svētību adīja brīvība valodā plīvoja melnus vai sarkanus bruņniekus uzveica pat ja zaudēja vai uzveiksim šodienas suņniekus valodu apriet kas draudēja latviešu lūpas sakļautas dvēseles maldos gūstītas nespēks no valodas pakļautas no dzīves pa pasauli grūstītas zirdziņš no bada krīt amolā ieliecas debesu paloda asaras kaklā rit kamolā mirst vienaldzīgo dēļ valoda neļauj gribu no sevis šķirt pavēli valodai nenomirt
18.
es esmu apstājies vilciens dzeja pa vadiem plūst tālāk stacijas nav - tikai pļava no adatu asmeņiem zālājs vēl jau it kā tie paši ar divām rokām un kājām bet kāpēc dzīvnieku pēdas paliek visur kur gājām vagonus ārda mans vakars stiklus plēš rieta liesmas mute kā spoguļkarpai veras un veras bez dziesmas tālumā pilsētas plosa melni kā smokingi vēji varēju kļūt tur par klaunu par cilvēku - nevarēju bērnu ratiņi trasē garām skrien manam ferārī mani apdzen pat jūlijs apdzen jau februārī ne jau Vidlauču krastā lielāko akmeņu granīts tur jau vēl saule un ūdens pārakmeņojies viss manī nevairies - zinu: tie spārni neklāj tos sejai priekšā ar krustu nazi vai dūri lūdzu tiec manī iekšā tu taču pazīsti mani un vienmēr tuvumā ganies kāpēc es visam un visiem bet tu tikai vienam klanies es esmu apstājies vilciens tukšums ik korpusa gramā apēsts ir viss kas redzams laiks pārtikt no neredzamā nē nē nē nesūdzos - vēls jau jau vēlāks kā pareģiem liekas uz pļavas adatu galiņiem uz dzeju un nāvi laiks tiekas
19.
Brīvība 03:35
ko meitene vijoli čīgā? ko lūku pastalas min? tie sapņi vairs nav tajā Rīgā kur bagātie brīvību svin uz tavām ak meitene stīgām velk meldiju pusmēness loks bet stacijas krātiņš Origo ir templis kur dvēseles zog ir mārketi brīvība baram kur visi par zaldātiem taps man - dumpīgā gūstekņa garam šis rietumu standarts ir kaps ak čīgā kaut dzejniekam vienam kas dzēris lien pavārtē ciest sen tautai laiks rāpot pa sienām bet mēdiju melos tā dziest viss cerētais liekas vien spoki kam brīvdabas muzejā mist nāk senču vijoļu loki kā pātagas savējos sist sit vienam - bet trāpa tik blusai sit otram - bet tarakāns krīt no tautiešiem palikusi vien siekala rūgta ko rīt no vienādo neliešu varas no sūdiem ko reklamē laiks atmodas vaiņagā karas un spēka nav pateikt vairs ‘nē’ ak meitene vijoli spēlē šī daina - vēl mijkrēšļa kakts... pār Latviju svešādās mēlēs nāk vervelēt mūdžu nakts brīvība - mana cerētā lolotā brīvība - svešu teologu skolotā
20.
Tavai balsij 04:31
mūzika ir klusums tavs tikai tevis nav vārdu nav vārdu nav viss ir pateikts jau dziesmā nenomirst tavs gars un manī ar ložu bars ložu bars dziesmu neaizskars neaizskars tavs gals bet paliek tava balss to šķirstā neiekals tā vēl atgriezīs mums tevi dzīvu tavs gals bet paliek tava balss to šķirstā neiekals tā vēl skanēs liktenis tavs notiesāts bet tu atkal nāc klusumā klusumā savu dziesmu sāc savu dziesmu sāc un neviens vairs nenoskums jo tu dziedi mums nenomirt nenomirt bij’ tavs pienākums nenomirt tavs gals bet paliek tava balss to šķirstā neiekals tā vēl atgriezīs mums tevi dzīvu tavs gals bet paliek tava balss to šķirstā neiekals tā vēl skanēs mūzika ir klusums tavs tikai tevis nav vārdu nav vārdu nav viss ir pateikts jau viss ir pateikts jau veltījums Džonam Lenonam
21.
izslēdz televizoru iemet akvārijā pulti viss ir saplūdis kopā meli rituāli kulti gaidīšu tevi uz jumta kur tikai signāli lodā ēdīsim treknas plūmes tavā satelīta bļodā no kurienes kauliņi lidos nevienam nebūs ne jausmas visi televizoros baudīs vienādas šausmas mēs tikai ēdīsim plūmes vestas no Eritrejas pasaule neglābjami ņurdēs uz mums no lejas es tev skaitīšu pantus savus un Skujenieka no bēniņiem izdzītie baloži dejos no mūsu prieka ēdīsim ēdīsim plūmes kauliņus spļaujot pār reni zināšu aizvērtām acīm par tevi par Antverpeni lūgdamies klusi bet stipri teikšu: vēl mirkli tev zogu - paņem televizoru un šovakar izmet pa logu
22.
tu nekad man nevari tā pateikt: tagad eju pļavā puķes raut jo neveiksmes tev dienu alga nāk saviem spārniem steiga skaut nav laika mīļā - tev jāsarauj - tev jāsarauj allaž pūlies tu lai būtu tīrāks trauki plīst un piens no katla skrien un tādā steigā tev piedeg pīrāgs bet tevi mīlu vēl aizvien lai citiem paliek tās veiksmīgās - tās veiksmīgās gan kādu dienu paveiksies un tie kas smējās kā skauģi ies gan kādu dienu paveiksies un prieka asaras tu liesi es tevi mīlēšu un dusmas piedošu es tevi redzēšu ziedošu lai piedeg pīrāgs lai tas deg lai iet kā iet jo zinu labāk vēl ies kad es tevi aicinu uz kino tu man saki - labāk iesim rīt un tālāk es jau visu zinu sāks katli šķindēt ūdeņi līt ko gan es varu tev padarīt - tev padarīt atstāju es tevi tavās rūpēs gaida kafejnīcā kokteilis tur cigaretes dāmām kūpēs un runās tās ka apnicis ir viņām viss ko dari tu - ko dari tu
23.
nedzīvojam  frikā sals nāks un dzels sniegs nāks un snigs arī Antarktīdā nē nāks mūs un cels rīts vasarīgs kā jau allaž dzīvojam Ķīšezera maliņā mēs divatā un ja reizēm ledus es neņem galvā mīļotā tam jābūt tā jo nedzīvojam mēs  frikā nedzīvojam  frikā sals nāks un dzels sniegs nāks un snigs arī Antarktīdā nē nāks mūs un cels rīts vasarīgs kā jau allaž dzīvojam Ķīšezera maliņā mēs divatā un ja reizēm uguns es tad ņem galvā mīļotā tam jābūt tā jo nedzīvojam Antarktīdā kā jau allaž dzīvojam Ķīšezera maliņā mēs divatā galvenais ir sadzīvot kur? vienalga mīļotā tam jābūt tā jo nedzīvojam mēs pasakā
24.
Princesīte 03:37
atkal ir nakts aiz loga ver tumsa pienenes ciet jau rasas princesītes mostās un ēnu prinči iet mēness ar baltām rokām miglas palagus klāj klusi klusi pāri pļavai sapņu karaļi jāj nāc ar mani princesīte zālē rasas padzerties ēnu prinči pilnu kausu lies dziedi savu rasas dziesmu dziedi savu sirdi man lai tie tavi baltie vārdi skan lai skan princesīte nenāk un nenāk pie manis neviens ir pasaka mana jau galā tik upē vēl mēness piens pastiepju pretīm roku un roka pati jau smeļ pēkšņi zvaigzne maza iekrīt līdz sirdij sāpīgi dzeļ princesīte princesīte mazā zvaigznē pārvērtās vēl tā manu sirdi piedziedās kur ir mani labie vārdi kur ir mana sapņu sirds nav nekā tik plaukstā vēl zvaigzne mirdz vēl mirdz
25.
ir pazaudēts viss – arī bailes vien spēle ir maize un veldze tas sākās tieši tai dienā kad pilsētā nomira smeldze vēl sēžam bet gaismas vairs nav ir beigusies elektrība plīv kārtis kā fosforizētas un acīs gail azarta ziba pat ūdens ir beidzies un gaiss vien tumsa un bezsamaņa bet pīķis joprojām ir trumpā un dzīslās verd rāvaina maņa dzērāji kanāla malā neredz viens otru bet smejas skumjas un saraudātas ir tikai eņģeļu sejas ziemas nav vasaras arī nav rudens nav pavasara no klusēšanas mirušu putnu ar diegu sien eņģels pie zara tad pārmet krustu un lido vienalga – uz augšu vai leju Dievs ir visur – viņš zina un asarās paslēpj seju bet mums vairs nav laika nav gaismas nav gaisa nav citādas veldzes vien pīķis kas atkal ir trumpā un pīšļi no zudušās smeldzes laiks apstājies vējš arī asins vien inerce neapstājas ķermeņi dodas uz darbu ķermeņi atgriežas mājās
26.
neelpo pietiek - jau pasaule tukša karogiem krāsa skalojas sārta neej vairs lūgties pie valdības rukša aizej pie Balgas vai turp kur vēl Bārta velti te karot un stulbi krist kaujā nav tādu ieroču nav tāda pulka kurā lai ļautu sirdij iet straujāk kurā mēs saprastos paši bez tulka ir jau mums bērni - tu pareizi saki ir vēl dēļ kā to sistēmu ārdīt bet zeme nav mūsu paši kā vraki vienmēr viens otru gatavi spārdīt nopūsties gribas tā ka lūzt priedes tā ka brūk nami pār vampīru galvām nolaupīt bānīti samontēt sliedes aizplēst pie rucavām bārtām un balgām tomēr es nekaušos klusēšu dziesmās klusēšu tā kā kodola lādiņš būšu klāt brīvē būšu klāt briesmās būšu gan ozols gan saksaula stādiņš protams tie vārdi - maz tajos jaudas akli kā kurmji bet saucamies “vaļi” trencamies barā pēc naudas pēc baudas dzīvojam melni bet sakām ka zaļi saplaukšu skrejlapās ozolu ziedos noliekšos tiekšos lai būtu jums blaku grēku man daudz bet ticu - Dievs piedos ja vajadzēs tuksnesī izrakšu aku
27.
saraudātas sniega pārslas krīt viņš tunelī var ceļu parādīt viņš rudens zeltu stūķē kabatās un divi dimanti tā pierē lās viņš zina visu kādus gadus trīs viņš tikai to nevienam nestāstīs tāpat kā laiks tam visi garām skries kā svešā brūcē viņā raudzīsies viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds kā riets - kā riets veclaicīgs viņš sen jau mūsu durvis nepazīst viņš tuneļos un bezgalībā klīst tam bruņu tērps no brūniem santīmiem un mantkārība netiek cauri tiem pie sirds tam dziļākajā kabatā guļ cieši ielocīta mutautā tā vienīgā kas nu jau šķiet kā mīts bet neaizmirst viņš to un nēsā līdz viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds kā riets - kā riets veclaicīgs saraudātas sniega pārslas līp pie vaigiem... lai nav jāraud... saraudātas sniega pārslas snieg nav naktīs mīnusi - vēl silts kad mieg vēl divās jakās pietiekami silts starp pasauli un mūžību viņš tilts vēl sapņot var un dzirdēt kā skan balss tai ko viņš mīlēja... bet drīz jau sals vēl vienas durvis kurās klauvēt ir - tās elli šo no paradīzes šķir viņš mazliet līks un sīks kā nīkstošs zieds kā riets - kā riets veclaicīgs saraudātas sniega pārslas līp pie vaigiem... lai nav jāraud... lai nav jāraud...
28.
viņš ar nopūtām vingro kā cilpām viņš mūs nedzird - mēs viņam svilpām viņš no pienenēm taisa sieru zina Dievu un Viņa mieru viņam nospļauties kuri vinnēs labo meitenes seju kas pinnēs ne ar fotošopu bet vārdu… viņš līdz mūžībai negriezīs bārdu viņš zin visu bet vēl it kā lasa smaida vien ja kāds kaut ko prasa viņā klusums ir milzīgs kā mēness viņš liek vāzēs gan puķes gan sēnes viņš nav traks tikai brīvāks un citāds viņš ir Bībele visa ne citāts Dieva radīts - ne homo erectus un uz Golgātu iet ne uz sektu viņa tautība nenosakāma viņa pagātne - skrandaina dāma sāp tam viss ko darījis sliktu būtu cits viņš ja pagātnē tiktu kad pie viņa reiz ciemoties kāpu kāpņu telpā es redzēju lāpu tādu lielu kā saulespuķi līdzās večuku ragiem un kruķi kas tu esi [vaicāju] velis? večuks teica: nē - feldfēbelis… viņš mūs izdzina kāpņu telpā Dieva dvaša ir viņa elpā… viņš uz balkona margām vingro viņš vairs nemaina režīmu stingro krīt no sāpēm no prieka lēkā nekrīt izmisumā vai grēkā viņš nav eņģelis - viņš ir ticīgs ne pret vienu nav vēss vai nicīgs tikai smaida un ģībdams smejas lasot mākslīgo dzejnieku dzejas viņš ir dzejnieks kas upenes lasa šķirsta upeņu lapas kad rasa viņa dzīvības koks ir tūja vienmēr dungo viņš – Aleluja! * - “Vingrinies dievbijībā” /Apustulis Pāvils – 1.Tim 4:7/
29.
drīz bērns tavs būs pārvērties jau neraud un drīz nesmiesies sirds velkas uguns kamolā vai sirmā mēness starojums vēl gaismu atstaros līdz jums kamene ledus balonā vēl bērns raugās šunelī šai pieaugušo tunelī mamma te lelle - tētis klauns zied spieķis dzied invalīds un bērnība tiem dejo līdz kautrība staro - līksmo kauns vēl dzīvība kaklā dun tavs bērns tevī klīst kā suns izliekas pieaudzis kā zvērs mirdz ilknis kā pusmēness tai spogulī tas neesmu es asiņu saulrietā peld jērs
30.
gāju un atradu tieši tādu vietu kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu tur arī stāvu - raudu un raudu kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu pēc notikuma tāda vārdu sakot iela un bruģis bija kā lakots ļaudis tikai gāja un nezināja cik sirds mana nesaturīga un vāja tas notika kaut kur ap Māras dīķi no debesīm uz mani nāca zeltaini pīķi trīs krievi man uzkliedza: partizāni vācies! es kliedzu: te staigājis Ojārs Vācietis arī pīles tur kādas trīs vai piecas juta ka šī vieta ir tā kurp viņas tiecas vispār nesaprotu tos kurus sliedes neiepriecina bet industriāli biedē domāju iedams pār tiltu virs sliedēm asaras ir cool - jo asaras dziedē raudāju lejup pār barjeras rori kopā ar vārnām Stravinska korī parādījās vilciens - īsāks kā senāk visus laiks vienādi saīsina dzenā nenormāla dzīve - caurdurta skumta saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta būtu jau pierastāk ja pats sev ļautu aizvērt muti acis lai uz iekšu bļautu tā jau dara visi kam nav raudāt varas nevar bez asarām - tad ir jāpakaras no mākoņiem kas mūžīgi būs un bija manas asaras lija lija un lija tie ir tādi mākoņi kā briedušas vārpas kurus Dievs atver dēļ katra tārpa paraudāšu - viss - skumjas taču beigsies asaras ir teiciens kas neizteiksies gribu to runāt visu visu mūžu lai tam nav dambju aizsprostu un slūžu lai neredz neviens kā asarās birstu atzīšos es - kad neraudu tad mirstu it kā jau būtu jāsarkst no kauna bet raudāšanā veči nav nekā ļauna gāju un atradu tieši tādu vietu kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu tur arī stāvu - raudu un raudu kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu ja raudātu vīri būtu vairāk laimes daudz priecīgāki bērni un stiprākas saimes mūsu mazā tauta vien tāpēc ir dimbā ka vecenes sen jau veču vietā bimbā
31.
latviet’s sāpi nevar saprast kas vēl būs un kas vairs nē un ar sāpi nevar aprast svešumā un dzimtenē - dzimtenē noriet saule uzlec saule arājs svešu vagu ar iet tas svešu maizi kaulēt tāda dzīve - ko lai dar` - ko lai dar` kūpi zeme zeme vāries akmens cilvēkbalsī sauc - kamēr svešai vagai pāries sviedrus sūkt no mums tik daudz - no mums tik daudz baltās māmuļas un tēvi saviem dēliem iemāciet darbu to ko vecvectēviem nācās divtik sūri iet - sūri iet un kad klusīs senie vaidi senču kapi atvērsies skanēs atkal ridi raidi latvju tauta saulē ies - saulē ies
32.
no teikas uz teiku aiziet cilvēks mazs un Staburags raud gaužas asaras aizej tu un aizeju es kad Staburagu noslīcina HES es esmu svešs un tāls kā dolomītam māls uz aklas āderes laiks mani nes vai laivā sēdi tu vai krastā els vienalga pasaule sev HESus cels līdz Daugava kā kuce laizīsies un pakaļ superprogresīviem skries es esmu svešs un tāls kā dolomītam māls uz aklas āderes laiks mani nes no teikas uz teiku aiziet cilvēks mazs un Staburags raud gaužas asaras aizej tu un aizeju es kad Staburagu noslīcina HES
33.
gan upē gan gaisā laiks lielas lietas taisa pat ļoti mazās vietās reiz notiek lielas lietas jo gribas būt drošam un mazliet apburošam jo gribas būt brīvam un bieži arī dzīvam vai gudri vai dum’i bet tie ir noslēpumi pat skaidrībai ko gribas ir lielas dīvainības jo laikam pa īstam mēs laiku nepazīstam laikam spīd cauri mūžība un dinozauri
34.
Parīze 05:18
es neilgojos Parīzē nokļūt tā sen ir nokļuvusi manī arī Eifelis - pašnāvnieku obelisks un Dievmātes torņu zvani kaut aicināti ir visi nolēkt spēj tikai daži zobenu ēra beigusies modē kabatas naži kāda meitene rudiem matiem paver Monmartras logu es nedzīvoju lai iemīlētos bet lai satiktu Van Gogu saule pār Parīzi šodien brūna no kafijas tvaikiem man ir ļoti daudz laika arī no seniem laikiem vēl vakar Robespjērs vīnu no sudraba naktspoda dzēra priesteru un grāfieņu galvas kā krelles pīķos vēra šodien jau cita dzīve līdzīga visām citām mēs par savu Parīzi katrs savādāk kritām Parīze ir manā sirdī citā es neesmu bijis tik daudz asiņu kā manī par to nekad nav lijis mana Parīze mana Parīze
35.
mēness kamols iesprūdis kaklā gribas uzdzert šo nakti un iet greizie ģitāras rati kā paklājs vēl ar tuvumu māna mazliet vēl es degu šai ledainā gaisā vēl tik mirkli šim zvaigznājam mirt svēto plaukstas kā kļavlapas raisās prom no zemes steidz debesīs birt prom no visa bēg lidene klintī gaisā uzvirmo dvēseļu spiets eņģels raksta ar Golgātas tinti: Dievs ir vientuļš - no sāpēm Viņš kliedz... bet aiz manis stāv mugura mana nav neviena kas degtu man līdz tikai kaislīga izdzīvošana draugu acīs veltīgi trīc ko es gribu? nezinu... mīlu... nekā sāpīgāka man nav un šai naktij es esmu par ķīlu ka ir rītdiena bijusi jau manas barikādes izkūp kā dūmi vien debesu vidus vēl mans cilvēki un mākoņi klīst drūmi – zvaigznes saskrienas un skan
36.
miera baloži un zili baloni caurās debesīs skrien tukša sirds rīt pie dievgalda tev prasīs talonu vienu nāvi dalīs četriem mirt skelets brīvību no vergiem diedelē uzpeld slīkonis un saka: nāc! manā partijā par dzīvi spriedelē arī Belcebuls jau demokrāts tāli padomi un sveši Rietumi padoms pārāk tāls ir pārāk labs mūsu gudrība ir mūsu cietumi mūsu dzīvība ir mūsu kaps viss ir iztērēts lai būtu brīvība nekā lieka nav šai krastā mums lūdzu neaizdod man svešais dzīvību manī dzīvs ir paša izmisums
37.
tie kas nekad vairs nesmejas mūs aprok ielu tranšejās krīt baloži kā putekļi pār nomocītiem smaidiem snieg ne Allaham ne man nekam tie tikai dzelži betonam krīt baloži kā akmeņi un tos kas smejas nomētā no tādiem nāves akmeņiem būs pieminekļi visiem tiem kas mira skaļi smiedamies ir nāve prieks jo dzīvs ir Dievs pat katrā sunī kaut kas ir un sniegavīra skatienā tik tavā politikā nav jo karo tie kam joku maz lai dzīvo nesmējusies sirds tai jāmirst nav tā kaps jau ir šai drūmo muļķu pasaulē nav jāraud vairs bet jāsmejas man jāsmejas man jāsmejas un man ar to vēl būs par maz es miršu skaļi smiedamies ir nāve prieks jo dzīvs ir Dievs
38.
Rīgai 04:55
uz ielas vējš ķēra suni bet noķēra dvēseli manu es redzēju pakārtu šallē pie debesīm pusdzīvu zvanu man pēkšņi atvērās acis tu līdzās man plūdi kā Nīla ai Rīga tu  frika mana mana smiltīs zudusī mīla Rīga ai Rīga - ielene nevainīgā Rīga ai Rīga -  frikas verdzene tu tev gribu par dzirksteli matos virs senajiem raganu sārtiem gail Indriķa galvas kausā latvju sēta ar zviedru vārtiem svētī kovārņi noietos ceļus gribas vēl bet nav vairs kurp doties pārāk vecas jau ir mūsu sāpes lai vēl cerētu apaugļoties suns ar balodi asaru peļķē skaita zvaigznes kas mirst virs Rīgas mana ēna guļ sakauta pīšļos tikai ilgas kauc bezgalīgas ceļu Rīgu pie lūpām savām vienmēr izslāpis baudīt šo Nīlu tuvo Rīgu kā  friku tālo kāpu smiltīs zudušo mīlu lido akmens dvēselei logā ledains vējš seko lauskām pa pēdām visu atceros karali Namej plēšu lāčus un kausus aiz bēdām mostas virsaitis aknās manās padzer žulti un laužas uz lūpām Rīga - ielene nevainīgā kausos salieta asiņu žūpām
39.
Bērnība 06:31
par visu ir labāka baltmaize un pudele dzeltenas limonādes un bērnība zeltainā pludmalē un zobos čirkstošas smiltis zem saulaino debesu kailuma bij vienīgā kaislība - nebēda un meitene kārklos kas pārģērbās vēl nedega asinīs tīrajās vai līdaka lēca vai meitene vienalga bij vasara mūžīga un ņirbošie ūdeņu gredzeni ik mirkli ar bērnību laulāja ai brīvība smiekli un iedegums kad mīlēju kārklus un niršanu no rīta līdz vakaram neēdis aizgūtnēm kampu es bērnību es bērnībā Dievu vel nelūdzu bet smilšu pilis tam būvēju un nejautu to ka reiz pieaugšu par lielu un parastu cilvēku nu tikai par bērnību sapņoju par debesīm kurās reiz dzīvoju es Dievu nu lūdzu bez atelpas – bez Viņa nav citas man bērnības
40.
te manā kapellā nav pirmoreiz kā Ņujorkā viss beidzot svēts un glīts viss tukšs un izlaupīts lai debesskrāpji mirdz man pieder vairs tik debesis un sirds viss viss kas bij līdz šim tas nebij man bet aktierim puisēns aizlido mākonim pie krūts visa debess skan kā viņš Dievu lūdz viņš ir dzimis Bērns – eņģeli to zin viņa dzimšanu tie ik dienas no jauna svin labrīt - es esmu es tik te vairs nav šīs pasaules te viss ir citādāk te nemirst vairs - te dzīvot sāk tik daudz jau nodzīvots būt pieaugušam - tas ir sods lai nepieder nekas vairs mums lai badā nomirst izmisums kā apustuļi sandalēs pa pasauli lai klīstam mēs kaut mati sirmi kļūs par bērniem jāpiedzimst mums būs te manā kapellā nav pirmoreiz kā Ņujorkā te beidzot svēts ir viss es beidzot esmu piedzimis veltījums dēlam Jēkabam
41.
Nelaiks 04:09
pār skumju sniegu lido acu lāses un plakstu zvani manus mirkļus skan es tetovēju vakardienu tāsīs un skaitu reizes cik vēl jāmirst man nāks pavasars nāks pumpurs pienāks lapa strauts ziemas nāvi palu upēs šļāks būs ziedu daudz pār zemi kā pār kapu un vēlāk rudens kļavā nomirt nāks tad atkal ziema iesnigs bērzā manā un viss tāpat kā bija atkal būs skan jauna nāve katrā plakstu zvanā ar savām beigām vienmēr pievilt mūs bet man ir nelaiks – nelaiķiem nav beigu man laika nav lai vienmēr mirtu es es dzīvoju sen nokavējis steigu pirms sniega šī un pirms šis pasaules pār skumju sniegu lido dzīve mana pār laiku šo tik ne jau laikam līdz es palieku pie savu plakstu zvana es esmu te un viss ir piepildīts
42.
brīvībai dzimtenē acis kā raudai pasaku misiņus pagātnē žvadzinām kā dzīvo cilvēki - paprasi naudai vienā vien simtniekā visu Baronu sadzinām aplamā frekvencē patriot ganies rādi mums mežu kur nelaupa savējos dzīvo ne izdzīvo lido ne klanies tā jau bez samaņas mūžību kavējos saule kā Piebalgā mēness kā Saldū putni kā visur latviski burbuļo pietika sapņu un pietika maldu pietrūka siltuma pakrūts lai skurbuļo strādājam dzīvojam raudam un dziedam katrs ar citādu zeltaino karūsu vai jābūt tautiskam vai jābūt viedam neskaud ka paspīdu ne sādžā sarūsu ir jau vēl ōmammas dzīpari cimdā nav tikai ziemas – nav jāvalkā dzimtene laime vai nelaime – abas dzen trimdā brīve un nauda mūs vajā ik simteni veltījums latviešiem Īrijā
43.
migla ir senu karavadoņu asinis un es paslēpjos sārtajos vālos stirnu kājas kā vijoļu lociņi zīmē kartes manu muskuļu mālos veļu stabules un kubiešu cigāri dainas mudžina medaini transi matiem dabiskiem pēdējā Margrieta pārved mājās pus robotu Ansi kakla bedrītē lāsi pēdējo auklē avots - krūtis pēdējo pienu dodiet varoni vienkāršai meitenei īstu kareivi - vienam mūžam vienu ceļi nodzēšas kartēs zīmētās miglā viensētu dīvaiņi slēpjas mūsu dēli grauj svešumā mošejas tālu izspļauti no dzimtenes klēpja lāsi pēdējo piena ceļā smel odze pēdējā - gudrību man dzel asins skaidrība lai šai miglā tvan aklā Margrieta - rādi ceļu man aklā Margrieta svina Solveiga Ansis pieslēdzies pasaules tīklam tavas krūtis kā milžu asaras pazūd miruša avota stiklā ja migla ir senu karavadoņu asinis smelšu lauku līdz pamalei sausu dzeršu pēdējais pat ja nesanāks savas Dievzemes asiņu kausu mīļā Margrieta paliec naivumā miglā neredzama un akla laiks ir galā - neviena savējā manas lūpas pie tava kakla
44.
brūnam ūdenim pārklājis miglu Viņš pienāk tuvāk un saka: tu mani neredzi - es zinu bet redzi - virs tevis atvērusies aka es nepazīstu šo vietu tik jūtu pali ir apslēpuši īstos krastus varbūt zem ūdens ir baznīcas es nezinu tikai jūtu to mastus Viņš stāv man aiz pleca un klusē es neredzu bet pazīstu Viņa acis tās raugās caur manējām šai ūdenī un es ieraugu no kurienes esmu nācis tā nav sala uz kuras es stāvu tas ir atvars vai viņa atvērtā plauksta man ir bail ka es noguršu ceļā līdz akai kas atvērusies tik augstu man nav spārnu - vien degošas sāpes kādu gabalu cels mani liesmas kā lai atvadās no brūnā ūdens tajā ir visas manas dziesmas mēness līdzās met sudraba loku Viņš saka: arī šī gaisma jau bija guldz zvani noslīkušajos kupolos plūst ūdens kā liturģija rokas tālu izstiepju miglā tā ka pirksti nav saskatāmi šajā apkampienā simtiem pamestu seju un vēl vairāk pamestu namu brūnais ūdens ir apklājis visu virs manis aka un debess tās grodos esmu pakustējies tik par soli man nav jānonāk - es tepat rodos
45.
te ielas jau ir izstaigātas un mūri aptaustīti jau un tāpēc ka ir viss tik zināms šai pilsētā vairs manis nav ir deju grīdas nodejotas un bāri izsēdēti jau tik tāpēc vien ka garlaicīgi šai pilsētā vairs manis nav es esmu tur kur mana sirds tā zeme vientulība ir tur skaidra kļūst man dzīve šī kā tuksnesī - kā tuksnesī tur Dievs man saka - celies nu un cel sev jaunu pilsētu tur Dievs man saka - celies nu un cel sev jaunu pilsētu tā meitene kas priekus kāro un telefona būdā stāv lai netērē tā divkapeikas šai pilsētā vairs manis nav un draugs kas piekrāpa reiz mani lai mierīgi sev dzīvot ļauj kopš dienas nodevīgi rūgtās šai pilsētā vairs manis nav es esmu tur kur mana sirds tā zeme vientulība ir tur skaidra kļūst man dzīve šī kā tuksnesī - kā tuksnesī tur Dievs man saka - celies nu un cel sev jaunu pilsētu tur Dievs man saka - celies nu un cel sev jaunu pilsētu
46.
ielu autos tinusi seju tā grib lai vēl dziedu un neaizeju asiņu ielas šīs mocekļu lentas vai pārvērst var notīs par sentimentu? tā raugās kā skudra un smieklīgi gremo vai tiešām šī iela tā jāpazemo? klau sliedes kā zvana un liekuļo bremzes un pusnaktī mēness kā gaisma no dzemdes lai lats viņus rāvis tos ultra īsos kas iekarsis pīšļos lai ieklausās pīšļos laiks piesēst ir ubadzei blakus un klusēt mums vienādas lietas deg iekšējā pusē vēl gudrība manējās viltīgi šūpo bet ubadze vecā to piemirst un žūpo jo nav jau šī iela lai priecātos tikai kā nav dažu torņu vairs Amerikai vēl skatienu viņas es auklēšu ilgi un melnbalti suņi degs tajā zilgi līdz lāsteka rakstīs uz manējā vaiga: ir ubadzes sirds no sāpēm tik maiga es aproku prātu zem končiku blāķiem zem pilsētu iekārojušiem pāķiem zem tiltiņu drupām no manis uz krastu zem meliem nopirkt ko neparastu šai tronī ar vieglu un tukšu galvu es kāpju un līdzi paceļu balvu – šo ubadzi veco šo dzīvības rotu mums piedzimušu ne izgudrotu es mīlu šo ielu šīs ielas šīs visas no cigāra dārga līdz bērnam kas dzisa es nevaru pazemot ielu ko ejam kur satiekam sevi un pazaudējam veltījums ubadzei Izaurai
47.
jau piekrāts daudz bet visi tomēr krājam kaut nezinām kur mantu likt ir nauda zeķē stiprajam un vājam un cerība par naudu visur tikt viens tautu apzog - otrs savu sievu bet trešais draugam ķešā brauc tas apzagt varētu pat pašu Dievu tik nezin vēl vai Dievam naudas daudz nav Dievam zagts vēl naudas maks un ja to nozags kur to raks atpakaļ debesīs - atpakaļ debesīs Dievam pats zaglis to uznesīs pat avīzēs tiek zagļi godā celti un ievēlēti augstākajos amatos nav vainīgi nedz misiņi nedz zelti ir vaina sen jau pašos pamatos lai visi dzīvo tā kā vēlas paši lai zaglis steidzas zagto mantu rakt nav svarīgi mums nolaupītie graši ir svarīgi vien sevi neapzagt nav Dievam zagts vēl naudas maks un ja to nozags kur to raks atpakaļ debesīs - atpakaļ debesīs Dievam pats zaglis to uznesīs
48.
tā mēs zīmējām sen viens otru pat ja nezinām zīmēt kā bet vai mākai ir kāda jēga jēgas nav tikai jāšvīkā – tikai jāšvīkā un ja sanāk kas ļoti svešāds nav ko nervozēt labi vien būs tik un tā mēs viens otram sveši un lai neiepazīstina mūs – neiepazīstina mūs ne mirkli nepaliec dīkā tik daudz vēl ir jāsašvīkā tā lielā sirds un tā sīkā tā taisnība taisnā un līkā tikai švīkāt un švīkāt mums jāmāk līdz nekas nebūs pazīstams ne tā māte ne draugs un ne brālis ne tā sieva ne paša nams – ne paša nams kad reiz viss tā būs sašvīkājies un tiks švīkāts jau debesu jums nāks tā beidzamā debesu švīka pāri tev pāri man pāri mums – pāri man pāri mums ne mirkli nepaliec dīkā tik daudz vēl ir jāsašvīkā tā lielā sirds un tā sīkā tā taisnība taisnā un līkā tā mēs zīmējām sen viens otru pat ja nezinām zīmēt kā bet vai mākai ir kāda jēga jēgas nav tikai jāšvīkā – tikai jāšvīkā
49.
man pieder ielas vidus kādu gabalu virs bruģa un bruģim tuvā debess un gaiss aiz gaisa kuģa man pieder visas saules un katru dienu cita un sudrabotās astes aiz komētām kas krita jo man nav nekas nekas lieks jo man nav nekas nekas lieks man pieder mani smiekli kad uznāk noskumšana un klusums kas pa vidu šai bagātībai zvana man pieder puķu smaržas no palodzēm kas garo un vēl viss nezināmais kas caur mani staro jo man nav nekas nekas lieks jo man nav nekas nekas lieks
50.
pa labi pelēks pa kreisi melns vidū ceļš balts zīda diegs balts zīda diegs pa labi pelēks pa kreisi melns žonglē akrobāts neveiksminieks neveiksminieks pa labi vakars pa kreisi nakts kā žiletes asmens vidū stars vidū stars pa labi vakars pa kreisi nakts gaismā palikt vien eņģelis var vien eņģelis var pa labi meli pa kreisi vilts zelta plaisa caur sirdi iet pa labi meli pa kreisi vilts sirdi šim mijkrēslim neatveriet zelta plaisa caur sirdi iet sirdi šim mijkrēslim neatveriet
51.
vēl pamale tvīkst kā cerība mēļa būs pusnakts kad drīkst uz sienas vai sētas dēļa ar krītu uzrakstīt dzeju ar krītu uzrakstīt dzeju es ceļos un eju es ceļos un eju atņemt svešajam savu seju deg laterna ar’ kā cerība spoža būs pusnakts kad var ja sirds tev beidzot ir droša kliegt ielām ar ticību treju kliegt ielām ar ticību treju es ceļos un eju es ceļos un eju atņemt svešajam savu seju pat zvaigznīte krīt lai gaišāk man būtu šai naktī ne rīt ar visu ko mīlu un jūtu lūgt debesīm panākt uz leju lūgt debesīm panākt uz leju jo šonakt vai nekad tikai šonakt vai nekad es ceļos un eju es ceļos un eju atņemt svešajam savu seju
52.
Tu aiz mākoņa kas mīti uzdāvini caurspīdīgu bagātību bagātību bagātību bagātību ne to duļķaino un biezo bet gan to redz kurai cauri nabadzību nabadzību nabadzību nabadzību caurspīdīgai bagātībai nabadzība zāles ir pret cietsirdību cietsirdību cietsirdību cietsirdību Tu aiz mākoņa kas mīti uzdāvini caurspīdīgu bagātību bagātību bagātību bagātību ne to duļķaino un biezo bet gan to redz kurai cauri nabadzību nabadzību nabadzību nabadzību Tu aiz mākoņa kas mīti uzdāvini caurspīdīgu bagātību bagātību bagātību bagātību
53.
svešs kuģis piestāj manā ostā un sveši ļaudis krastā nāk un atņem manu zilo gaisu un māca dzīvot bagātāk svešs kapteins smejot sit pa plecu nu tev ir viss bet mums vien gaiss un aizved manu zilo gaisu tik nokliedzot – ak laimīgais! ar svešu zeltu pilnas mājas un svešas trauksmes pilna sirds aiz apvāršņa gaist svešais kuģis mans zilais gaiss tā burās mirdz nu zelta domas man un jūtas un krūtīs pretīgs zelta prieks virs galvas zilgmē lido kaijas un ņirgājas – lūk bagātnieks! cik viegli putniem zilā gaisā bez bagātības nastas traukt par svešo zeltu pirkšu kuģi pēc sava zilā gaisa braukt te pēkšņi mute saka pati - viss zilais gaiss joprojām tavs nedz svešo laupītāju kuģa nedz zelta patiesībā nav ir tikai tas ko netver domas ko nesakrāt nedz iztērēt kā vējš kas pūš no bezgalības nāk nabadzība mieru sēt kā vējš kas pūš no bezgalības nāk nabadzība mieru sēt
54.
apaļš kā mēness aizripo feniņš varbūt kā ritenis divritenim pirms mirkļa kā karogi plīvoja smiekli nu viss ir ne tā kā bija līdz šim ķengurs ir dzimis lai lēktu uz divām cilvēks uz vienas ja grib tad var bet ko vairs var tas kas ir iestrēdzis gaisā ne soļi skar zemi ne sirds zvaigzni skar acis tās pašas šķiet tā pat vēl raugās un tomēr kā būtu bez saknēm tās lai kurp nu es steidzos laiks paliek uz vietas pat bērnība noskumst un apstājas nami un draugi aizsteidzas garām ielas un pilsētas zināmais viss putni un suņi savērpjas kopā vienāds kļūst viss tam kas izmisis apaļš kā mēness aizripo feniņš varbūt kā ritenis divritenim pirms mirkļa kā karogi plīvoja smiekli nu viss ir ne tā kā bija līdz šim
55.
aust pār tuksnesi bankas un kamieļi saulē iedziļinās skumji pakauši nopūtu mākoņi portfeļu spoguļos lās asiņu pildspalvas latviski parakstās jau pie akas krīt pēdējie kareivji mutēs kaktusi zied miglas māmuļa garo no trumuļa dēlos vīlusies dzied asiņu pildspalvas latviski parakstās deg pie deniņiem brīvlaisto lukturi acis kā pakavi rūs nebūs nekad kā bij – nebūs pat ugunij brīvība negaidi mūs! asiņu pildspalvas latviski parakstās nav upes – vien upes vieta un cilvēks beidzot ir lieta sien paunu – ir jāpošas nav upes – vien upes smarža un debesīs aizpeld barža mēs bēgam bet jums nekas jums nekas
56.
Pēc lietus 04:07
pēc lietus ir vieglāk kā raudājis klīstu trauc Svētrakstā putni ko nepazīstu ne atspulga peļķēs kas apliecina ka ir kāda seja kas paciesties zina slīd stilīgas maskas un vaskoti stāvi bars laimi sev klonē bet dīvaiņiem nāvi spļauj kokteiļu mutes tieši mums sejā bet pārvērsto dzīvi vairs nepārvērst dzejā es noskūpstu stiklu aiz kura tu kraties tai lecīgā fankī kas izliekas patiess tad aizveru acis un esmu pie Sēnas lai Francijas odi sadzeļ man vēnas lai mīla ir šķitums es gribu kaut tādu ja nepiedzimst sirdī lai ienāk caur ādu es eju pie tevis caur disenes stiklu ar rēcošu sirdi kā motociklu
57.
dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs no žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas zibens man izlēca priekšā un lūdza noskūpstīt pēdējo reizi es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām lai es Dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām ne vairs vīna ne kaislību maskas ne tik pierasto kaislības mūru kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu mana veiksme – vien tā ko atklāju – mana miršana Tevī uz mirdzošā sliekšņa…
58.
Lokomotīve 04:04
tā kā mati lokās vējā dūmi lokās tālu jau aiz manis palikušas rokas kas māja atvadas kas māja atvadas tie bij mani draugi dziļi dzīvē migušie negribēja rādīt pelēcībai pigu šie ardievu miers ar jums ardievu miers ar jums loko loko lokomotīve dzīve īstā man pie tevis te ceļa reibonī jautrā mani nes lai vēl pasauli dzīvo redzu es lai kā lokainos dūmos mainās viss dzīvo tas kas nav dzīvot aizmidzis es ar loko loko braucu tā ka sliedes kauc esmu tikai viens blakus man vēl vietu daudz bet bail ir pieturēt bet bail ir pieturēt ja nu kādam tiešām ļoti vajag līdzi braukt pieturēt nav laika un pa vienam ceļā saukt tam jālec ejošā tam jālec ejošā loko loko lokomotīve dzīve īstā man pie tevis te ceļa reibonī jautrā mani nes lai vēl pasauli dzīvo redzu es lai kā lokainos dūmos mainās viss dzīvo tas kas nav dzīvot aizmidzis
59.
dienu vienmuļajā tvanā katram sava aizraušanās vieni svešumā meklē laimi citi laimīgi savās mājās būt arī man ir dzīve sava no šīs mājas līdz gravai visa pasaule ir tepat līdzās tāpat kā indiānim kaut kur Meksikā saule tā ko redzu es - ir tieši tā pati vistālākās ārzemēs arī ļaudis kas šeit ir - tāpat kā tur ārzemēs ir dzimuši reiz un mirs reizēm ciemos atnāk draugi stāstīt cik ārzemēs ir jauki nez vai meitenes tiem tikpat krāšņas bet man prieks ka tur arī jauki iet saule sāk jau lēni rietēt domās raugos indiānietē kāpēc ilgoties svešā un tālā lai jau viņa tiek kādam Meksikā saule tā ko redzu es - ir tieši tā pati vistālākās ārzemēs arī ļaudis kas šeit ir - tāpat kā tur ārzemēs ir dzimuši reiz un mirs
60.
viņš teica: pēdējais sprādziens jau ir bijis un apklusa galvu noliecot klusi viņš zināja – mēs nekad vairs nesanāksim kopā jo izklīstam katrs uz savu pusi viņš teica: te vēl gadsimtu būs kā muzejs un uzkodu norijis nopūtās smagi viņš zināja – cilvēki drīz nepazīs viens otru un izdzīvojušajiem būs lauvas nagi viņš teica: arī tos dažus samaitās gudrie un avīzi atdeva izlasīt vējam viņš zināja – savējiem atliek tikai šodiena jo rītdiena jau pieder pavedējam viņš teica: resursu pietiks tiks nepietiks laimes un zīdainim pasvieda saplosīt pasi viņš zināja – pilsonība ir fetišs un tas bērns būs narkomāns ar visu klasi viņš teica: tev mana mīļotā nu labāk viss redzams uz tavu nemirstību kā vienmēr es dzeru viņš zināja – dzīvie paši sev ir pieminekļi un iebrauca kapos ar buldozeru viņš teica: aizvien līdzīgāk te vīteros putni un degvielu iegūs uz planētas citas viņš zināja – nafta un patiesība drīz beigsies sirds jau no bailēm un inerces sitas viņš teica: tu smietos par mani ja būtu dzīva un mīļotās eņģelim uzsmaidīja viņš zināja – policists kas tikko iešāva viņam nekas vairāk – tikai cilvēks bija viņš teica: redzi policist es tagad mirstu… un pievēris plakstus gaismai ļāvās: tu nebiji nekas – nu mirkli biji kā Dievs mana dzīvība bija rokās tavās viņš apklusa – policists vēl taustīja pulsu neko nesapratis no runas glupās bet buldozers vientuļi devās tālāk pārvērst visu bijušo drupās
61.
kā lai kaunā bērns aizver acis maigie atvari tam bez plakstiem dzejnieks nomirs bet nepasacīs it ne vārda no Svētajiem Rakstiem debess malas un zemes klēpis tumši plaiksnī kā kurmju acis ko no sevis un Dieva slēpis dzejnieks nomirs bet nepasacīs krīt uz lieveņa - saplīst lauskās stiklā stingusī sirdsapziņa mēness nošķind kā sudraba auskars te viņš bija - te nav vairs viņa vārdi paiet un dzīves lētums pīšļos pazūd pat dvīņu nami ja pēc dzejniekiem nenāk svētums velti dzejo tie dzejodami sirds jau viņam kā daudziem bij laba tikai pilna ar sevi pašu tā ir fizika tā ir daba Dievs bij aizdevis Savu dvašu Vārds bij sākumā - dzejnieks vēlāk rudens kapsētā šķirsta lapas ja nav dzejnieki Dieva dēli tauta klusē pie sava kapa
62.
atkal tu dejo ar priežu ēnām mēness tik liels kā tamburīns un aiz kāpas paceļas maigi viļņa galotnes otrādais smīns tev ir viegli - tu es tik brīva tikai jūra un liedaga smilts tev no tā ka tev nav vairs nekā ir tik nepasakāmi silts vēja atnestus tāluma vārdus ausu gliemeži lēnītēm glauž un tu dzirdi kā dvēselēm ceļā visa radība atvadas pauž tavos matos vēl dzīves smarža tavās plaukstās vēl glāstu zīds kaut viena čiekura tiesu virs zemes gribas kaijām pacelties līdz tikai asaras lielas un smagas vēl pie kāpas tev papēžus tur sirdij apkārt zied kaktusi laikam kā tie smaržo! un kā tie dur! viss ir bijis viss izgaršots norīts bērni lieli - jau paši sāk ciest priežu ēnas kā atmiņu vālus gribas plaukstām kā zobeniem griezt griezt un dejot un aizplīvot liegi kaijām līdzi caur tumsu kas klīst bēgt no sevis un atgriezties brīvai lai pat spoguļi neatpazīst riteņa zvaniņu modina īkšķis deja ir galā - dzinn! taciņa gail šoreiz tu atkal neaizlidoji jo neatgriezties visvairāk ir bail
63.
kad menti ielenei ar lūpu krāsu uzzīmēja milzīgu muti kas smejas mentāli mēs likām tos mierā taču fiziski pārvērtām viņu sejas garām klīstošu suņu mēles laizīja viņu saprāta atliekas no bruģa vai atceries kā mēs to ieleni atdzīvinājām uz pamesta kuģa arī viņa izrādījās dzejniece lai gan patēvs tai pērtiķis bija vēl šodien – teic ielene – atmiņu ielīksmo viņa izvadīšanas melodija dzēruši tikai viens otru mēs devāmies prom no ostas menti kā pirmie cilvēki atklāja uguni un sakārtoja jostas nu mēs bijām kļuvuši kā sieti cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti mēs trijatā dziedājām skaļi: būt nošautiem ir tik neparasti bāku ugunis liesmoja līdzās vai tur eņģeļi bija vai ārsti ja esi pērtiķis vai ments saulspuķu sēklas pat mirušam bārsti un tomēr mēs izdzīvojām eņģeļu pilna bij reanimācijas ēka tie dziedāja: menti cēlušies no mentiem jūs – no 139.psalmā apslēptā spēka vai atceries kādi bijām mēs kādas bij mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas mēs gaidījām kad beidzot mūs arestēs jo nebijām cēlušies no pērtiķiem bet no dzejas
64.
jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā es tikai vēroju un lūdzos nedzirdami lai tiek no avota man pēdējie simts grami un viena karote tik lielu melno ikru kā kurkuļi... un projāmceļam mikriņš man darbu nevajag es jūtos pastrādājis kad mostos acīm ciet tad prasiet kā man gājis ir nomods ieelpa vai atspirgšana sniegā lai zelta raktuvēs es dziļāk dotos miegā no visa lasītā jau sen kā trūkst man vārdu vēl bērni uzsmaida kā mūžībai ar bārdu ar notīm caurumots kā sīkiem dzīru iesmiem tiem gribu nodziedāt vēl pamošanās dziesmu jūk visa pasaule no visa sacerētā un nogrimst īsviļņos un nenonāk līdz rētām man tajos peldoties ir visi pirksti stīvi par kaifu dziesmas skan tik neskan vairs par dzīvi jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā tu sieva ģitāra ar vidukli kā fejai tev ticu vēl kā ledū orhidejai tu arī laiva man un šķirsts ja pienāks brīdis mēs abi esam laimes invalīdi
65.
nopūst svecīti un nesacerēt dziesmu tumsa pastāstīs man atmiņas par liesmu piecos piecelšos un lēkšu saulei līdzi pļavā meitene - to sauc par dievpalīdzi kā lai atgūstos es pārāk mirdams gāju ne smējos aizgūtnēm ne gūtnēm paraudāju zem saules vakar paglabāju mammu tai rakstu vēstuli kā skumju kardiogrammu ko pateikt dzīvajiem - lai mirušie beidz klusēt ir pasaule jau laika beigu pusē vēl pulcējas un akmeņus met varām Dievs klusi pasmejas un visi aizmet garām es kaut ko zinu tikai pateikt bīstos tāpat par ilgu izlikos par īsto es radio neklausos vien praulā kaļam dzeni tie morzes signāli par mūsu bezdibeni dziest mīla dzejolī ko veltīt tev es taisos jau visi streipuļo - ko es vēl te tāds maisos tad labāk maliņā, te lielveikala ēnā lai tevi skūpstītu kā pieder kautram zēnam par šķīstību velk šķību melodiju cik žēl ka sen tā bērnība kur biju lai kāds bet īsts - lai delverīgs bet dzīvāks no dzīvo kapiem pasargāts un brīvāks tev svecīte man svecīte bet mīnuss ir tas ka paņemu vēl pāris vīnus un atceros cik tīkami tas belzis un aizmirstos no visa es kā dzelzis tā pļavā meitene kas slavē dievpalīdzi tā esi tu - un gribas man tev līdzi vai puķes plūkt vai vainadziņus darīt es šodien dzelzs... bet atkusnis būs parīt
66.
Tikšanās 05:35
es tevi satieku vakar uz vienīgās īstās ielas tavas acis ir tik dziļas un pa īstam lielas tajās nav skatlogu meli un nešķīstības pēdas tavas acis ir tik dzīvas kā visīstākās bēdas tu raugies caur mani visā kā pa debesu spraugu tavas acis ir nogurušas velti meklējot draugu tu sāpīgi nokrīti ceļos zvaigžņu un manā priekšā nu tavas acis ir debesis ar visu kas tajās iekšā vienā kā asara – Kristus otrā kā asara – medus es gribu būt lācis vai bite bet atkal jau esmu ledus tad tu pacelies spārnos kā laime tik neredzamos un tavas acis ir kā bērni pie logiem bērnunamos tu aizej – es palieku stāvam kā akmens vecajā vietā un neko vairs nesaprotu dzīvē – tik pierastā lietā labāk nebūtu bijis šīs tikšanās un šīs ielas kavējas manās acīs tavas asaras dzīvas un lielas tu redzi arī eņģeļus un nākamo ciešanu rēgus tavās acīs ir noslēpums: es mīlu – tātad bēgu
67.
pie kā man pieskarties mīļā tava miesa atkal ir auksta un tomēr mēs esam uz salas mana seja un tava plauksta sniegbalta akla jūra kā siena guļ malu malās vai visa mīlestība ir mirusi vai tikai uz mūsu salas noglāsta tavu pieri sviedru zvaigznītes dažas varbūt rīts mums jau pienāks debesīs ak šīs vienīgās saldās bažas tava nopūta aizlidos pirmā manas šaubas sekos pa pēdām ja mūsu mutes būtu ielas tās dzertu lietu aiz bēdām logā kāds baznīcas tornis ar mirušu gaili uz iesma gribu tev dziedāt par mīlestību bet sanāk vien gājputna dziesma vienmēr jau ir siltākas zemes par to no kuras mēs bēgam īstenībā mēs esam jau nosaluši bet izliekamies ka vēl degam no rīta kad mazgāsi zobus un nepazīsi savu seju esi mierīga kā parasti jo atkal es neaizeju tie miljardi kuri rīt šķirsies lai sev ko labāku rastu tie nezin ka drošāk ir uz salas un noslīkst ceļā uz krastu es rokas paceļu tā kā divas atvadu kallas lai esam atdzisušie tomēr vēl dzīvie uz salas
68.
saule tavā bārdā lasa to ko pērlēm raksta rasa miera baloži un lielgabali tev par to ka tu badā un sali rāmi airē nu ielā savā tinies putnu un dīvaiņu slavā visas neveiksmes laimēt tev sokas divas kājas un abas vēl rokas kāja trešā kā flīģelim - spieķis dzimis Rīgā - bārdā ieaudzis grieķis plecos žakete humanitārā tajā dvēsele mūžības kārā vēl ar miesu ko velēnas rotās slieku ceļos un gliemežu gļotās dzīve tev vairs nav apmātība viena kurpe un sporta čība dzidra lūgšana drupačām lūpās Dievu manot pat tuneļu žūpās delnā īsziņa ietetovēta tā no sievas - kā pēdējā rēta viņa pirmā jau mūžībā ziba tava pēdējā mīlestība viņas debesis godam tu valkā jau aizsmacis bet izjūtā smalkā dungo Basjo haiku par vardi sen ir lieki tev zināmie vārdi vārdu tavu vien baloži zina tavi kauli jau sen ir no svina Dievs drīz pārkausēs tevi par lodi pamest humpalu terora bodi tikai mežā un ikonu vaigā tīras eņģeļu ēnas vēl staigā te starp ķīnas un arābu trušiem jau pirms dzimšanas pieaugušiem miera baloži un lielgabali tas ir viss ko mums dzīvajiem dali glīti sakoptiem necilvēkiem kas ir nopelniem bagāti grēkiem vēl šo nakti tu pārlaid zem tilta kas pār upi zem ledus kas silta sapnī tuvs zemes kodola lavai tā tik līdzīga sieviņai tavai miera baloži un lielgabali jau tu dodies apkampis vali visiem labu kas paliekam vēli valdi asaras un savaldi mēli saule tavā bārdā lasa to ko pērlēm raksta rasa: «trīsdesmit jau tūkstoš rītu Dieva klēpī mīlēts krītu»
69.
tais debesīs tais putnos ir mans nams tai namā spogulis ar manu seju un it nekas nav vairāk noslēpjams es rakstu debesis un mazliet dzeju es rakstu debesis un mazliet dzeju tais debesīs tais putnos ir mans nams tai namā vēl es nemelodams eju top svešais rēgs man tumsā pazīstams uz viņa pieres lasu savu dzeju uz viņa pieres lasu savu dzeju tais debesīs tais putnos ir mans nams tur sauli saucu es par orhideju un it nekas nav vairāk noslēpjams es rakstu debesis un mazliet dzeju es rakstu debesis un mazliet dzeju tais debesīs tais putnos ir mans nams tais debesīs tais putnos ir mans nams tais debesīs tais putnos ir mans nams mans nams
70.
diennakts tikpat cik toreiz bij gara senči kad dainoja vērpa un ara koki aug lēni debesīm tuvāk senči tā paguva mēs nepaguvām laiks kā nobeidzies paskrien un nav ik nākamais mirklis nokavēts jau lēni aug bērni mūžības šķirstam steidzamies dzīvot lai ātrāk mirstam laikmeta nemiers mezglos velk laiku nokavē Basjo pirmsnāves haiku nelaikā tērējam nelaikā taupām Dievam un bērniem laiku sev laupām paspējam nelaikā kavējam tieši pulksteņu apļu olimpieši pulkstens ir viens es esmu divi ūdens ir mūžīgs es kļūstu par zivi ir kam mūžība viss pagūts jau nokavēt nevar to kā nav
71.
manā mežā par maz bij gaismas tumsā skrūvēju lampu kā laimīgi izmucis tumsoņa gaismu kāri kampu kamēr dzīvs ir jātiek galā ar tumsā dzīvot niķi tā pretēji savam raksturam kļuvu par elektriķi manā alā laimīgi bērni no veikalu gūsta brīvi tie lasīja ogas un riekstus mūžību sauca par dzīvi visās tumšajās eglēs čiekuriem spuldzes liku pret gaismu kā reiz tumsā vairs nejutu nepatiku bērni domāja runāja dzejā: ‘ai upīt vai lūgšanu guldzi?’ zaram pār dzejas bērniem izskrūvēju čiekuru ieskrūvēju spuldzi arī no citām alām kur mita no tumsām bēgļi bērni man lūdza spuldzes tiem bija vien darvas degļi vadi bij makšķeru auklas un parasti pakulu striķi mani aicināja pat mežsargs sev par elektriķi arī viņš no savrupmājas uz alām pārcēla radus: mēs arī gribam būt gaismā nākamos tumšos gadus pat zirnekļi kamolus nesa lai smalkākus vadiņus aužu un smalkajiem ļaudīm par gaismu viņu tumšos priekšstatus paužu bērni domāja runāja dzejā: ‘ai upīt vai lūgšanu guldzi?’ zaram pār dzejas bērniem izskrūvēju čiekuru ieskrūvēju spuldzi pat stirnas un dzērvju pāri ar meža cilvēkiem kampās kāds brīnumains spēks ir gaismai čiekuru elektrolampās uz mežiem pārcēlās visi vēl brīvie no bezsamaņas tie bēga rāpus un līšus bez gaismas un bez skaņas elektriķa spēks ir gaismā ne jau vadiņos vai boros šogad būs dziesmu svētki meža ļaudis un bērni jau koros mūsu mežā aklie redz ceļu tā gadās ar gaismu ja dalies kad būšu pēdējo lējis gan Dievs manī jaunu salies bērni domāja runāja dzejā: ‘ai upīt vai lūgšanu guldzi?’ zaram pār dzejas bērniem izskrūvēju čiekuru ieskrūvēju spuldzi
72.
šis ir pirmais tāds rīts nekad vēl tāda nav bijis debesis pēkšņi ar zemi kāds vietām samainījis stāvu nu mākonī bridis lai kā man negribētos ieraugu ne tikai sevi satieku arī svētos viņu vidū neviena sirma visiem ap trīsdesmit trīs dvēseles nenoveco dzimušās debesīs svētais kas garām lido bārdu tik noplivina tam dzīve no saules un zelta mums no pelniem un svina mākonī mēģinu slēpties svētie vēl tracina mani galvā reizē rej suņi un gavilē baznīcu zvani svētajam bārdā kā pļavā rotājas putni un augi kāpēc mums suņi un zvēri par svētajiem vairāk ir draugi pēc nāves atjēgties nevar dzīve ir dota lai jēgtu ne lai no sevis un Dieva atpakaļgaitā bēgtu mākonis lejup laižas un saka: šai akā tu spļāvi Kristus dzīvības vārtus vairs neapsaukā par nāvi zeme iznēsā bērnus... bet Augšāmceltais nav slēpis: nāve būs dzimšanas diena ja dzīve ir Dievmātes klēpis
73.
kā sniegs pie debess kājām nosnieg pirmais prieks bet mēs to sabradājām domājām ka sniegs vēl tev uz kailām rokām kailā sala zelts cik asiņu pa jokam nav no prieka smelts tik ļoti pierasts jau tik ļoti pierasts jau ka tevis ir un nav vēl sukādes no cidonijām mutē kūst no tā kas nebijām un bijām vārdi lūzt sniegs kūst uz siltās sejas manai mīļotai ar sniegu viņa dejo lai jau dejo lai tik ļoti pierasts jau tik ļoti pierasts jau ka tevis ir un nav dziestam vai dzīvojam vēl tomēr redzu tos pa siltam pilienam tev acu kaktiņos vai kūstošs sniegs vai skumja sāls tais briljantos ir mīlestība divos siltos pilienos un tomēr pierasts nav un tomēr pierasts nav es tevi mīlu jau
74.
viņš ir pamodies beidzot pavisam un atkal no rīta ies kaujā ar mūžīgu bērnību sirdī un asaru pilnām saujām viņa lodes jau pumpuros treknos - rīt parīt sprāgs un ziedēs viņš karos bez skaņas bez vārdiem - pat putnus neizbiedēs viņā ir sadzijis viss tik dziedinošajās sāpēs pat dusmas līdz sapņiem siltas kā mirstoša kamieļa slāpes viņa pusē tikpat kā ir visi kas sen jau gājuši bojā viņš vairs nav ienaidnieks sev - sevi laimīgi atmaskoja ābeles un vecā aka viņa viedākie domubiedri viņš bruņojas vilkuvālēm lai sargātu ielauztu niedri nav zvaigzne viņš vai ideāls - vien atgriezies no nāves un uzveicis sevi spogulī - draudi vairs nepastāvēs viņš skatās debesīm acīs - ziemas sirmajā sejā cilvēki neglābjami iemīlas bojāejā viņš negrib lai tā būtu bet zin ka vienmēr būs tā - pēdējie mohikāņi sev sveši mirs pilsētu gūstā kaut elkus uz rokām nesam -savu dzīvību knapi velkam viņš mēģina ticēt Dievam ne sev kā nelaimes elkam viņa pusē jau nostājas daudzi - tos pazīst pēc kapu krustiem tiem maizes un dzīvības nebūs bet sirdsapziņa būs tiem viņš pat nav savādnieks vai citādi nepieskaitāms viņš nekļuva arī par vilku un nepalika starp aitām viņš tikai pagāja malā - no malas novāca ļauno ne strēlnieku kas viņa gēnos bet izdabājošo klaunu viņa pēc karš var sākties jo viņa karš jau ir galā viņa māja uz citas planētas - zudušās Latvijas malā to dēvē par utopiju vai par dzejnieku pamesto miestu viņš atjauno tikai sienas - viņa ēkām nav jumtu un griestu ķēķī porūzī kūtī vāgūzī rijā vai klētī visur tiek debesis klāt un viņa planētu svētī pat pakausi mati jau pamet lai debesis trāpa tiešāk viņš grib tikai mīlēt un mīlēt un mīlēt un mīlēt ciešāk
75.
dzeltenā zemūdene līdz asinīm noplēstu sānu ekrānā joko kāds par marihuānu bērni līdzās taču viens otram zvana īsziņu kreisajai sūta labā roka mana atveru logu gaiss smaržo pēc sēra ielas bez ļaudīm ne putna ne zvēra ūdens ir pienācis slieksnim liesmas jau palodzi laiza tuksnesis klāj tīreli Gaiziņu ledāji graiza laiks nu ir klāt pat kļavas to rāda arī tavas acis vēl siltā āda par vēlu bīties tumsa ver savu dzīli aplej bērniem tēju nav baiļu ja mīli lai viņi brīnās kāpēc Bībeli lasi un pie ikonas plauktā klusi ko prasi ūdens ir pienācis slieksnim liesmas jau palodzi laiza tuksnesis klāj tīreli Gaiziņu ledāji graiza neesam vienīgie slēpties mēģina visi metu krustu - glābšanās bisektrisi ticējām meliem ka pamats ir zem kājām nodurtām acīm zem debesīm bojā gājām debesis mainās arī zeme būs cita neraudi par bērniem bet grēkiem Margarita ūdens ir pienācis slieksnim liesmas jau palodzi laiza tuksnesis klāj tīreli Gaiziņu ledāji graiza
76.
arī tu no šīs planētas prom ne vairs palicēju gūstā ar ziediem ar putniem ar visiem pat ar mums delfīniem būs tā tava mirstošā Lācara skatiens nāves aizpogātiem plakstiem ir paslēpies no nokavētā un mūžīgi pievērsies Rakstiem tavu neparasto tēlu nu katrs kārs savā mastā būs koncerti filmas viss parastais kopijas no neparastā tu paliec labirints baram un Teslas enerģija tava dzeja un deja nu mūžīga ir melos nāve ja teiks: dzeja bija ne jau Lācara nāvei dziesmā tu uzvarēt ļāvi tava pēdējā video vēstījums – lai vēl dzīvi mēs uzvaram nāvi veltījums Deividam Bovijam
77.
Klusuma zona 04:38
klusuma zonā stāv sals un čokurā raujas vējš ielido manī pa logu un krampjaini kaktā sēž deviņiem falliem velns imitē pavasari dziedi man līdz – viņš saka – die’s parāvis! tu taču vari klusuma zonā acis kā kapsētas krustus sprauc lūpas izmestas krastā dziestošās zvaigznēs kauc eņģeļu dvieļos draugi vainīgi noslauka sejas es jau sen raudu asinis bet mana mute vēl smejas klusuma zona ir tuvu bet atgriezies vēl nav neviens vesela lavīna biedru kā vienaldzīgs pieskāriens es gāju tev tuvāk lai glābtu bet pēkšņi par atvaru tapu tu kļuvi par mīlestību lai es tai kļūtu par kapu klusuma zonā ik alka vibrē kā dervišu transs tur tev nekas nepaliks pāri – tur viss vienmēr paliks mans nāc saliksim rokas lai lūgtos – vēl taču nenes projām klusuma zona ir dzemdības kurās Dievs vienmēr aiziet bojā klusuma zonā ik seja pazaudē vaibstus un plēn es tevi pasaulē laidu – te nelaižu! atkāpies zēn! te nav it nekā it nekā lai kā tev to visu gribas vien uguns kas izplaucē iekšas un smiltis kas ielauž ribas klusuma zonā pie akas stāv kamieļi melni un dzer karavānai jāsasniedz saule un smiltīm jāaizber būs tumsa un nebūs kas tiesā – nazis bez spožuma trieksies mana mugura tam būs durvis kas eņģēs vairs neiekliegsies klusuma zonā nav gaismas – tā nokauta krustā kalst mirušie smejas par mani ka man bez gaismas tā salst es salieku rokas un nirstu – dziļāk zem dziļākā lāsta es joprojām neko neredzu – es pazīstu gaismu pēc glāsta tā zona ir grēks tā zona ir grēks
78.
nāku no klaušu mežiem no dainu un piena pļavām - nolikt visu kas bijis pie kājām Latvija tavām nāku ar savu tautu no pagātnes tumšajām gravām - nolikt visu kas bijis pie kājām Latvija tavām nāku lai mostamies brīvi no naida un gļēvuma skavām - nolikt visu kas bijis pie kājām Latvija tavām nāku lai nemirtu sveši viens otram un sapnim savam - lai noliktu visu kas bijis pie kājām Latvija tavām nāku lai saulītē celtu savas Tēvzemes godu mīlestību un sevi visu Latvijai dodu
79.
Rīgas sirds 05:35
tu guli ilgi ilgas nāves ilgi dzelts kā nonāvēts kaut biji augšāmcelts bet varas galvām vēl ar dzīvo nāvi flirts šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli neziņā jo ziņas visu zin un tauta klausa - svin un mirst un atkal svin vairs nenāk baltais tēvs no baltas senču pirts šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli ekrānā un ekrāns tevī guļ vēl auksta sirdsapziņa siltus dubļus kuļ jau bērniem bērni dzimst bet gudrie nabā ņirdz šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli nerausties jo rausta tevi cits vēl tukši mēli kul un tukšums tevī tic kūp dēlos zālīte un vīros izdeg spirts šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli necelies līdz kodolvilnis cels degs dainas Bībele un sadegs gribas dzelzs no zemes ticības no sevis sen tu šķirts šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli guli guli nāvīgs miedziņš nāk sals tevi sasilda un uguns saldēt sāk par atmodu daudz uzdzīvots - maz mirts šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli operēs un galu galā mums būs latvju miesas diži varens bezdzimums no Dieva un no cilvēcības šķirts šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds tu guli guli guli guli guli suns kam elks ir bailes un kam saule malduguns ne sirds ne zobu tev un pierē naba mirdz šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
80.
kam mums zārku kapu platu arī izvadītājs lieks... eiro kloākā laiž LATU - vāks tai pāri - pieclatnieks kas ir “LATvietis” - vien skaņa kļūs nu “vietis” - kam ta kas tāpat notruls “vietim” maņa kas viņš tāds uz planētas kas ir “LATvija” - vien burti paliks “vija” - vēl tak skan sadegs LATI gunī kurti kurā degt būs tev un man LATS ir zilbe - LATS nav nauda izčuksti - vai jūti pats tavas latvietības jauda vienā zilbē tverta - “LATS” arī eiro nauda nebūs - to kā spožas važas kals latvju mūžu krusts un rēbuss - mirt vai dziedāt kad lūzt balss nemirsi - tā vēl tik tūska vēl ne nāve sirdī lod... gudrība kā Dieva čūska tev pa zilbei zīmes dod noglabā ar viedu ziņu vienu LATU sev zem sirds dainu lūgsnu dzīpariņu Dievup laid lai irdz un irdz tos kas nodeva tos gandēs Dieva vārds kā zobens dzels pāri mūdžu pīšļiem skandēs LATA sudrabs - Mildas dzelzs LATS ir zilbe - LATS nav nauda izdziedu... ai - krūtis plēš man nav bail no eiro drauda būšu LATS kaut mani dzēš būšu mirga rēgs vai ēna būšu dzīvs kaut sacīs: beigts būšu LATS - kā nāve lēna vārds ar lūpām nepateikts kliegs tie: naids tur viņu varā neticiet ja zvēr kāds pat šajā mīlestības karā “vietis” būšu es un “LAT” LATS ir zilbe - LATS nav nauda LATS nu kaklā kamoliņš... Latvi Dievs kā segu auda... neirs tā! LATS – es - tu – viņš
81.
Priekškars 02:31
leiputrija un Berlīnes zēni kā karotes izkūst tējā pa trotuāriem aiziet kamieļi un validolu sūkā vējā uz palodzes mandolīna guļ sastingušām krūtīm meitene nezin par laimi un būvē kafejnīciņu kūtī bērni velk spļāvienam lūpas pie ekrāniem mātes iet ratā nāvīgas raidstacijas ar pieri liek nosisties latā plastmasas ģerānija un pensionārs dziestošā logā nabadzībai pietrūkst vien prieka dēļ prieka jau arī mēs zogam piedodiet nosisto laiku un godīgi neizklaigāto gar baznīcu milzīgs fiziķis mazās kurpītēs ubagot kāto krustojas dzīvie un nedzīvie aust pastarās tehnoloģijas nirvāna siāma liānas kā sudraba siekalas vijas apstājies taču un redzi kamieļi klusi iet garām izmisumam šovakar jābeidzas jo rīt jau ir jāsākas karam
82.
zīle ar ozolu tērzē nedomā neko lieku paļauties vēlas ne vairāk un izaugt Dievam par prieku ozols protams zin visu bet domās jau saknes cilā lai cik šai pakalnē jauki gribas tai kalnā zilā kā saulei norietēt gribas uzaust citur un tīram tik bieži labo no ļaunā uz zemes mēs neatšķiram tikai nevajag steigties mūžība vienmēr rit blakus laimīgs ir dižais ozols kam līdzās cilvēks min taku ierodas viņi un aiziet rūķi un skolotāji vispirms tur bij mīlestība vien vēlāk pacēlās māja mākoņi nāk no kalna zibeņi metas krustiem migla pieraksta visu lai vēsture nepazustu rāmi ar zvaigznes spalvu tieši ozola sirdī... viss pagājušais tā apklust ka dzirdi dzirdi dzirdi zibeņu krustnešu pulki vien bailīgajam šķiet baisi nebīsties - cel savu namu lej sveces un šūpuli taisi cel sev pavardu dzīvu necel mirušu pili sākumā kalni ir zaļi vēlāk - Dievmātes zili mati ja zvaigžņu pilni pēdas ja mazgājas rasā dzīvo slavēdams Dievu kā kamene dara to basā veltījums dēlam Jēkabam 21. dzimšanas dienā
83.
lietussargs veras bez skaņas durvis uz tevi lūzt divi akmeņi kopā tik viegli tik maigi kūst kredītlapiņām vīstot sārti lejup krīt gaiss nezināju ka būšu tev pirmais nu zinu ka beidzamais nekādu solījumu nebūs bet rīt atkal noteikti līs mēs abi esam uz zemes kas dzīvo debesīs kāds naivums tev vēl uz lūpām un piens vēl aiz mākoņa plūst nevar viens otru panest ja kāds nenes abus mūs noplūc šo antenas smaili sīkākā porā dur dzelonis uztver caur sāpēm mieru kas kopā mūs tur peļķes met paklājus saulē tauriņu applausi stingst divas lāsītes lavas tik viegli tik maigi dzinkst veltījums manai sievai Līgai
84.
Šeherezāda 03:41
Šeherezāda negribot stāsta pēdējo pasaku viņa ir tāda nenogalini Bagdādi manu tūkstots un vienu nāvi jau zini deg mīlas tetovējums pār pasauli kas kliedz dzer bagdādieši tēju un sauli mirstošs zieds mīla un nīstais karstajās lāsēs Šeherezāda zin - svešais nav īstais paceļ tā čadru asinis raudot svešajam dāvina pēdējo kadru deg mīlas tetovējums pār pasauli kas kliedz dzer bagdādieši tēju un sauli mirstošs zieds
85.
vaina nav ozona mīts vaina nav Persijas līcis cilvēks bez Dieva izsīkst kā mūžam ir sīcis gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem vaina nav nepilsoņos vai austrumu ieroču rībā dzīvniekos pārvērtāmies pašu bezdievībā gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem vaina nav pabalsti pensijas vaina nav mazā alga pārvēršas dzīvniekos cilvēki kuriem viss vienalga gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem vaina nav partiju tirgus vai mediju melīgās ziņas visi par dzīvniekiem kļūst kas nonāvē sirdsapziņas gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem vaina nav skolotājs kam bērnus samaitāt ļāvi vainīgi visi kas pieļāvām cilvēcības nāvi gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem vaina nav bezdievjos dievturos vaina nav mācītājos cilvēks ir zvērs ja pieļauj ka zvēri saplosa vājos gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem dzīvnieku mātes ieņemtos bērnus nosargāt zina cilvēku mātes bērnus ieņemtos nogalina gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem vaina nav himnā kas veca vaina nav valstī kas jauna cilvēki dzīvnieki kļūst no Dieva kad vairs nav kauna gribējām brīvi būt brīvībā kļūt par brīvniekiem dzīvojām dzīvi kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
86.
mīlīgām teļa acīm debess uz mani paskatījās kad vēl kā bērns redzēju tās itin kā arābiete aizklātu seju debesis bij’ laikā ko pirmās kaislības vij’ tagad kā nobijies kucēns es drebu no krītošas zvaigznītes vai tik ne mana tur dzīvība dziest vai tik ne mana tur dzīvība dziest kam lai to lūdzu atpakaļ griezt jautrībā reibinošā zvaigznes kā lustras šūpojās iedegtas likās dēļ manis tās dzīve ap mani vien griezās grezni griesti bij’ ikdienai debesu toreiz vēl nebij’ tai tagad kā nobijies kucēns es drebu no krītošas zvaigznītes vai tik ne mana tur dzīvība dziest vai tik ne mana tur dzīvība dziest kam lai to lūdzu atpakaļ griezt
87.
Suņa dzīve 04:10
dzīvoja dzērājs un viņa suns vienīgais tuvinieks tam vientuļa pirts bija viņu nams līdzās drupām kas reiz bij’ tēva mājas vai nu uz paģirām vai jau pilns klīda pa ciematu tas viņam pa pēdām kā draugs vai rēgs mūžīgi skrēja suns - uzticīgais dzīve mokas bij’ dzērājam vairs neviena šai pasaulē smaidīt kam - vien savam sunim arī tam nebij smaidīt prieks suns tā pat kā viņš bij’ šai dzīvē lieks un vienmēr bēdīgs - vienmēr bēdīgs naktī kad murgi to māca nost dzērāja glābiņš bij’ ceļš vienīgi staigājot likās vēl izlikās vēl ka ir dzīvs - tas kurš staigā dreboša ēna tam skrēja līdz šķita kā māte vai tēvs kas viņu no viņsaules apciemo tomēr bij’ izbijies viņš - no sava suņa dzīve mokas bij’ dzērājam vairs neviena šai pasaulē smaidīt kam - vien savam sunim arī tam nebij smaidīt prieks suns tāpat kā viņš bij’ šai dzīvē lieks un vienmēr bēdīgs - vienmēr bēdīgs kādā rītā uz paģirām dzērājs juta – būs gals ja līdz veikalam nepaspēs un viņš steidza ko spēj - un suns tā pēdās dzērājs pakrita pusceļā nāve apsteidza to arī suns līdzās nogūlies nomira mirkli pēc tam - uzticīgi dzīve mokas bij’ dzērājam vairs neviena šai pasaulē smaidīt kam - vien savam sunim arī tam nebij smaidīt prieks suns tāpat kā viņš bij’ šai dzīvē lieks un vienmēr bēdīgs - vienmēr bēdīgs
88.
ziedlapās sarma vasaras sals ciniķim karma latvietim gals dzegužu sirēnas putekšņu svins viņš velnu nezina velns viņu zin suņi grauž spārnus cīruļi rej ceļš sen ir zudis tu vēl ej karogā asara melna kā zelts nesen vēl dziedāji augšāmcelts tīri vien sapnī aka un trauks zīmuļi nezīmē zīles rok draugs mākoņu ledājos avoti ļimst dienas mirst jaunas vecas nedienas dzimst bijām reiz visi visi nu bars katrs par sevi nokaltis zars rindojas ēnas sastrēgums blīvs dzīvie kā beigti mironis dzīvs dziedu par Jāzepu vītolā balss būs dziesmu svētki pasaulei gals
89.
tālums uz pleciem ceļ sauli meži paceļas līdz debess nāk zemāk un zemāk tām nenokrist jāpalīdz zibeņi mākoņus dala katram pa strēmelei tiks lūgšanu zobeni dzirkstīs zvaigznes kā svētība snigs brīvības vainagu dubļos sveši savējie min zin viņi taču kā sāpēs kā sāpējis jau viņi zin tomēr tie Tēvzemi bradā dīrā tirgo un plēš uguni mūžīgi dzīvo latviešu dvēselēs dzēš sarīda baida un vajā triec trimdā uz sliekšņiem kauj tver savu zobenu brāli māsai tvert lāpu ļauj iecelsim izgāztos vārtus bērnus celsimies glābt ticības uguns zirgos varoņi pavēl mums kāpt uzvarējušie dzīvie nākotnes sudrabu lej tie kas karos tie svinēs celies latviet un ej dzīvi jāsvin pēc kaujas neglūn kad naidnieka vaigs tie kas ies cīņā tie dzīvos mosties latviet - ir laiks
90.
Muzikants 04:53
apklust jautrais muzikants svētku pašā vidū viņa pirksti ģitāru vairs nespēlē asara pār vaigu rit viesiem nepamanot viņam no tiem šovakar ir jāaiziet ak mana sirds vēl paliksim šeit ir svētki mums šie līdz galam jāizspēlē bet saka sirds jau klāt mūsu laiks lai svin tie bez mums jo svētkiem gala nebūs mūzikantam ģitāra lēni slīd no rokām paliek acīs asaras un lūpās smaids mirkli rimstas svētki šie mūzikantu aiznes cits ņem rokās ģitāru un jautri dzied ak mana sirds vai tiešām bez mums tik jautri tiem būs kā reiz ar mūsu dziesmām tad saka sirds tie dziedās un dies’ un aizmirsīs mūs un citu dziesmas slavēs ak mana sirds vēl paliksim šeit ir svētki mums šie līdz galam jāizspēlē bet saka sirds jau klāt mūsu laiks lai svin tie bez mums jo svētkiem gala nebūs
91.
skrējiens turpinās smagāk klāt jau ir pasaules mala priesteris iesalis vagā maizi kā akmeņus dala senatnes putekļi plīvo sapnis aizaudis plakstus sirds aizvien senāk dzīvo aizvien senākus atklājot rakstus zīdaiņa plaukstas no zīda izmirušu gaisu glāsta vectēva cirstā grīda neticamo par dzīvi stāsta par mīlestību un dzeju kas dvēs’li pār tumsu cēla par laikiem ar Dieva seju par ļaudīm kas gaismu smēla virs Valkas Rendas vai Rojas plīv izbijušu cilvēku ēnas daži upuri vēl pārvietojas kustības jau neatgriezeniski lēnas saziņu tīmekļos austi bērni nožņaudzas sāpēs asaru noliekti skausti mirstot pie akām slāpēs mūs aprok pagātnes torņi pilns altāris egoistu katrs te runā ar sevi vien putni vēl rītos ar Kristu veikalos ķermeņu bari no siltiem kauliem un gaļas apēd pavasari radiostacijas skaļas varas tiek vairāk un vairāk skaitļu pielūdzējiem haoss ir sirdīs ne Kairā no liekšanās visiem vējiem Rainis raudzījās priedēs zināja - lūzīs ne lieksies kas mūs tik mirušus dziedēs vai beigtais vairs Dievup tieksies mīlu kā krītot dzied koki pār līdumiem seniem un ēkām kad ļaudis vēl kalpoja Dievam ne copy paste dzīvei un grēkam mīlu kā cirvis tēš dēli sena nama jaunajām sijām ik skaida kā teicējas mēle stāsta par to kas reiz bijām reiz mēs cilvēki bijām līdzīgi Dievam un īsti šodien dēls tu pat sevi lāgā vairs nepazīsti izliekamies ka esam tēlojam vēl ka varam viens otru par upuri nesam pēdējam pasaules karam pašā pasaules malā visu visu sapratīsim svēto lūgšanu miglas segās nokavēto kaunu tīsim visu visu sapratīsim
92.
aiziet kailā ledū skaitīt savus kaulus pensionāru pāris pīpēdami praulus rozes izpīpētas nervu zāles rītas vecīts savai večai uzdāvina krītu uzzīmē man sauli tik ar lielo burtu mūžīgu un stipru mirt lai nepagurtu uzzīmē man sevi mūsu skūpstā pirmā mīlu tevi - mana mirstošā un sirmā vēl līdz jūrai gabals norāposim divi sēž tur krastā Kristus ēd ar biedriem zivi nepīpē Viņš praulus negvelž neko lieku smilšu grauda lielu katram dala prieku dala arī krītu gabals man no Viņa bērnībā man deva cena - kapeiciņa zīmēju es tevi visu mūžu savu abi jūras krastā teiksim Viņa slavu asara tev acīs pēdējā un silta atpūsties mēs drīkstam tik aiz mazā tilta tas pie pašas jūras Pēterupei pāri tur ir Viņa gaisma nāk līdz mums jau stari zinu sen līdz nāvei esi nogurusi ņem no manis spēku ņem kaut lielo pusi vēl tik tur tai kāpai jātiek mums ir pāri bērni nepalīdzēs rāpo - tu vēl vari elpo manu elpu tavējā ja dzisa paņem arī sirdi tā tev pieder visa rāpo mīļā veča tu pie Kristus pirmā mazliet atpūtīšos te pie akmens sirmā palūgšos par tevi ir mazliet vēl dvaša čukstēšu ka mīlu Dieva ausī pašā re tu jau aiz kāpas rāpo mīļā mana čiekuri kā zvani liturģiju zvana veča pasniedz Kristum gabaliņu krīta baltā krāsā viņas dzīve pavadīta saka Viņš un rāda zīmējumu smiltīs viņas veča seju dzīvu gaišu siltu kā bet viņš jau mira ceļā Kungs pie tevis jā bet savu sirdi savai mīļai devis saviļņojas kāpas smilšu stāvi slejas visiem augšāmceltiem viņas mīļā seja
93.
bij atmoda bij ugunskurs bij silti ceļš vaļā bij bij aizām pāri tilti nu tilti deg to ugunī tu salsti tev nolaupīja tavu mīļo valsti nolaupīja mīļoto tev tavā mēlē melus pierādīja ka labi būs ka agrāk slikti bija nu nabags tu vien sapņu mieles smalsti tev nolaupīja tavu mīļo valsti nolaupīja mīļoto ne zemes tev ne bērnu sejās smaidi bet tu kā muļķītis - vēl gaidi gaidi tik ugunīgi sāp - līdz kaulam kalsti tev nolaupīja tavu mīļo valsti nolaupīja mīļoto pret cilvēcību un pret tavu gribu zog Latviju sit krustā mīlestību ja cilvēki viens otram būtu balsti neviens mums nenozagtu mīļo valsti nenozagtu mīļoto pat zvēri draudzīgi top ugunsgrēkā tie nāk pie upes kopā smeļ pēc spēka ko sirdi gļēvs kā dubļu piku valsti vien kopā atgūsim mēs mīļo valsti atgūsim mēs mīļoto
94.
Mērenais 03:10
dzīves ritums tavs nekas tāds jau nav kaut kas kā nekas mazāks vēl kā mazs stiprā galā ods vājā paša gods pats tu vidū tāds mēreni nekāds un tā debesīs kas zvīļo tevi tādu tomēr mīļo ko tu saulīt mīļo sīko kas vēl sīkāks raukties tīko ostās mērenais pelēt sāk jau gaiss gan tāds ar būs labs tik un tā reiz kaps ko nu es tāds sīks kam es noderīgs pelēt vēl varbūt nenozīmē pūt un tā debesīs kas zvīļo tevi tādu tomēr mīļo ko tu saulīt mīļo sīko kas vēl sīkāks raukties tīko
95.
ak draugi vecie un sērīgie vēl sēru pasaulei stobri dveš mums mazāk ir jāsēro uz ziedošā padebess lai sēra būrēji šķauda vien un sīvos sodrējus reibdami ož mums zeme šī brīvībai un mieram ir jāsapoš lai prāti mirdz un lai sievas plaukst sirds mīlestībā lai mūžīgi tvīkst tiem sērīgiem nīdējiem no zemes ir jāiznīkst pār viņu pīšļiem reiz mauriņš zels un mūsu bērni tur smiedamies skries kad stobrs pēdējais būs sodrējiem aizrijies
96.
tieši tāpēc ka esmu no jūsējā bara tieši tapēc ka māku to pašu ko jūs manu sirdi šī dzīve par akmeni dara un varbūt manam kaklam par akmeni būs man nav bail savas dzīves ko dzīvoju sevī man ir bail tieši tās kuru veltu es jums mana uguns - ne tā ko jums piepīpēt devu mana uguns - vien skumjas un nogurums esmu dziedājis līdzi un tērējis naktis esmu ziedojis sevi lai stils būtu tīrs mazliet nokvēpa sienas un pievilkās kakti tikai nejutās varonis atkal kāds vīrs tā kā mašīnām dvakā mēdz aizmiglot stikli tieši tā mana sirds lēni asarās mirkst kam šie līksmības ātri gaistošie cikli ne tur mīla ne gods ne tur taisnība ir tikai augoša nīcība savējo baram tikai vienojošs trulums un liekulīgs skats es jūs nesodu brāļi - vai sodīt maz varam tikai piedodiet man ka es tāds biju pats bet ja paģirās gribas jums raudāt no bēdām un ja ir jūsu drudzī vēl līdzjūtīgs gars lūdziet visi lai svētība nāk man pa pēdām tik lai nekļūst par kapu man gļēvuļu bars
97.
pār jumtiem aiznes rīta vējš no manis skumjas projām un ēnu kas man līdzās sēž drīz redzēs aizlidojam ēnu kāsim līdz paies skumjā nakts priecīgs nāks rīts paies skumjā nakts priecīgs nāks rīts liks atkal diena smaidīt man tām sejām nezināmām kas nesadzird kā klusums skan pār pusnakts skumjām rāmām kad krīt zvaigžņu sniegs tikai skumjas zin kāds ir mans prieks tikai skumjas vien zin kāds ir mans prieks pusnaktī kad nāk jums miegs krīt pār ielām zvaigžņu sniegs kā mans skumjais prieks tas pār manu pieri krīt lai es spētu pasmaidīt visiem visiem jums rīt visiem visiem jums rīt kad saule nogurusi riet pār namu jumtiem sārtiem es jūtu man ir jāaiziet līdz klusajiem nakts vārtiem savām skumjām līdz tām lai pieder nakts bet priekam rīts tām lai pieder nakts bet priekam rīts tikai skumjas zin kāds ir mans prieks tikai skumjas vien zin kāds ir mans prieks pusnaktī kad nāk jums miegs krīt pār ielām zvaigžņu sniegs kā mans skumjais prieks tas pār manu pieri krīt lai es spētu pasmaidīt visiem visiem jums rīt visiem visiem jums rīt
98.
mīlestība ir mazas un mūžīgas sniegpārsliņas Dieva asarās vēl nepārvērtušās pēdējās ziņas Dievs skaidrāk par mani redz sapņus un nodomus manus eglīte mana kā antena uztver vistālākos zvanus apsnigsim kamēr tā snieg dziļi un balti pa īstam kamēr uz zemes vēl miers kamēr vēl neizklīstam kad jau snigs pastarie pelni un akmeņi kusīs lavā lūgšos lai baltāks par sniegu jau būtu mīlestībā Tavā uz zemes palikušie ar šķiltavu kramiņiem krūtīs no pelnu un ogļu tumsas mums dzirkstelītes sūtīs apsnigsim kamēr vēl snieg kamēr snieg sniegs ne pelni apsnigsim balti balti jo paši jau esam melni sirdi eglītē sienu ar eņģeļa matu kā diegu šķīstī Dievs mani no grēkiem lai topu baltāks par sniegu mīlestība ir mazas un mūžīgas sniegpārsliņas Dieva asarās vēl nepārvērtušās pēdējās ziņas
99.
tā kā savu māmuliņu gaidu pavasari gaidu gaidu strazda ziņu pūpolīša zarā pirmā strautā saklausīju pavasara balsi nu es zinu – zīlīt mīļā tu vairs nenosalsi jo ir atnācis pavasars manā dārzā sniegpulkstenīts zied jo ir atnācis pavasars manā dārzā pirmais strazdiņš dzied sniedziņš kusa strazdiņš pūta kārkla stabulīti modināja modināja sniega pulsktenīti zvani zvani pulkstenīti zvani zaķim ziņu garausis lai nenoguļ mainīt kažociņu jo ir atnācis pavasars manā dārzā sniegpulkstenīts zied jo ir atnācis pavasars manā dārzā pirmais strazdiņš dzied
100.
tik dziļa pār mežu guļ nakts tai bērns cauri neizbristu pacēlis lukturīti soļo puisēns tikties ar Kristu ne šaubas to māc ne bailes sirds līksmo no gaidāmā prieka jo klusītēm dzied viņš pie sevis «ar Kristu man jāsatiekas» zvēriņi sarosās migās it kā šī nakts jau dzistu bet tumsa vēl melna vien gaiši skan puisēna dziesma par Kristu putni kas mežā ziemo – lai kādi sali tos sistu arī most ilgās zināt kas dzied tik gaiši par Kristu aiz meža kur baznīciņa jau līksmība ziemsvētku ļaudīs zvans jau iedunas tornī – drīz lielo brīnumu paudīs! te pēkšņi no meža puses – ak visu brīnumu mēri! nāk puisēns ar lukturīti – aiz viņa putni un zvēri … veltījums manām mazmeitām – Esterei un Annai Madarai

about

Albumā ir 100 profesionāli restaurētas un remāsterētas dažādos laikos sacerētās dziesmas. Padsmit no tām radušās pēdējo gadu laikā ("Es tevi mīlu jau", "Nāve ir dzimšanas diena", Viņš ir pamodies beidzot pavisam", "Ūdens ir pienācis slieksnim", "Vingrotājs Aleluja", "Vēstule sargeņģelim", "Baloži un lielgabali" u.c.). Šī krājuma teksti būs lasāmi tāda pat nosaukuma grāmatā, kuras sirds iekškabatiņā gulēs... nē, būs nomodā 100 dziesmu CD. Albuma māsteru kvalitātes failus varēs lejuplādēt manā mājaslapā Krustaskola.LV vai blogā Nebruks.LV.

Kaspars Dimiters
dziesmu rakstnieks

24.12.2018

credits

released December 24, 2019

license

all rights reserved

tags

If you like Kaspars Dimiters, you may also like: