1. |
||||
kliedziena attālumā no sirds
dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis
debesis ir melnas melnas
tikai akmeņi lido zili
putni dzied kā pelni savos kokos
un koki elpo aiz pieraduma
mirušas upes iztek man cauri
visa baznīca smaržo pēc ruma
tā ir pasaule kurā tev jāmācas dzīvot
bet tu vari arī nomirt ja gribi
svarīgi notikumi ir tikai avīzēs
bet tu esi neaprakstāms
un tikai kā zvaigzne zibi
šeit visu vajag gribēt tikai sev
un iegūt kāroto pirms laika
cik tāda aprēķināta dzīve ir slima
cik tāda neiemīlēta nāve baiga
klusumā rosās izmisums nenobriedis
kādā mātē veidojas cilvēks nekam
bet pasaule pulcējas maniakāli
pēdējam bojā gājienam
kliedziena attālumā no sirds
notiek dzīvība gaistošā vizmā
es neklausos ko melo radio
es pats izčukstu vārdu: kataklizma
|
||||
2. |
Muļķa dziesma
05:00
|
|||
ar pirkstu smiltīs Viņš zīmēja
ar pirkstu no Betlēmes kūts
Viņš uzzīmēja tevi
un piesprauda zemei pie krūts
pat muļķis ir līdzīgs Dievam
bet gudriem to nepamanīt
uz altāra nolaižas telefons
un neprātīgi sāk zvanīt
hallo ir iestājies vakars
ēd pērminders svētītu vistu
un runā brīvības raidītājs
lūdz nerunāt visu par Kristu
hallo jau stabilās grāmatas
kā siseņi mākoņos lasās
rīt oficiāli aizklāsim debesis
lai ienāktos ticība masās
bet tāpēc es esmu muļķis
un neiešu eņģelim zvanīt
tās smiltis un pirksts no Betlēmes
tas viss vēl joprojām ir manī
mans Kungs Tu esi mana klints
bet Tevī cērt nedzīvas sejas
tik daudz izmirušas acis
tik maz acis kas smejas
mans Kungs es nezinu visu
bet tāpēc jau Tu man esi
ņem manas nogurušās smadzenes
par upura delikatesi
|
||||
3. |
Nāves paradīze
04:26
|
|||
saule kausē Antarktīdu
Āfrikā drīz sals
šokolādi nabags nopērk sunim
nedzimušu bērnu balsīs
ģenerāļi raud
pasaule ir paradīze nāvei
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
teroristi debess vārdā
savus brāļus kauj
konserviem kauj ziloņus kā cūkas
izmiruši visi svētie
pīšļi jāpielūdz
rituāli mīlestību vajā
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
apmācies un līst
līst manu brāļu asinis
templī lūgsnu dzied
par dzīvajiem lūdz mirušie
apmācies un līst
nogurusi primadonna
frizētavā guļ
viņas dēlu aprok zonas kapos
drīz būs joku spēle galā
priekškars aizvērsies
visi tēli izklīdīs pa ellēm
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
māmiņ kas ir patiesība
tēt kas esmu es
neder man šī nāves paradīze
jāsakrāj ir lidmašīnai
projām jālido
debesīs tik daudz ir brīvu vietu
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
|
||||
4. |
Rīt atkal būs pavasars
05:38
|
|||
ķenguri savos maisos
iznēsā vēstules
ir tik eksotiski laiki –
tikai banānus ēdam mēs
sievietes vienādi slaidas
vienādi smaida tās
vīrieši ne mazāk vienveidīgi
iemīlas padzīvo pārskatās
bij baloni pistoļu svētkos
nu vienīgi aptiekās
eh nesanāk nesamīt skudru
eh aborts - neskumsti mās
nu tādi dzīvīgi laiki
kas nāvi bārsta ka skan
mana draudzene izlēca no piektā
dzīvot nemācēja bet gribēja gan
tev un man paliks pāri
viens santīms un viens gars
tas nekas ka jau bija - rīt atkal būs pavasars
tik daudz visādu sektu
arī partiju vai cik
dzīve nu ir tik daudzveidīga –
kā lai neapnīk
es ceļos un bēgu
visiem vējiem pie krūts
mans draugs demokrātiski pārveidojies
grib lai Dievs viņu lūdz
kosmētiskajā salonā
glītas meitenes maskas mij
neviens negrib to kas ir –
visi tik to kas bij
bet kad atnāks vecie laiki –
asinis sāpes un posts
vienalga uz debesīm dosies
vistukšākais glābšanas plosts
ministriem kā vienmēr
gaiss viegls dzidrs un tīrs
tomēr skaties kā gribi
krustā nav saredzams vīrs
visiem laikmetiem pāri
sievietes palagus klāj
Dievam piedomā krūtis –
neko vīrišķu neatstāj
viss ir ārzemju garšā
tiek pārtaisīts lai ir svešs
tie no aizokeāna saka:
te būs oāze nebūs vairs mežs
meža lauma un koku rūķīt
neļauj mīļoto mežu cirst
es mācos visās valodās
visus gudros pasūtīt...
Sibīrija un Slītere
joprojām kā māsas šķiet
ir taču vienalga kurā mežā
no hroniskās atmodas skriet
parlamentā gan saka:
tieši šodien viss mainīties sāks
vēl pacietīsimies šodien –
varbūt rītdiena nepienāks
viss mainās un cilvēkiem liekas –
nu beidzot ir savādāk
bet savādāk ir tikai tiem
kas līdzi mainīties māk
tev un man paliks pāri kā vienmēr
viens santīms un viens gars
tas nekas ka vakar jau bija –
rīt atkal būs pavasars
|
||||
5. |
Īstenība
02:56
|
|||
es biju īstenībai tik tuvu
ka no tās gandrīz neatšķīros
tur bija viss kā bija
tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros
arī tu man iznāci pretīm
un visa pasaule čokurā rāvās
es neatceros neko un visu
bet mīlestība uz dzīvību un nāvi kāvās
eņģeļi meta jocīgus lokus
tie mirdzēja zaļāk kā lielās spāres
vulkāniem sastinga lava uz lūpām
štrunts par pasauli gan tā pāries
es dzīvoju dzemdētājas klēpī
tik mokoši ar jums visiem saistīts
ka vienmēr kad nāk vecie laiki
ir pretīgi reizē un skaisti
es dziedu sev iekodies lūpā
reibis no asinīm savām
akmeņi lido tik tuvu
manu noslēpumu dievišķajām gravām
ir sirds mana krustceles vienmēr
un vienmēr es ceļos lai kristu
lai nepiesauktu vairs sevi
bet Kristu Kristu Kristu
|
||||
6. |
Pie lielās jūras
07:22
|
|||
pie meitenes vēl klāt olīves un vīnu
lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai
noskūpstītu mēness ūdens rozi
un debesis mēmas kā raudu mūri
pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas
visu to kas pasacīts bez jēgas
naudu par vilcienu līdz šejienei
un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam
pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu
neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu
savu nespēju just kā pēdējo mīlestību
un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu
pie visa vēl iztēloties neko
savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku
pie tā tad vēl atliek nopūtas
mitri sērkociņi un peldbikses slapjas
un tumsā neredzamas bizbizmārītes
kas no katra nākamā viļņa glābjas
un tikai tad es saņemšos laimei
savam pēdējam lēcienam sevī
tikai tad kad būšu bezcerīgi vīlies
jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī
tikai tad es tev sacīšu: mīlu
un pagriezies ieniršu bēgošā naktī
tikai tad kad tu man būsi piedzimusi
ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī
|
||||
7. |
Dēlam
06:42
|
|||
tava dzīvība ir mana banga pret krastu
it kā parasta lieta taču tik neparasta
nākdams tik ilgi un tālu nu esi pienācis klāt
dzeja ir valoda kurā visu var sarunāt
zini viss bijušais un arī turpmākais starp mums
būs ne mazāk ne vairāk kā noslēpums
varbūt pirms tevis tā bij mana iegriba vai griba
taču tā var iemiesoties vien Dieva mīlestība
klausies ne runās bet manos dzejoļos rāmos
tie ir Dieva darbi man nepiepildāmie
un kad manis vairs nebūs vien pantu lēveri plīvos
tad zini tavs tēvs tomēr vēl kaut kur dzīvos
es nezinu vairāk kā ķeizargriezienā rakstīts
mans zobens nekad vairs neatgriezīsies makstī
esmu izgājis karā ar šo ugunīgo pļavu
ne tikai ar savu nu jau arī ar tavu
ja tu zinātu dēls cik šī pasaule smaga
nu divatā ar brāli jūs jau esat melns aiz naga
tas ir tik daudz - celt kopā kaut nieku
nebīsties skumju skumsti Dievam par prieku
veltījums dēlam Stefanam-Ezram
|
||||
8. |
Dziesma liekajiem
06:30
|
|||
es dziedu un eju un izeju nabagiem cauri
viņiem nav nekā - uz trijiem viena aura
tie ir mani vienkāršie ļaudis kas savās sāpēs dzied
es aicinu jūs līdzi caur pasaules nabagiem iet
šī pasaule pārtiek no tiem kas tai lieki
tā dzīro un krāj - lieko bēdas tās prieki
debess nabagu pilna jau ieliekušās sijas
visi liekie ir svētie no citas dimensijas
hei uzdziedam tiem kuru naktsmājas pagrabs
pastiep savu tukšo roku – gan Dievs to sagrābs
dejo kopā ar Viņu un tiem kas iet bojā
iet liekajiem bojā nozīmē beidzot tikt projām
es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem
ietin avīzē sirdi liec parkā zem galvas
mums nav paredzētas citas vērtīgākas balvas
guli zem tiltiem lido ielās kā taurenis
lai brēc autobusu un policistu kurlās taures
ne dzimtenei tu esi vajadzīgs ne arī savai tautai
tu piederi dienai neizvarotai nenokautai
sit laiku cik spēka sit nost to beigtu
sen jau viss ir pateikts nav sāpju nepateiktu
lido santīmu oblātas tavai cepurei mutē
ne jau tas ir sakraments bagātam nabagu stutēt
tava oblāta mēness - baudi pielūdz un dejo
tavu acu āliņģos bagātie dzīvību zvejo
es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem
re kur dzejnieki dzejo nabagu ausīm garām
re kur skaņraži kaifo sveši nabagu garam
lieko cilvēku armija lido miskastēs zilās
velti pasaule mūs meklēs un kapu vākus cilās
ar liekajiem pilna debess - jau ieliekušās sijas
ne eņģeļi tur bazūnes pūtīs - nabagi savas melodijas
visi māņticīgie mīl šo pasaules elli
Dievs nav mums to devis kā paliekamu celli
veraties cietumu vārti veraties pagrabu durvis
šodien mūs var izglābt viens vienīgais dzīvais burvis
hei tie kas esam vēl dzīvi kas velkamies nenosisti
dejosim kopā aiz visliekākā nabaga - Kristus
es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem
|
||||
9. |
Pasaule ir tāda skola
05:28
|
|||
pasaule ir tāda skola
kur mani var atrast beigtu
kur mani māca nebūt dzīvam
un runāt lai neko nepateiktu
kur mani māca dziedāt līdzi
tam visam ko nesaprotu
kad klusēju neprotu melot
kad runāju izrādās jau protu
man saka: dzīvo ir diena
bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm
cilvēki neredz viens otru
un izskrien viens otram caur krūtīm
pasaule ir tāda skola
kur visi mācās no kļūdām
Dievs mūs grib darīt par baznīcām
mēs sevi par suņu būdām
un to kā viss ir pa īstam
to skolotāji nedrīkst sacīt
šai pasaulei jālasa avīzes
tai aizliegts lasīt no acīm
šai skolā pārmāca visus
kā bēgt no īstenības
es ienācu tajā ar basām
nu uzvalkā paslēpties gribas
pie kāda skolnieka zārka
dzied mācītājs: miers tam kas galā
šī pasaule dzīvu vai mirušu
cilvēku vienmēr noliek malā
šī pasaule tikai izliekas gudra
un svin savu izlikšanos
es labāk palieku par muļķi
ticu Dievam un tinos
|
||||
10. |
Žēlastība
06:34
|
|||
es izrāvos dzīvot
bet debesis ciet
pirksti kā ziedlapas
sniedzas un zied
iznāk kā spārni
bet spārni tie nav
krītu un mostos
debesīs jau
kā dievišķā ausī
tik nedzirdams viss
ne bijis es jūtos
ne piedzimis
no akluma mana
kā zvaigznāji mirdz
no muļķības manas
cik gudra top sirds
žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man
nekā te vairs nav
vien izrāviens mans
mans klupiens pie zemes
un pamodies zvans
cik saldi šie pīšļi
un kā viņi smeldz
vien zemāk par zemi
mans augstības zelts
krīt laiks te kā migla
un nosēžas melns
rij aizgūtnēm mirkļus
jau aizrijies velns
tad zibens kā zobens
šķir bija no būs
un nav man ko nozagt
un nav man kas rūs
žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man
nu saullēkti mani
un arī ik riets
ar putnu pie puķes
un vēja es siets
ar visu es brīvs
un no visa es brīvs
vēl vakar kā miris
nu nāvīgi dzīvs
es izrāvos dzīvot
no visa kas beigts
bet labi ka viss
paliks nepateikts
no pusvārda nākušam
vārdā man rimt
dēļ visiem jums nomirstot
klusītēm dzimt
žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man
|
||||
11. |
Glāze ūdens
04:55
|
|||
krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā
uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā
tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas
jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas
kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota
balts audekls dzīves ir košākā rota
smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala
šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala
tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas
tev pieder dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas
aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna
būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna
tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties
līdz debesis glāzē iemācās neapmākties
un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst
tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis
divas pasaules caur tavu esamību traucas
tās it kā ir viena otrā taču nekad nesajaucas
garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka
tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka
ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības
tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas
kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti: es nāku
jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums
nav debesu aizkars tava visuma priekšā
uz galda glāze ūdens un zvaigznes iekšā
aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli
viņš debesīs lūdz lai tu kļūsti par sauli
tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā
tik daudzi taču palika guļot un neatguvās
tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas
dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas
|
||||
12. |
Bēgšana
06:05
|
|||
no piliena es esmu izraidīts
caur varavīksnēm uz jūru doties
manas neveiksmes un pat nāve
mani māca kā pārveidoties
es negribu neko un nemāku
tikai bezgalīgi projām tiekties
bet kad lapas vairs nav kur noslēpties
kailiem zariem debesīs sniegties
es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie?
tikai acis ir valguma pilnas
dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki
pretī asaru devītam vilnim
arī es esmu izgājis nebeigties
un nekad te vairs neatgriezties
uz šīs zemes nav mūsējo debesu
vien zvaigznes kā spļāvieni griestos
pat mājai mirt gribas aizejot
tā pamet sētu un dodas
paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie
tik nekustīgi ka nāve rodas
zeme nečukst pat klusas ardievas
trūdu klēpis grib vēl un vēl
man nav bail ne no jums ne no eņģeļiem
man ir bail ka man nebūs jūs žēl
to ko redzu es nevaru neredzēt
jūsu acīs ir palikšana
viss ko būvējat pērkat un pielūdzat
viss ir projām došanās mana
ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet
zvana mēle atkārto zvanā
viss ir garāmgājēju tikšanās
šajā mūžības nesatikšanā
dzīvi cilvēki apmetas kapsētās
smej par bēgļiem - par mani visskaļāk
mirstošs priesteris aicina debesīs
nāve plašāk paver tās vaļā
kaut akmeņi brēktu jūs paliktu
kaut pēdējā zvaigznīte dzistu
ir krusts mana lidmašīna
manai bēgšanai projām uz Kristu
|
||||
13. |
Ielūgums uz dzīvi
04:53
|
|||
pa aizaugušu taciņu
uz upi tevi vedu
tur nav neviena pilsoņa
nevienu svešu kedu
tur foreles ar pumpiņām
un dzērves tuvu klaigā
tur vienaldzība nemājo
vien mīlestība maigā
ne tā ko mālē krāsainu
ne tā ko pliku dīrā
kā neredzami putekļi
tur lidinās tā tīrā
no saulītes līdz pasaulei
baigs attālums tev liekas
tā tikko nāk no turienes
jums abām jāsatiekas
re ūdens jau pie kājām plūst
laid upē plaukstu savu
un atspīdumā ieskaties
varbūt jau redz to tavu
tā ir it visur visu zin
ar eņģeļiem prot čalot
tā it kā šodien kaut kur te
pat ielūgumus dalot
tā vienmēr nemanāmi nāk
tai gaita ļoti lēna
un pirmā nekad nenāk tā
vispirms nāk viņas ēna
ai nemulsti un nebrīnies
ja dzīva vaicā brīvi
nē tā uz balli neielūdz
tai ielūgums uz dzīvi
tas tukšums krūšu kurvī tev
kas smeldz kā trula dziņa
dod signālu ka atgriezties
grib tava sirdsapziņa
lec ūdenī tā skaloties
ar forelēm met lokus
tik nebrīnies - tā visu zin
pat ūdens blusu jokus
tu vakar viņu padzini
kad savu draugu krāpi
tas šodien jau ir mūžībā
ar visu savu sāpi
lai tumsa ūdens dzidrais gaiss
lai īstums tāds ka šausmas
vai izdzīvosi dzīvosi...
par to man nav ne jausmas
|
||||
14. |
Ir galīgs vakars
06:16
|
|||
ir galīgs vakars – meitene dzied klusi
laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi
tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu
ir viņas dzīve zaudējusi krāsu
ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku
visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi
sev aci izņem meitene kā plūmi
ar atlikušo izņemtajā raugās
kā nekad nesatiktā dzīves draugā
ir galīgs vakars – abas pamirkšķina
un nedzied vairs jo pilna rīkle svina
kāds puisis streipuļo pa trotuāri
tam neredzamas dzeloņdrātis pāri
un plecos spārni slapji salauzīti
bet meitene to pasauc kā par spīti
viņš acīm meklē – kas to pūlas biedēt
sauc meitene – kāp augšā spārnus dziedēt
ir galīgs vakars – puisis atbild vārgi
bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi
tā viņu apkops nomazgās un glāstīs
vēl pasaku par nākamību stāstīs
tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs
jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē
ak iztēle kas māņus uzbur klusi
stāv meitene nevienu nesaukusi
ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa
es padodos… un nomirst sirdsapziņa
laiks piecelties un spārnus savicināt
jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt
aiz loga upe akmeņi peld tajā
šai novakara stundā septītajā
|
||||
15. |
Fukušimas suns
06:11
|
|||
pelni noskumuši guļas uz takām
plaksti kā vāki aizveras akām
deviņas nedēļas cilvēki svinu
ēda kā maizi - to tagad zinu
asaras kļuva kā krusa tik cietas
nelieši lietišķi kārtoja lietas
cilvēks tiem nulle vai vieta plika
vareno reliģija ir politika
debesīs sacēla viļņus kā sienas
tumšas kā naktis darīja dienas
naktis bez zvaigznēm pavadīt spieda
nokāva bites ceļā pie zieda
nokāva cilvēku pēdējo gribu
vien suņiem atstāja mīlestību
izmocīti badā šķībi un greizi
tie smilkstēja skaļāk ar katru reizi
Fukušimas suns
redz sapnī to
un tic ka nesapņo
zombiji formās pie ugunīm sēda
savus bērnus grieza un ēda
suņiem pameta kauliņus sīkus
kaulainā dalīja darba rīkus
tie kas vairs nespēja vienkārši mira
palika īpaša spējīgo šķira
viņu sirds bij kā betona grīda
tuvākos aprija tālākos nīda
tu vēl slapstījies cerēji gāji
pēdas tev sadzina šķirotāji
saldēja speciālos karceru skapjos
pēdējos dzīvos vēl asaru slapjos
Fukušimas suns
redz sapnī to
un tic ka nesapņo
pēdējie putni viesulī triecās
zelta miljards pat neiekviecās
baņķieri līki un ģenerāļi
drošībā blenza kā bojā iet brāļi
vīrusu mākoņi skalārā plazma
pasauli čokurā rāva kā spazmā
izdzisa radība mūžībā smelta
līksmoja miljards kam sūdi no zelta
Fukušimas suns
redz sapnī to
un tic ka nesapņo
līksmoja ieņirdza azartā plaudēja
taču galā spēli tie zaudēja
ieradās Dievs lai augšām celtu
visus ko kāva par miljarda zeltu
pasaule pārvērtās ziedošās pļavās
japāņu ķiršu svētu avotu gravās
atdzima viss - pat internets un biljards
nobeidzās sūdiem zeltītais miljards
veltījums 2011. gada Japānas zemestrīces un
cunami upuriem
|
||||
16. |
Aizvēju sludināt
04:54
|
|||
nāc pie loga un paskaties kā es drosmīgi aizeju
mani dēli kā pamāj man rieta baloniem plīstot
kā ar cirvi un lāpstu es dodos meklēt sev aizvēju
re kā putni un komati šaudās pamalei dzīstot
lūpas zīmogo stiklu... vai tas skūpsts – ej nu sazini
manas muguras ekrānā rāda filmu par sniegu
tikai baltu un baltu – vai pēc tā mani pazini
plēstu lupatās dvēseli diedz ar sarkanu diegu
tavā klēpī guļ akmeņi miklām pērlītēm biruši
dzīvo mazmeita šūpolēs un uz prievītes spēlē
kamēr dzīvojām mīļotā nekad nebijām miruši
ai kā rudens kož ābolos - klusums iekožas mēlē
mani zirgi... kur zirgi tie kas vēl aizvakar auļoja?
sarmā nomesti pakavi miglā purniņš no stikla
tā tur debesīs atceras tavas krūtis ko sauļoja
un to stirnu kas pakrūtē sāpēs lēkāja bikla
tur tie bērzi kas līgosies un tie galotņu čiekuri
tie tev vēstīs par aizvēju kurā cirtīšu rakšu...
reizēm kritušos salasi – būs tev smaržīgi iekuri
ai cik dienu bij laimīgu un cik laimīgu nakšu
re kā logā jau migla nāk - ļauj tai krūzīti pludināt
iedzer malku tās vēsuma un būs atvadām gana
laiks bij ceļos kad nomesties – laiks ir aizvēju sludināt
nē – mūs mūžība neizšķirs – tā ir tava un mana
skaties logā tik ilgi vēl kamēr pārkāpšu pamali
te nekas vairs nav bezgalīgs – matos debesu gruži
graudus pēdējam klaipiņam tu vēl vakarnakt samali
pienāk mirklis kad jāpazūd – bet ne gluži... ne gluži...
|
||||
17. |
Pavēli valodai nenomirt
04:08
|
|||
tec saulīte pagaid’ mani - jo es tevim pasacīš’
aiznes manai māmuliņai - simtu labu vakariņ’
nazi sen netrin galoda
brīvība tikai spokojas
mēli sien mezglā valoda
tam kas ar valodu jokojas
bizi ar varu tev atvija
vainagu noplēsa savējie
valodu zaudē jau Latvija
bet tu vēl latvieti kavējies
dzīvību atdeva brašākie
raudāja bērneļi sieviņas
ne visiem kapi tie plašākie
dus kāds zem egles vai ieviņas
karoja dzejoja radīja
par spīti latviski dzīvoja
rakstus ar svētību adīja
brīvība valodā plīvoja
melnus vai sarkanus bruņniekus
uzveica pat ja zaudēja
vai uzveiksim šodienas suņniekus
valodu apriet kas draudēja
latviešu lūpas sakļautas
dvēseles maldos gūstītas
nespēks no valodas pakļautas
no dzīves pa pasauli grūstītas
zirdziņš no bada krīt amolā
ieliecas debesu paloda
asaras kaklā rit kamolā
mirst vienaldzīgo dēļ valoda
neļauj gribu no sevis šķirt
pavēli valodai nenomirt
|
||||
18. |
Vēstule sargeņģelim
04:33
|
|||
es esmu apstājies vilciens
dzeja pa vadiem plūst tālāk
stacijas nav - tikai pļava
no adatu asmeņiem zālājs
vēl jau it kā tie paši
ar divām rokām un kājām
bet kāpēc dzīvnieku pēdas
paliek visur kur gājām
vagonus ārda mans vakars
stiklus plēš rieta liesmas
mute kā spoguļkarpai
veras un veras bez dziesmas
tālumā pilsētas plosa
melni kā smokingi vēji
varēju kļūt tur par klaunu
par cilvēku - nevarēju
bērnu ratiņi trasē
garām skrien manam ferārī
mani apdzen pat jūlijs
apdzen jau februārī
ne jau Vidlauču krastā
lielāko akmeņu granīts
tur jau vēl saule un ūdens
pārakmeņojies viss manī
nevairies - zinu: tie spārni
neklāj tos sejai priekšā
ar krustu nazi vai dūri
lūdzu tiec manī iekšā
tu taču pazīsti mani
un vienmēr tuvumā ganies
kāpēc es visam un visiem
bet tu tikai vienam klanies
es esmu apstājies vilciens
tukšums ik korpusa gramā
apēsts ir viss kas redzams
laiks pārtikt no neredzamā
nē nē nē nesūdzos - vēls jau
jau vēlāks kā pareģiem liekas
uz pļavas adatu galiņiem
uz dzeju un nāvi laiks tiekas
|
||||
19. |
Brīvība
03:35
|
|||
ko meitene vijoli čīgā?
ko lūku pastalas min?
tie sapņi vairs nav tajā Rīgā
kur bagātie brīvību svin
uz tavām ak meitene stīgām
velk meldiju pusmēness loks
bet stacijas krātiņš Origo
ir templis kur dvēseles zog
ir mārketi brīvība baram
kur visi par zaldātiem taps
man - dumpīgā gūstekņa garam
šis rietumu standarts ir kaps
ak čīgā kaut dzejniekam vienam
kas dzēris lien pavārtē ciest
sen tautai laiks rāpot pa sienām
bet mēdiju melos tā dziest
viss cerētais liekas vien spoki
kam brīvdabas muzejā mist
nāk senču vijoļu loki
kā pātagas savējos sist
sit vienam - bet trāpa tik blusai
sit otram - bet tarakāns krīt
no tautiešiem palikusi
vien siekala rūgta ko rīt
no vienādo neliešu varas
no sūdiem ko reklamē
laiks atmodas vaiņagā karas
un spēka nav pateikt vairs ‘nē’
ak meitene vijoli spēlē
šī daina - vēl mijkrēšļa kakts...
pār Latviju svešādās mēlēs
nāk vervelēt mūdžu nakts
brīvība - mana cerētā lolotā
brīvība - svešu teologu skolotā
|
||||
20. |
Tavai balsij
04:31
|
|||
mūzika ir klusums tavs
tikai tevis nav
vārdu nav vārdu nav
viss ir pateikts jau
dziesmā nenomirst tavs gars
un manī ar
ložu bars ložu bars
dziesmu neaizskars neaizskars
tavs gals bet paliek tava balss to šķirstā neiekals
tā vēl atgriezīs mums tevi dzīvu
tavs gals bet paliek tava balss
to šķirstā neiekals tā vēl skanēs
liktenis tavs notiesāts
bet tu atkal nāc
klusumā klusumā
savu dziesmu sāc savu dziesmu sāc
un neviens vairs nenoskums
jo tu dziedi mums
nenomirt nenomirt
bij’ tavs pienākums nenomirt
tavs gals bet paliek tava balss to šķirstā neiekals
tā vēl atgriezīs mums tevi dzīvu
tavs gals bet paliek tava balss
to šķirstā neiekals tā vēl skanēs
mūzika ir klusums tavs
tikai tevis nav
vārdu nav vārdu nav
viss ir pateikts jau
viss ir pateikts jau
veltījums Džonam Lenonam
|
||||
21. |
Ēdīsim plūmes
03:22
|
|||
izslēdz televizoru
iemet akvārijā pulti
viss ir saplūdis kopā
meli rituāli kulti
gaidīšu tevi uz jumta
kur tikai signāli lodā
ēdīsim treknas plūmes
tavā satelīta bļodā
no kurienes kauliņi lidos
nevienam nebūs ne jausmas
visi televizoros
baudīs vienādas šausmas
mēs tikai ēdīsim plūmes
vestas no Eritrejas
pasaule neglābjami
ņurdēs uz mums no lejas
es tev skaitīšu pantus
savus un Skujenieka
no bēniņiem izdzītie baloži
dejos no mūsu prieka
ēdīsim ēdīsim plūmes
kauliņus spļaujot pār reni
zināšu aizvērtām acīm
par tevi par Antverpeni
lūgdamies klusi bet stipri
teikšu: vēl mirkli tev zogu -
paņem televizoru
un šovakar izmet pa logu
|
||||
22. |
Mana neveiksminiece
02:46
|
|||
tu nekad man nevari tā pateikt:
tagad eju pļavā puķes raut
jo neveiksmes tev dienu alga
nāk saviem spārniem steiga skaut
nav laika mīļā - tev jāsarauj - tev jāsarauj
allaž pūlies tu lai būtu tīrāks
trauki plīst un piens no katla skrien
un tādā steigā tev piedeg pīrāgs
bet tevi mīlu vēl aizvien
lai citiem paliek tās veiksmīgās - tās veiksmīgās
gan kādu dienu paveiksies
un tie kas smējās kā skauģi ies
gan kādu dienu paveiksies
un prieka asaras tu liesi
es tevi mīlēšu un dusmas piedošu
es tevi redzēšu ziedošu
lai piedeg pīrāgs lai tas deg
lai iet kā iet jo zinu labāk vēl ies
kad es tevi aicinu uz kino
tu man saki - labāk iesim rīt
un tālāk es jau visu zinu
sāks katli šķindēt ūdeņi līt
ko gan es varu tev padarīt - tev padarīt
atstāju es tevi tavās rūpēs
gaida kafejnīcā kokteilis
tur cigaretes dāmām kūpēs
un runās tās ka apnicis
ir viņām viss ko dari tu - ko dari tu
|
||||
23. |
||||
nedzīvojam frikā
sals nāks un dzels
sniegs nāks un snigs
arī Antarktīdā nē
nāks mūs un cels rīts vasarīgs
kā jau allaž dzīvojam
Ķīšezera maliņā
mēs divatā
un ja reizēm ledus es
neņem galvā mīļotā
tam jābūt tā
jo nedzīvojam
mēs frikā
nedzīvojam frikā
sals nāks un dzels
sniegs nāks un snigs
arī Antarktīdā nē
nāks mūs un cels rīts vasarīgs
kā jau allaž dzīvojam
Ķīšezera maliņā
mēs divatā
un ja reizēm uguns es
tad ņem galvā mīļotā
tam jābūt tā
jo nedzīvojam
Antarktīdā
kā jau allaž dzīvojam
Ķīšezera maliņā
mēs divatā
galvenais ir sadzīvot
kur? vienalga mīļotā
tam jābūt tā
jo nedzīvojam
mēs pasakā
|
||||
24. |
Princesīte
03:37
|
|||
atkal ir nakts aiz loga
ver tumsa pienenes ciet
jau rasas princesītes mostās
un ēnu prinči iet
mēness ar baltām rokām
miglas palagus klāj
klusi klusi pāri pļavai
sapņu karaļi jāj
nāc ar mani princesīte
zālē rasas padzerties
ēnu prinči pilnu kausu lies
dziedi savu rasas dziesmu
dziedi savu sirdi man
lai tie tavi baltie vārdi skan
lai skan
princesīte nenāk
un nenāk pie manis neviens
ir pasaka mana jau galā
tik upē vēl mēness piens
pastiepju pretīm roku
un roka pati jau smeļ
pēkšņi zvaigzne maza iekrīt
līdz sirdij sāpīgi dzeļ
princesīte princesīte
mazā zvaigznē pārvērtās
vēl tā manu sirdi piedziedās
kur ir mani labie vārdi
kur ir mana sapņu sirds
nav nekā tik plaukstā vēl zvaigzne mirdz
vēl mirdz
|
||||
25. |
Smeldzes piemiņai
04:22
|
|||
ir pazaudēts viss – arī bailes
vien spēle ir maize un veldze
tas sākās tieši tai dienā
kad pilsētā nomira smeldze
vēl sēžam bet gaismas vairs nav
ir beigusies elektrība
plīv kārtis kā fosforizētas
un acīs gail azarta ziba
pat ūdens ir beidzies un gaiss
vien tumsa un bezsamaņa
bet pīķis joprojām ir trumpā
un dzīslās verd rāvaina maņa
dzērāji kanāla malā
neredz viens otru bet smejas
skumjas un saraudātas
ir tikai eņģeļu sejas
ziemas nav vasaras arī
nav rudens nav pavasara
no klusēšanas mirušu putnu
ar diegu sien eņģels pie zara
tad pārmet krustu un lido
vienalga – uz augšu vai leju
Dievs ir visur – viņš zina
un asarās paslēpj seju
bet mums vairs nav laika nav gaismas
nav gaisa nav citādas veldzes
vien pīķis kas atkal ir trumpā
un pīšļi no zudušās smeldzes
laiks apstājies vējš arī asins
vien inerce neapstājas
ķermeņi dodas uz darbu
ķermeņi atgriežas mājās
|
||||
26. |
Klusēšana dziesmā
04:24
|
|||
neelpo pietiek - jau pasaule tukša
karogiem krāsa skalojas sārta
neej vairs lūgties pie valdības rukša
aizej pie Balgas vai turp kur vēl Bārta
velti te karot un stulbi krist kaujā
nav tādu ieroču nav tāda pulka
kurā lai ļautu sirdij iet straujāk
kurā mēs saprastos paši bez tulka
ir jau mums bērni - tu pareizi saki
ir vēl dēļ kā to sistēmu ārdīt
bet zeme nav mūsu paši kā vraki
vienmēr viens otru gatavi spārdīt
nopūsties gribas tā ka lūzt priedes
tā ka brūk nami pār vampīru galvām
nolaupīt bānīti samontēt sliedes
aizplēst pie rucavām bārtām un balgām
tomēr es nekaušos klusēšu dziesmās
klusēšu tā kā kodola lādiņš
būšu klāt brīvē būšu klāt briesmās
būšu gan ozols gan saksaula stādiņš
protams tie vārdi - maz tajos jaudas
akli kā kurmji bet saucamies “vaļi”
trencamies barā pēc naudas pēc baudas
dzīvojam melni bet sakām ka zaļi
saplaukšu skrejlapās ozolu ziedos
noliekšos tiekšos lai būtu jums blaku
grēku man daudz bet ticu - Dievs piedos
ja vajadzēs tuksnesī izrakšu aku
|
||||
27. |
Saraudātas sniegapārslas
06:27
|
|||
saraudātas sniega pārslas krīt
viņš tunelī var ceļu parādīt
viņš rudens zeltu stūķē kabatās
un divi dimanti tā pierē lās
viņš zina visu kādus gadus trīs
viņš tikai to nevienam nestāstīs
tāpat kā laiks tam visi garām skries
kā svešā brūcē viņā raudzīsies
viņš mazliet līks
un sīks kā nīkstošs zieds
kā riets - kā riets veclaicīgs
viņš sen jau mūsu durvis nepazīst
viņš tuneļos un bezgalībā klīst
tam bruņu tērps no brūniem santīmiem
un mantkārība netiek cauri tiem
pie sirds tam dziļākajā kabatā
guļ cieši ielocīta mutautā
tā vienīgā kas nu jau šķiet kā mīts
bet neaizmirst viņš to un nēsā līdz
viņš mazliet līks
un sīks kā nīkstošs zieds
kā riets - kā riets veclaicīgs
saraudātas sniega pārslas
līp pie vaigiem... lai nav jāraud...
saraudātas sniega pārslas snieg
nav naktīs mīnusi - vēl silts kad mieg
vēl divās jakās pietiekami silts
starp pasauli un mūžību viņš tilts
vēl sapņot var un dzirdēt kā skan balss
tai ko viņš mīlēja... bet drīz jau sals
vēl vienas durvis kurās klauvēt ir -
tās elli šo no paradīzes šķir
viņš mazliet līks
un sīks kā nīkstošs zieds
kā riets - kā riets veclaicīgs
saraudātas sniega pārslas
līp pie vaigiem... lai nav jāraud...
lai nav jāraud...
|
||||
28. |
VIngrotājs Aleluja
05:59
|
|||
viņš ar nopūtām vingro kā cilpām
viņš mūs nedzird - mēs viņam svilpām
viņš no pienenēm taisa sieru
zina Dievu un Viņa mieru
viņam nospļauties kuri vinnēs
labo meitenes seju kas pinnēs
ne ar fotošopu bet vārdu…
viņš līdz mūžībai negriezīs bārdu
viņš zin visu bet vēl it kā lasa
smaida vien ja kāds kaut ko prasa
viņā klusums ir milzīgs kā mēness
viņš liek vāzēs gan puķes gan sēnes
viņš nav traks tikai brīvāks un citāds
viņš ir Bībele visa ne citāts
Dieva radīts - ne homo erectus
un uz Golgātu iet ne uz sektu
viņa tautība nenosakāma
viņa pagātne - skrandaina dāma
sāp tam viss ko darījis sliktu
būtu cits viņš ja pagātnē tiktu
kad pie viņa reiz ciemoties kāpu
kāpņu telpā es redzēju lāpu
tādu lielu kā saulespuķi
līdzās večuku ragiem un kruķi
kas tu esi [vaicāju] velis?
večuks teica: nē - feldfēbelis…
viņš mūs izdzina kāpņu telpā
Dieva dvaša ir viņa elpā…
viņš uz balkona margām vingro
viņš vairs nemaina režīmu stingro
krīt no sāpēm no prieka lēkā
nekrīt izmisumā vai grēkā
viņš nav eņģelis - viņš ir ticīgs
ne pret vienu nav vēss vai nicīgs
tikai smaida un ģībdams smejas
lasot mākslīgo dzejnieku dzejas
viņš ir dzejnieks kas upenes lasa
šķirsta upeņu lapas kad rasa
viņa dzīvības koks ir tūja
vienmēr dungo viņš – Aleluja!
* - “Vingrinies dievbijībā”
/Apustulis Pāvils – 1.Tim 4:7/
|
||||
29. |
Kamene ledus balonā
03:53
|
|||
drīz bērns tavs būs pārvērties
jau neraud un drīz nesmiesies
sirds velkas uguns kamolā
vai sirmā mēness starojums
vēl gaismu atstaros līdz jums
kamene ledus balonā
vēl bērns raugās šunelī
šai pieaugušo tunelī
mamma te lelle - tētis klauns
zied spieķis dzied invalīds
un bērnība tiem dejo līdz
kautrība staro - līksmo kauns
vēl dzīvība kaklā dun
tavs bērns tevī klīst kā suns
izliekas pieaudzis kā zvērs
mirdz ilknis kā pusmēness
tai spogulī tas neesmu es
asiņu saulrietā peld jērs
|
||||
30. |
Himna asarām
05:05
|
|||
gāju un atradu tieši tādu vietu
kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
tur arī stāvu - raudu un raudu
kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu
pēc notikuma tāda vārdu sakot
iela un bruģis bija kā lakots
ļaudis tikai gāja un nezināja
cik sirds mana nesaturīga un vāja
tas notika kaut kur ap Māras dīķi
no debesīm uz mani nāca zeltaini pīķi
trīs krievi man uzkliedza: partizāni vācies!
es kliedzu: te staigājis Ojārs Vācietis
arī pīles tur kādas trīs vai piecas
juta ka šī vieta ir tā kurp viņas tiecas
vispār nesaprotu tos kurus sliedes
neiepriecina bet industriāli biedē
domāju iedams pār tiltu virs sliedēm
asaras ir cool - jo asaras dziedē
raudāju lejup pār barjeras rori
kopā ar vārnām Stravinska korī
parādījās vilciens - īsāks kā senāk
visus laiks vienādi saīsina dzenā
nenormāla dzīve - caurdurta skumta
saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta
būtu jau pierastāk ja pats sev ļautu
aizvērt muti acis lai uz iekšu bļautu
tā jau dara visi kam nav raudāt varas
nevar bez asarām - tad ir jāpakaras
no mākoņiem kas mūžīgi būs un bija
manas asaras lija lija un lija
tie ir tādi mākoņi kā briedušas vārpas
kurus Dievs atver dēļ katra tārpa
paraudāšu - viss - skumjas taču beigsies
asaras ir teiciens kas neizteiksies
gribu to runāt visu visu mūžu
lai tam nav dambju aizsprostu un slūžu
lai neredz neviens kā asarās birstu
atzīšos es - kad neraudu tad mirstu
it kā jau būtu jāsarkst no kauna
bet raudāšanā veči nav nekā ļauna
gāju un atradu tieši tādu vietu
kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
tur arī stāvu - raudu un raudu
kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu
ja raudātu vīri būtu vairāk laimes
daudz priecīgāki bērni un stiprākas saimes
mūsu mazā tauta vien tāpēc ir dimbā
ka vecenes sen jau veču vietā bimbā
|
||||
31. |
Tāda dzīve, ko lai dar'
03:36
|
|||
latviet’s sāpi nevar saprast
kas vēl būs un kas vairs nē
un ar sāpi nevar aprast
svešumā un dzimtenē - dzimtenē
noriet saule uzlec saule
arājs svešu vagu ar
iet tas svešu maizi kaulēt
tāda dzīve - ko lai dar` - ko lai dar`
kūpi zeme zeme vāries
akmens cilvēkbalsī sauc -
kamēr svešai vagai pāries
sviedrus sūkt no mums tik daudz - no mums tik daudz
baltās māmuļas un tēvi
saviem dēliem iemāciet
darbu to ko vecvectēviem
nācās divtik sūri iet - sūri iet
un kad klusīs senie vaidi
senču kapi atvērsies
skanēs atkal ridi raidi
latvju tauta saulē ies - saulē ies
|
||||
32. |
No teikas uz teiku
03:03
|
|||
no teikas uz teiku
aiziet cilvēks mazs
un Staburags raud gaužas asaras
aizej tu
un aizeju es
kad Staburagu noslīcina HES
es esmu svešs un tāls
kā dolomītam māls
uz aklas āderes laiks mani nes
vai laivā sēdi tu
vai krastā els
vienalga pasaule sev HESus cels
līdz Daugava
kā kuce laizīsies
un pakaļ superprogresīviem skries
es esmu svešs un tāls
kā dolomītam māls
uz aklas āderes laiks mani nes
no teikas uz teiku
aiziet cilvēks mazs
un Staburags raud gaužas asaras
aizej tu
un aizeju es
kad Staburagu noslīcina HES
|
||||
33. |
Laika dziesmiņa
02:34
|
|||
gan upē gan gaisā
laiks lielas lietas taisa
pat ļoti mazās vietās
reiz notiek lielas lietas
jo gribas būt drošam
un mazliet apburošam
jo gribas būt brīvam
un bieži arī dzīvam
vai gudri vai dum’i
bet tie ir noslēpumi
pat skaidrībai ko gribas
ir lielas dīvainības
jo laikam pa īstam
mēs laiku nepazīstam
laikam spīd cauri
mūžība un dinozauri
|
||||
34. |
Parīze
05:18
|
|||
es neilgojos Parīzē nokļūt
tā sen ir nokļuvusi manī
arī Eifelis - pašnāvnieku obelisks
un Dievmātes torņu zvani
kaut aicināti ir visi
nolēkt spēj tikai daži
zobenu ēra beigusies
modē kabatas naži
kāda meitene rudiem matiem
paver Monmartras logu
es nedzīvoju lai iemīlētos
bet lai satiktu Van Gogu
saule pār Parīzi šodien
brūna no kafijas tvaikiem
man ir ļoti daudz laika
arī no seniem laikiem
vēl vakar Robespjērs vīnu
no sudraba naktspoda dzēra
priesteru un grāfieņu galvas
kā krelles pīķos vēra
šodien jau cita dzīve
līdzīga visām citām
mēs par savu Parīzi
katrs savādāk kritām
Parīze ir manā sirdī
citā es neesmu bijis
tik daudz asiņu kā manī
par to nekad nav lijis
mana Parīze mana Parīze
|
||||
35. |
Manas barikādes
06:35
|
|||
mēness kamols iesprūdis kaklā
gribas uzdzert šo nakti un iet
greizie ģitāras rati kā paklājs
vēl ar tuvumu māna mazliet
vēl es degu šai ledainā gaisā
vēl tik mirkli šim zvaigznājam mirt
svēto plaukstas kā kļavlapas raisās
prom no zemes steidz debesīs birt
prom no visa bēg lidene klintī
gaisā uzvirmo dvēseļu spiets
eņģels raksta ar Golgātas tinti:
Dievs ir vientuļš - no sāpēm Viņš kliedz...
bet aiz manis stāv mugura mana
nav neviena kas degtu man līdz
tikai kaislīga izdzīvošana
draugu acīs veltīgi trīc
ko es gribu? nezinu... mīlu...
nekā sāpīgāka man nav
un šai naktij es esmu par ķīlu
ka ir rītdiena bijusi jau
manas barikādes izkūp kā dūmi
vien debesu vidus vēl mans
cilvēki un mākoņi klīst drūmi –
zvaigznes saskrienas un skan
|
||||
36. |
Miera baloži
03:24
|
|||
miera baloži
un zili baloni
caurās debesīs
skrien tukša sirds
rīt pie dievgalda
tev prasīs talonu
vienu nāvi dalīs
četriem mirt
skelets brīvību
no vergiem diedelē
uzpeld slīkonis
un saka: nāc!
manā partijā
par dzīvi spriedelē
arī Belcebuls
jau demokrāts
tāli padomi
un sveši Rietumi
padoms pārāk tāls
ir pārāk labs
mūsu gudrība
ir mūsu cietumi
mūsu dzīvība
ir mūsu kaps
viss ir iztērēts
lai būtu brīvība
nekā lieka nav
šai krastā mums
lūdzu neaizdod
man svešais dzīvību
manī dzīvs ir paša izmisums
|
||||
37. |
||||
tie kas nekad vairs nesmejas
mūs aprok ielu tranšejās
krīt baloži kā putekļi
pār nomocītiem smaidiem snieg
ne Allaham ne man nekam
tie tikai dzelži betonam
krīt baloži kā akmeņi
un tos kas smejas nomētā
no tādiem nāves akmeņiem
būs pieminekļi visiem tiem
kas mira skaļi smiedamies
ir nāve prieks jo dzīvs ir Dievs
pat katrā sunī kaut kas ir
un sniegavīra skatienā
tik tavā politikā nav
jo karo tie kam joku maz
lai dzīvo nesmējusies sirds
tai jāmirst nav tā kaps jau ir
šai drūmo muļķu pasaulē
nav jāraud vairs bet jāsmejas
man jāsmejas man jāsmejas
un man ar to vēl būs par maz
es miršu skaļi smiedamies
ir nāve prieks jo dzīvs ir Dievs
|
||||
38. |
Rīgai
04:55
|
|||
uz ielas vējš ķēra suni
bet noķēra dvēseli manu
es redzēju pakārtu šallē
pie debesīm pusdzīvu zvanu
man pēkšņi atvērās acis
tu līdzās man plūdi kā Nīla
ai Rīga tu frika mana
mana smiltīs zudusī mīla
Rīga ai Rīga - ielene nevainīgā
Rīga ai Rīga - frikas verdzene tu
tev gribu par dzirksteli matos
virs senajiem raganu sārtiem
gail Indriķa galvas kausā
latvju sēta ar zviedru vārtiem
svētī kovārņi noietos ceļus
gribas vēl bet nav vairs kurp doties
pārāk vecas jau ir mūsu sāpes
lai vēl cerētu apaugļoties
suns ar balodi asaru peļķē
skaita zvaigznes kas mirst virs Rīgas
mana ēna guļ sakauta pīšļos
tikai ilgas kauc bezgalīgas
ceļu Rīgu pie lūpām savām
vienmēr izslāpis baudīt šo Nīlu
tuvo Rīgu kā friku tālo
kāpu smiltīs zudušo mīlu
lido akmens dvēselei logā
ledains vējš seko lauskām pa pēdām
visu atceros karali Namej
plēšu lāčus un kausus aiz bēdām
mostas virsaitis aknās manās
padzer žulti un laužas uz lūpām
Rīga - ielene nevainīgā
kausos salieta asiņu žūpām
|
||||
39. |
Bērnība
06:31
|
|||
par visu ir labāka baltmaize
un pudele dzeltenas limonādes
un bērnība zeltainā pludmalē
un zobos čirkstošas smiltis
zem saulaino debesu kailuma
bij vienīgā kaislība - nebēda
un meitene kārklos kas pārģērbās
vēl nedega asinīs tīrajās
vai līdaka lēca vai meitene
vienalga bij vasara mūžīga
un ņirbošie ūdeņu gredzeni
ik mirkli ar bērnību laulāja
ai brīvība smiekli un iedegums
kad mīlēju kārklus un niršanu
no rīta līdz vakaram neēdis
aizgūtnēm kampu es bērnību
es bērnībā Dievu vel nelūdzu
bet smilšu pilis tam būvēju
un nejautu to ka reiz pieaugšu
par lielu un parastu cilvēku
nu tikai par bērnību sapņoju
par debesīm kurās reiz dzīvoju
es Dievu nu lūdzu bez atelpas –
bez Viņa nav citas man bērnības
|
||||
40. |
Puisēns aizlido
06:19
|
|||
te manā kapellā
nav pirmoreiz kā Ņujorkā
viss beidzot svēts un glīts
viss tukšs un izlaupīts
lai debesskrāpji mirdz
man pieder vairs tik debesis un sirds
viss viss kas bij līdz šim
tas nebij man bet aktierim
puisēns aizlido
mākonim pie krūts
visa debess skan
kā viņš Dievu lūdz
viņš ir dzimis Bērns –
eņģeli to zin
viņa dzimšanu
tie ik dienas no jauna svin
labrīt - es esmu es
tik te vairs nav šīs pasaules
te viss ir citādāk
te nemirst vairs - te dzīvot sāk
tik daudz jau nodzīvots
būt pieaugušam - tas ir sods
lai nepieder nekas vairs mums
lai badā nomirst izmisums
kā apustuļi sandalēs
pa pasauli lai klīstam mēs
kaut mati sirmi kļūs
par bērniem jāpiedzimst mums būs
te manā kapellā
nav pirmoreiz kā Ņujorkā
te beidzot svēts ir viss
es beidzot esmu piedzimis
veltījums dēlam Jēkabam
|
||||
41. |
Nelaiks
04:09
|
|||
pār skumju sniegu
lido acu lāses
un plakstu zvani
manus mirkļus skan
es tetovēju
vakardienu tāsīs
un skaitu reizes
cik vēl jāmirst man
nāks pavasars
nāks pumpurs pienāks lapa
strauts ziemas nāvi
palu upēs šļāks
būs ziedu daudz
pār zemi kā pār kapu
un vēlāk rudens
kļavā nomirt nāks
tad atkal ziema
iesnigs bērzā manā
un viss tāpat
kā bija atkal būs
skan jauna nāve
katrā plakstu zvanā
ar savām beigām
vienmēr pievilt mūs
bet man ir nelaiks –
nelaiķiem nav beigu
man laika nav
lai vienmēr mirtu es
es dzīvoju
sen nokavējis steigu
pirms sniega šī
un pirms šis pasaules
pār skumju sniegu
lido dzīve mana
pār laiku šo
tik ne jau laikam līdz
es palieku
pie savu plakstu zvana
es esmu te
un viss ir piepildīts
|
||||
42. |
Brīvības trimdā
04:40
|
|||
brīvībai dzimtenē acis kā raudai
pasaku misiņus pagātnē žvadzinām
kā dzīvo cilvēki - paprasi naudai
vienā vien simtniekā visu Baronu sadzinām
aplamā frekvencē patriot ganies
rādi mums mežu kur nelaupa savējos
dzīvo ne izdzīvo lido ne klanies
tā jau bez samaņas mūžību kavējos
saule kā Piebalgā mēness kā Saldū
putni kā visur latviski burbuļo
pietika sapņu un pietika maldu
pietrūka siltuma pakrūts lai skurbuļo
strādājam dzīvojam raudam un dziedam
katrs ar citādu zeltaino karūsu
vai jābūt tautiskam vai jābūt viedam
neskaud ka paspīdu ne sādžā sarūsu
ir jau vēl ōmammas dzīpari cimdā
nav tikai ziemas – nav jāvalkā dzimtene
laime vai nelaime – abas dzen trimdā
brīve un nauda mūs vajā ik simteni
veltījums latviešiem Īrijā
|
||||
43. |
Aklā Margrieta
05:16
|
|||
migla ir senu karavadoņu asinis
un es paslēpjos sārtajos vālos
stirnu kājas kā vijoļu lociņi
zīmē kartes manu muskuļu mālos
veļu stabules un kubiešu cigāri
dainas mudžina medaini transi
matiem dabiskiem pēdējā Margrieta
pārved mājās pus robotu Ansi
kakla bedrītē lāsi pēdējo
auklē avots - krūtis pēdējo pienu
dodiet varoni vienkāršai meitenei
īstu kareivi - vienam mūžam vienu
ceļi nodzēšas kartēs zīmētās
miglā viensētu dīvaiņi slēpjas
mūsu dēli grauj svešumā mošejas
tālu izspļauti no dzimtenes klēpja
lāsi pēdējo piena ceļā smel
odze pēdējā - gudrību man dzel
asins skaidrība lai šai miglā tvan
aklā Margrieta - rādi ceļu man
aklā Margrieta svina Solveiga
Ansis pieslēdzies pasaules tīklam
tavas krūtis kā milžu asaras
pazūd miruša avota stiklā
ja migla ir senu karavadoņu asinis
smelšu lauku līdz pamalei sausu
dzeršu pēdējais pat ja nesanāks
savas Dievzemes asiņu kausu
mīļā Margrieta paliec naivumā
miglā neredzama un akla
laiks ir galā - neviena savējā
manas lūpas pie tava kakla
|
||||
44. |
Brūnais ūdens
06:07
|
|||
brūnam ūdenim pārklājis miglu
Viņš pienāk tuvāk un saka:
tu mani neredzi - es zinu
bet redzi - virs tevis atvērusies aka
es nepazīstu šo vietu tik jūtu
pali ir apslēpuši īstos krastus
varbūt zem ūdens ir baznīcas
es nezinu tikai jūtu to mastus
Viņš stāv man aiz pleca un klusē
es neredzu bet pazīstu Viņa acis
tās raugās caur manējām šai ūdenī
un es ieraugu no kurienes esmu nācis
tā nav sala uz kuras es stāvu
tas ir atvars vai viņa atvērtā plauksta
man ir bail ka es noguršu ceļā
līdz akai kas atvērusies tik augstu
man nav spārnu - vien degošas sāpes
kādu gabalu cels mani liesmas
kā lai atvadās no brūnā ūdens
tajā ir visas manas dziesmas
mēness līdzās met sudraba loku
Viņš saka: arī šī gaisma jau bija
guldz zvani noslīkušajos kupolos
plūst ūdens kā liturģija
rokas tālu izstiepju miglā
tā ka pirksti nav saskatāmi
šajā apkampienā simtiem pamestu seju
un vēl vairāk pamestu namu
brūnais ūdens ir apklājis visu
virs manis aka un debess tās grodos
esmu pakustējies tik par soli
man nav jānonāk - es tepat rodos
|
||||
45. |
Dziesma par pilsētu
02:59
|
|||
te ielas jau ir izstaigātas
un mūri aptaustīti jau
un tāpēc ka ir viss tik zināms
šai pilsētā vairs manis nav
ir deju grīdas nodejotas
un bāri izsēdēti jau
tik tāpēc vien ka garlaicīgi
šai pilsētā vairs manis nav
es esmu tur kur mana sirds
tā zeme vientulība ir
tur skaidra kļūst man dzīve šī
kā tuksnesī - kā tuksnesī
tur Dievs man saka - celies nu
un cel sev jaunu pilsētu
tur Dievs man saka - celies nu
un cel sev jaunu pilsētu
tā meitene kas priekus kāro
un telefona būdā stāv
lai netērē tā divkapeikas
šai pilsētā vairs manis nav
un draugs kas piekrāpa reiz mani
lai mierīgi sev dzīvot ļauj
kopš dienas nodevīgi rūgtās
šai pilsētā vairs manis nav
es esmu tur kur mana sirds
tā zeme vientulība ir
tur skaidra kļūst man dzīve šī
kā tuksnesī - kā tuksnesī
tur Dievs man saka - celies nu
un cel sev jaunu pilsētu
tur Dievs man saka - celies nu
un cel sev jaunu pilsētu
|
||||
46. |
Vecās ubadzes dziesma
03:30
|
|||
ielu autos tinusi seju
tā grib lai vēl dziedu un neaizeju
asiņu ielas šīs mocekļu lentas
vai pārvērst var notīs par sentimentu?
tā raugās kā skudra un smieklīgi gremo
vai tiešām šī iela tā jāpazemo?
klau sliedes kā zvana un liekuļo bremzes
un pusnaktī mēness kā gaisma no dzemdes
lai lats viņus rāvis tos ultra īsos
kas iekarsis pīšļos lai ieklausās pīšļos
laiks piesēst ir ubadzei blakus un klusēt
mums vienādas lietas deg iekšējā pusē
vēl gudrība manējās viltīgi šūpo
bet ubadze vecā to piemirst un žūpo
jo nav jau šī iela lai priecātos tikai
kā nav dažu torņu vairs Amerikai
vēl skatienu viņas es auklēšu ilgi
un melnbalti suņi degs tajā zilgi
līdz lāsteka rakstīs uz manējā vaiga:
ir ubadzes sirds no sāpēm tik maiga
es aproku prātu zem končiku blāķiem
zem pilsētu iekārojušiem pāķiem
zem tiltiņu drupām no manis uz krastu
zem meliem nopirkt ko neparastu
šai tronī ar vieglu un tukšu galvu
es kāpju un līdzi paceļu balvu –
šo ubadzi veco šo dzīvības rotu
mums piedzimušu ne izgudrotu
es mīlu šo ielu šīs ielas šīs visas
no cigāra dārga līdz bērnam kas dzisa
es nevaru pazemot ielu ko ejam
kur satiekam sevi un pazaudējam
veltījums ubadzei Izaurai
|
||||
47. |
||||
jau piekrāts daudz bet visi tomēr krājam
kaut nezinām kur mantu likt
ir nauda zeķē stiprajam un vājam
un cerība par naudu visur tikt
viens tautu apzog - otrs savu sievu
bet trešais draugam ķešā brauc
tas apzagt varētu pat pašu Dievu
tik nezin vēl vai Dievam naudas daudz
nav Dievam zagts vēl naudas maks
un ja to nozags kur to raks
atpakaļ debesīs - atpakaļ debesīs
Dievam pats zaglis to uznesīs
pat avīzēs tiek zagļi godā celti
un ievēlēti augstākajos amatos
nav vainīgi nedz misiņi nedz zelti
ir vaina sen jau pašos pamatos
lai visi dzīvo tā kā vēlas paši
lai zaglis steidzas zagto mantu rakt
nav svarīgi mums nolaupītie graši
ir svarīgi vien sevi neapzagt
nav Dievam zagts vēl naudas maks
un ja to nozags kur to raks
atpakaļ debesīs - atpakaļ debesīs
Dievam pats zaglis to uznesīs
|
||||
48. |
Dziesma par švīkāšanu
02:36
|
|||
tā mēs zīmējām sen viens otru
pat ja nezinām zīmēt kā
bet vai mākai ir kāda jēga
jēgas nav tikai jāšvīkā – tikai jāšvīkā
un ja sanāk kas ļoti svešāds
nav ko nervozēt labi vien būs
tik un tā mēs viens otram sveši
un lai neiepazīstina mūs – neiepazīstina mūs
ne mirkli nepaliec dīkā
tik daudz vēl ir jāsašvīkā
tā lielā sirds un tā sīkā
tā taisnība taisnā un līkā
tikai švīkāt un švīkāt mums jāmāk
līdz nekas nebūs pazīstams
ne tā māte ne draugs un ne brālis
ne tā sieva ne paša nams – ne paša nams
kad reiz viss tā būs sašvīkājies
un tiks švīkāts jau debesu jums
nāks tā beidzamā debesu švīka
pāri tev pāri man pāri mums – pāri man pāri mums
ne mirkli nepaliec dīkā
tik daudz vēl ir jāsašvīkā
tā lielā sirds un tā sīkā
tā taisnība taisnā un līkā
tā mēs zīmējām sen viens otru
pat ja nezinām zīmēt kā
bet vai mākai ir kāda jēga
jēgas nav tikai jāšvīkā – tikai jāšvīkā
|
||||
49. |
Kad nav nekā lieka
03:45
|
|||
man pieder ielas vidus
kādu gabalu virs bruģa
un bruģim tuvā debess
un gaiss aiz gaisa kuģa
man pieder visas saules
un katru dienu cita
un sudrabotās astes
aiz komētām kas krita
jo man nav nekas
nekas lieks
jo man nav nekas
nekas lieks
man pieder mani smiekli
kad uznāk noskumšana
un klusums kas pa vidu
šai bagātībai zvana
man pieder puķu smaržas
no palodzēm kas garo
un vēl viss nezināmais
kas caur mani staro
jo man nav nekas
nekas lieks
jo man nav nekas
nekas lieks
|
||||
50. |
Mijkrēšļa dziesma
03:15
|
|||
pa labi pelēks
pa kreisi melns
vidū ceļš balts zīda diegs
balts zīda diegs
pa labi pelēks
pa kreisi melns
žonglē akrobāts neveiksminieks
neveiksminieks
pa labi vakars
pa kreisi nakts
kā žiletes asmens vidū stars
vidū stars
pa labi vakars
pa kreisi nakts
gaismā palikt vien eņģelis var
vien eņģelis var
pa labi meli
pa kreisi vilts
zelta plaisa caur sirdi iet
pa labi meli
pa kreisi vilts
sirdi šim mijkrēslim neatveriet
zelta plaisa caur sirdi iet
sirdi šim mijkrēslim neatveriet
|
||||
51. |
Es ceļos un eju
03:29
|
|||
vēl pamale tvīkst
kā cerība mēļa
būs pusnakts kad drīkst
uz sienas vai sētas dēļa
ar krītu uzrakstīt dzeju
ar krītu uzrakstīt dzeju
es ceļos un eju
es ceļos un eju
atņemt svešajam savu seju
deg laterna ar’
kā cerība spoža
būs pusnakts kad var
ja sirds tev beidzot ir droša
kliegt ielām ar ticību treju
kliegt ielām ar ticību treju
es ceļos un eju
es ceļos un eju
atņemt svešajam savu seju
pat zvaigznīte krīt
lai gaišāk man būtu
šai naktī ne rīt
ar visu ko mīlu un jūtu
lūgt debesīm panākt uz leju
lūgt debesīm panākt uz leju
jo šonakt vai nekad
tikai šonakt vai nekad
es ceļos un eju
es ceļos un eju
atņemt svešajam savu seju
|
||||
52. |
||||
Tu aiz mākoņa kas mīti
uzdāvini caurspīdīgu bagātību
bagātību bagātību bagātību
ne to duļķaino un biezo
bet gan to redz kurai cauri nabadzību
nabadzību nabadzību nabadzību
caurspīdīgai bagātībai
nabadzība zāles ir pret cietsirdību
cietsirdību cietsirdību cietsirdību
Tu aiz mākoņa kas mīti
uzdāvini caurspīdīgu bagātību
bagātību bagātību bagātību
ne to duļķaino un biezo
bet gan to redz kurai cauri nabadzību
nabadzību nabadzību nabadzību
Tu aiz mākoņa kas mīti
uzdāvini caurspīdīgu bagātību
bagātību bagātību bagātību
|
||||
53. |
Dziesma par zilo gaisu
04:16
|
|||
svešs kuģis piestāj manā ostā
un sveši ļaudis krastā nāk
un atņem manu zilo gaisu
un māca dzīvot bagātāk
svešs kapteins smejot sit pa plecu
nu tev ir viss bet mums vien gaiss
un aizved manu zilo gaisu
tik nokliedzot – ak laimīgais!
ar svešu zeltu pilnas mājas
un svešas trauksmes pilna sirds
aiz apvāršņa gaist svešais kuģis
mans zilais gaiss tā burās mirdz
nu zelta domas man un jūtas
un krūtīs pretīgs zelta prieks
virs galvas zilgmē lido kaijas
un ņirgājas – lūk bagātnieks!
cik viegli putniem zilā gaisā
bez bagātības nastas traukt
par svešo zeltu pirkšu kuģi
pēc sava zilā gaisa braukt
te pēkšņi mute saka pati -
viss zilais gaiss joprojām tavs
nedz svešo laupītāju kuģa
nedz zelta patiesībā nav
ir tikai tas ko netver domas
ko nesakrāt nedz iztērēt
kā vējš kas pūš no bezgalības
nāk nabadzība mieru sēt
kā vējš kas pūš no bezgalības
nāk nabadzība mieru sēt
|
||||
54. |
Aizripojošais feniņš
03:35
|
|||
apaļš kā mēness aizripo feniņš
varbūt kā ritenis divritenim
pirms mirkļa kā karogi plīvoja smiekli
nu viss ir ne tā kā bija līdz šim
ķengurs ir dzimis lai lēktu uz divām
cilvēks uz vienas ja grib tad var
bet ko vairs var tas kas ir iestrēdzis gaisā
ne soļi skar zemi ne sirds zvaigzni skar
acis tās pašas šķiet tā pat vēl raugās
un tomēr kā būtu bez saknēm tās
lai kurp nu es steidzos laiks paliek uz vietas
pat bērnība noskumst un apstājas
nami un draugi aizsteidzas garām
ielas un pilsētas zināmais viss
putni un suņi savērpjas kopā
vienāds kļūst viss tam kas izmisis
apaļš kā mēness aizripo feniņš
varbūt kā ritenis divritenim
pirms mirkļa kā karogi plīvoja smiekli
nu viss ir ne tā kā bija līdz šim
|
||||
55. |
Asiņu pildspalvas
04:14
|
|||
aust pār tuksnesi bankas un kamieļi
saulē iedziļinās
skumji pakauši nopūtu mākoņi
portfeļu spoguļos lās
asiņu pildspalvas
latviski parakstās
jau pie akas krīt pēdējie kareivji
mutēs kaktusi zied
miglas māmuļa garo no trumuļa
dēlos vīlusies dzied
asiņu pildspalvas
latviski parakstās
deg pie deniņiem brīvlaisto lukturi
acis kā pakavi rūs
nebūs nekad kā bij – nebūs pat ugunij
brīvība negaidi mūs!
asiņu pildspalvas
latviski parakstās
nav upes – vien upes vieta
un cilvēks beidzot ir lieta
sien paunu – ir jāpošas
nav upes – vien upes smarža
un debesīs aizpeld barža
mēs bēgam bet jums nekas
jums nekas
|
||||
56. |
Pēc lietus
04:07
|
|||
pēc lietus ir vieglāk
kā raudājis klīstu
trauc Svētrakstā putni
ko nepazīstu
ne atspulga peļķēs
kas apliecina
ka ir kāda seja
kas paciesties zina
slīd stilīgas maskas
un vaskoti stāvi
bars laimi sev klonē
bet dīvaiņiem nāvi
spļauj kokteiļu mutes
tieši mums sejā
bet pārvērsto dzīvi
vairs nepārvērst dzejā
es noskūpstu stiklu
aiz kura tu kraties
tai lecīgā fankī
kas izliekas patiess
tad aizveru acis
un esmu pie Sēnas
lai Francijas odi
sadzeļ man vēnas
lai mīla ir šķitums
es gribu kaut tādu
ja nepiedzimst sirdī
lai ienāk caur ādu
es eju pie tevis
caur disenes stiklu
ar rēcošu sirdi
kā motociklu
|
||||
57. |
Uz mirdzošā sliekšņa
05:53
|
|||
dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā
sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas
cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā
bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas
viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs
no žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas
neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs
un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas
zibens man izlēca priekšā un lūdza noskūpstīt pēdējo reizi
es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus
pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi
arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu
mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām
lai es Dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru
bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām
ne vairs vīna ne kaislību maskas ne tik pierasto kaislības mūru
kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos
tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā
kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos
tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā
gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu
vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī
mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu
mana veiksme – vien tā ko atklāju – mana miršana Tevī
uz mirdzošā sliekšņa…
|
||||
58. |
Lokomotīve
04:04
|
|||
tā kā mati lokās vējā dūmi lokās
tālu jau aiz manis palikušas rokas
kas māja atvadas
kas māja atvadas
tie bij mani draugi dziļi dzīvē migušie
negribēja rādīt pelēcībai pigu šie
ardievu miers ar jums
ardievu miers ar jums
loko loko lokomotīve
dzīve īstā man pie tevis te
ceļa reibonī jautrā mani nes
lai vēl pasauli dzīvo redzu es
lai kā lokainos dūmos
mainās viss
dzīvo tas kas nav dzīvot
aizmidzis
es ar loko loko braucu tā ka sliedes kauc
esmu tikai viens blakus man vēl vietu daudz
bet bail ir pieturēt
bet bail ir pieturēt
ja nu kādam tiešām ļoti vajag līdzi braukt
pieturēt nav laika un pa vienam ceļā saukt
tam jālec ejošā
tam jālec ejošā
loko loko lokomotīve
dzīve īstā man pie tevis te
ceļa reibonī jautrā mani nes
lai vēl pasauli dzīvo redzu es
lai kā lokainos dūmos
mainās viss
dzīvo tas kas nav dzīvot
aizmidzis
|
||||
59. |
||||
dienu vienmuļajā tvanā
katram sava aizraušanās
vieni svešumā meklē laimi
citi laimīgi savās mājās būt
arī man ir dzīve sava
no šīs mājas līdz gravai
visa pasaule ir tepat līdzās
tāpat kā indiānim kaut kur Meksikā
saule tā ko redzu es - ir tieši tā pati
vistālākās ārzemēs
arī ļaudis kas šeit ir - tāpat kā tur ārzemēs
ir dzimuši reiz un mirs
reizēm ciemos atnāk draugi
stāstīt cik ārzemēs ir jauki
nez vai meitenes tiem tikpat krāšņas
bet man prieks ka tur arī jauki iet
saule sāk jau lēni rietēt
domās raugos indiānietē
kāpēc ilgoties svešā un tālā
lai jau viņa tiek kādam Meksikā
saule tā ko redzu es - ir tieši tā pati
vistālākās ārzemēs
arī ļaudis kas šeit ir - tāpat kā tur ārzemēs
ir dzimuši reiz un mirs
|
||||
60. |
Vecis un buldozers
04:34
|
|||
viņš teica: pēdējais sprādziens jau ir bijis
un apklusa galvu noliecot klusi
viņš zināja – mēs nekad vairs nesanāksim kopā
jo izklīstam katrs uz savu pusi
viņš teica: te vēl gadsimtu būs kā muzejs
un uzkodu norijis nopūtās smagi
viņš zināja – cilvēki drīz nepazīs viens otru
un izdzīvojušajiem būs lauvas nagi
viņš teica: arī tos dažus samaitās gudrie
un avīzi atdeva izlasīt vējam
viņš zināja – savējiem atliek tikai šodiena
jo rītdiena jau pieder pavedējam
viņš teica: resursu pietiks tiks nepietiks laimes
un zīdainim pasvieda saplosīt pasi
viņš zināja – pilsonība ir fetišs
un tas bērns būs narkomāns ar visu klasi
viņš teica: tev mana mīļotā nu labāk viss redzams
uz tavu nemirstību kā vienmēr es dzeru
viņš zināja – dzīvie paši sev ir pieminekļi
un iebrauca kapos ar buldozeru
viņš teica: aizvien līdzīgāk te vīteros putni
un degvielu iegūs uz planētas citas
viņš zināja – nafta un patiesība drīz beigsies
sirds jau no bailēm un inerces sitas
viņš teica: tu smietos par mani ja būtu dzīva
un mīļotās eņģelim uzsmaidīja
viņš zināja – policists kas tikko iešāva viņam
nekas vairāk – tikai cilvēks bija
viņš teica: redzi policist es tagad mirstu…
un pievēris plakstus gaismai ļāvās:
tu nebiji nekas – nu mirkli biji kā Dievs
mana dzīvība bija rokās tavās
viņš apklusa – policists vēl taustīja pulsu
neko nesapratis no runas glupās
bet buldozers vientuļi devās tālāk
pārvērst visu bijušo drupās
|
||||
61. |
Dzejnieks un svētums
05:22
|
|||
kā lai kaunā bērns aizver acis
maigie atvari tam bez plakstiem
dzejnieks nomirs bet nepasacīs
it ne vārda no Svētajiem Rakstiem
debess malas un zemes klēpis
tumši plaiksnī kā kurmju acis
ko no sevis un Dieva slēpis
dzejnieks nomirs bet nepasacīs
krīt uz lieveņa - saplīst lauskās
stiklā stingusī sirdsapziņa
mēness nošķind kā sudraba auskars
te viņš bija - te nav vairs viņa
vārdi paiet un dzīves lētums
pīšļos pazūd pat dvīņu nami
ja pēc dzejniekiem nenāk svētums
velti dzejo tie dzejodami
sirds jau viņam kā daudziem bij laba
tikai pilna ar sevi pašu
tā ir fizika tā ir daba
Dievs bij aizdevis Savu dvašu
Vārds bij sākumā - dzejnieks vēlāk
rudens kapsētā šķirsta lapas
ja nav dzejnieki Dieva dēli
tauta klusē pie sava kapa
|
||||
62. |
||||
atkal tu dejo ar priežu ēnām
mēness tik liels kā tamburīns
un aiz kāpas paceļas maigi
viļņa galotnes otrādais smīns
tev ir viegli - tu es tik brīva
tikai jūra un liedaga smilts
tev no tā ka tev nav vairs nekā
ir tik nepasakāmi silts
vēja atnestus tāluma vārdus
ausu gliemeži lēnītēm glauž
un tu dzirdi kā dvēselēm ceļā
visa radība atvadas pauž
tavos matos vēl dzīves smarža
tavās plaukstās vēl glāstu zīds
kaut viena čiekura tiesu virs zemes
gribas kaijām pacelties līdz
tikai asaras lielas un smagas
vēl pie kāpas tev papēžus tur
sirdij apkārt zied kaktusi laikam
kā tie smaržo! un kā tie dur!
viss ir bijis viss izgaršots norīts
bērni lieli - jau paši sāk ciest
priežu ēnas kā atmiņu vālus
gribas plaukstām kā zobeniem griezt
griezt un dejot un aizplīvot liegi
kaijām līdzi caur tumsu kas klīst
bēgt no sevis un atgriezties brīvai
lai pat spoguļi neatpazīst
riteņa zvaniņu modina īkšķis
deja ir galā - dzinn! taciņa gail
šoreiz tu atkal neaizlidoji
jo neatgriezties visvairāk ir bail
|
||||
63. |
Atgriešanās psalmā
06:45
|
|||
kad menti ielenei ar lūpu krāsu
uzzīmēja milzīgu muti kas smejas
mentāli mēs likām tos mierā
taču fiziski pārvērtām viņu sejas
garām klīstošu suņu mēles
laizīja viņu saprāta atliekas no bruģa
vai atceries kā mēs to ieleni
atdzīvinājām uz pamesta kuģa
arī viņa izrādījās dzejniece
lai gan patēvs tai pērtiķis bija
vēl šodien – teic ielene – atmiņu ielīksmo
viņa izvadīšanas melodija
dzēruši tikai viens otru
mēs devāmies prom no ostas
menti kā pirmie cilvēki
atklāja uguni un sakārtoja jostas
nu mēs bijām kļuvuši kā sieti
cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti
mēs trijatā dziedājām skaļi:
būt nošautiem ir tik neparasti
bāku ugunis liesmoja līdzās
vai tur eņģeļi bija vai ārsti
ja esi pērtiķis vai ments
saulspuķu sēklas pat mirušam bārsti
un tomēr mēs izdzīvojām
eņģeļu pilna bij reanimācijas ēka
tie dziedāja: menti cēlušies no mentiem
jūs – no 139.psalmā apslēptā spēka
vai atceries kādi bijām mēs
kādas bij mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas
mēs gaidījām kad beidzot mūs arestēs
jo nebijām cēlušies no pērtiķiem bet no dzejas
|
||||
64. |
Oda ģitārai
06:22
|
|||
jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis
caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti
un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā
velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā
es tikai vēroju un lūdzos nedzirdami
lai tiek no avota man pēdējie simts grami
un viena karote tik lielu melno ikru
kā kurkuļi... un projāmceļam mikriņš
man darbu nevajag es jūtos pastrādājis
kad mostos acīm ciet tad prasiet kā man gājis
ir nomods ieelpa vai atspirgšana sniegā
lai zelta raktuvēs es dziļāk dotos miegā
no visa lasītā jau sen kā trūkst man vārdu
vēl bērni uzsmaida kā mūžībai ar bārdu
ar notīm caurumots kā sīkiem dzīru iesmiem
tiem gribu nodziedāt vēl pamošanās dziesmu
jūk visa pasaule no visa sacerētā
un nogrimst īsviļņos un nenonāk līdz rētām
man tajos peldoties ir visi pirksti stīvi
par kaifu dziesmas skan tik neskan vairs par dzīvi
jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis
caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti
un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā
velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā
tu sieva ģitāra ar vidukli kā fejai
tev ticu vēl kā ledū orhidejai
tu arī laiva man un šķirsts ja pienāks brīdis
mēs abi esam laimes invalīdi
|
||||
65. |
||||
nopūst svecīti un nesacerēt dziesmu
tumsa pastāstīs man atmiņas par liesmu
piecos piecelšos un lēkšu saulei līdzi
pļavā meitene - to sauc par dievpalīdzi
kā lai atgūstos es pārāk mirdams gāju
ne smējos aizgūtnēm ne gūtnēm paraudāju
zem saules vakar paglabāju mammu
tai rakstu vēstuli kā skumju kardiogrammu
ko pateikt dzīvajiem - lai mirušie beidz klusēt
ir pasaule jau laika beigu pusē
vēl pulcējas un akmeņus met varām
Dievs klusi pasmejas un visi aizmet garām
es kaut ko zinu tikai pateikt bīstos
tāpat par ilgu izlikos par īsto
es radio neklausos vien praulā kaļam dzeni
tie morzes signāli par mūsu bezdibeni
dziest mīla dzejolī ko veltīt tev es taisos
jau visi streipuļo - ko es vēl te tāds maisos
tad labāk maliņā, te lielveikala ēnā
lai tevi skūpstītu kā pieder kautram zēnam
par šķīstību velk šķību melodiju
cik žēl ka sen tā bērnība kur biju
lai kāds bet īsts - lai delverīgs bet dzīvāks
no dzīvo kapiem pasargāts un brīvāks
tev svecīte man svecīte bet mīnuss
ir tas ka paņemu vēl pāris vīnus
un atceros cik tīkami tas belzis
un aizmirstos no visa es kā dzelzis
tā pļavā meitene kas slavē dievpalīdzi
tā esi tu - un gribas man tev līdzi
vai puķes plūkt vai vainadziņus darīt
es šodien dzelzs... bet atkusnis būs parīt
|
||||
66. |
Tikšanās
05:35
|
|||
es tevi satieku vakar
uz vienīgās īstās ielas
tavas acis ir tik dziļas
un pa īstam lielas
tajās nav skatlogu meli
un nešķīstības pēdas
tavas acis ir tik dzīvas
kā visīstākās bēdas
tu raugies caur mani visā
kā pa debesu spraugu
tavas acis ir nogurušas
velti meklējot draugu
tu sāpīgi nokrīti ceļos
zvaigžņu un manā priekšā
nu tavas acis ir debesis
ar visu kas tajās iekšā
vienā kā asara – Kristus
otrā kā asara – medus
es gribu būt lācis vai bite
bet atkal jau esmu ledus
tad tu pacelies spārnos
kā laime tik neredzamos
un tavas acis ir kā bērni
pie logiem bērnunamos
tu aizej – es palieku stāvam
kā akmens vecajā vietā
un neko vairs nesaprotu
dzīvē – tik pierastā lietā
labāk nebūtu bijis
šīs tikšanās un šīs ielas
kavējas manās acīs
tavas asaras dzīvas un lielas
tu redzi arī eņģeļus
un nākamo ciešanu rēgus
tavās acīs ir noslēpums:
es mīlu – tātad bēgu
|
||||
67. |
Dzīvie uz salas
04:20
|
|||
pie kā man pieskarties mīļā
tava miesa atkal ir auksta
un tomēr mēs esam uz salas
mana seja un tava plauksta
sniegbalta akla jūra
kā siena guļ malu malās
vai visa mīlestība ir mirusi
vai tikai uz mūsu salas
noglāsta tavu pieri
sviedru zvaigznītes dažas
varbūt rīts mums jau pienāks debesīs
ak šīs vienīgās saldās bažas
tava nopūta aizlidos pirmā
manas šaubas sekos pa pēdām
ja mūsu mutes būtu ielas
tās dzertu lietu aiz bēdām
logā kāds baznīcas tornis
ar mirušu gaili uz iesma
gribu tev dziedāt par mīlestību
bet sanāk vien gājputna dziesma
vienmēr jau ir siltākas zemes
par to no kuras mēs bēgam
īstenībā mēs esam jau nosaluši
bet izliekamies ka vēl degam
no rīta kad mazgāsi zobus
un nepazīsi savu seju
esi mierīga kā parasti
jo atkal es neaizeju
tie miljardi kuri rīt šķirsies
lai sev ko labāku rastu
tie nezin ka drošāk ir uz salas
un noslīkst ceļā uz krastu
es rokas paceļu tā
kā divas atvadu kallas
lai esam atdzisušie
tomēr vēl dzīvie uz salas
|
||||
68. |
Baloži un lielgabali
06:43
|
|||
saule tavā bārdā lasa
to ko pērlēm raksta rasa
miera baloži un lielgabali
tev par to ka tu badā un sali
rāmi airē nu ielā savā
tinies putnu un dīvaiņu slavā
visas neveiksmes laimēt tev sokas
divas kājas un abas vēl rokas
kāja trešā kā flīģelim - spieķis
dzimis Rīgā - bārdā ieaudzis grieķis
plecos žakete humanitārā
tajā dvēsele mūžības kārā
vēl ar miesu ko velēnas rotās
slieku ceļos un gliemežu gļotās
dzīve tev vairs nav apmātība
viena kurpe un sporta čība
dzidra lūgšana drupačām lūpās
Dievu manot pat tuneļu žūpās
delnā īsziņa ietetovēta
tā no sievas - kā pēdējā rēta
viņa pirmā jau mūžībā ziba
tava pēdējā mīlestība
viņas debesis godam tu valkā
jau aizsmacis bet izjūtā smalkā
dungo Basjo haiku par vardi
sen ir lieki tev zināmie vārdi
vārdu tavu vien baloži zina
tavi kauli jau sen ir no svina
Dievs drīz pārkausēs tevi par lodi
pamest humpalu terora bodi
tikai mežā un ikonu vaigā
tīras eņģeļu ēnas vēl staigā
te starp ķīnas un arābu trušiem
jau pirms dzimšanas pieaugušiem
miera baloži un lielgabali
tas ir viss ko mums dzīvajiem dali
glīti sakoptiem necilvēkiem
kas ir nopelniem bagāti grēkiem
vēl šo nakti tu pārlaid zem tilta
kas pār upi zem ledus kas silta
sapnī tuvs zemes kodola lavai
tā tik līdzīga sieviņai tavai
miera baloži un lielgabali
jau tu dodies apkampis vali
visiem labu kas paliekam vēli
valdi asaras un savaldi mēli
saule tavā bārdā lasa
to ko pērlēm raksta rasa:
«trīsdesmit jau tūkstoš rītu
Dieva klēpī mīlēts krītu»
|
||||
69. |
Dzejnieka nams
03:07
|
|||
tais debesīs tais putnos ir mans nams
tai namā spogulis ar manu seju
un it nekas nav vairāk noslēpjams
es rakstu debesis un mazliet dzeju
es rakstu debesis un mazliet dzeju
tais debesīs tais putnos ir mans nams
tai namā vēl es nemelodams eju
top svešais rēgs man tumsā pazīstams
uz viņa pieres lasu savu dzeju
uz viņa pieres lasu savu dzeju
tais debesīs tais putnos ir mans nams
tur sauli saucu es par orhideju
un it nekas nav vairāk noslēpjams
es rakstu debesis un mazliet dzeju
es rakstu debesis un mazliet dzeju
tais debesīs tais putnos ir mans nams
tais debesīs tais putnos ir mans nams
tais debesīs tais putnos ir mans nams
mans nams
|
||||
70. |
Steidzamies nokavēt
03:07
|
|||
diennakts tikpat
cik toreiz bij gara
senči kad dainoja
vērpa un ara
koki aug lēni
debesīm tuvāk
senči tā paguva
mēs nepaguvām
laiks kā nobeidzies
paskrien un nav
ik nākamais mirklis
nokavēts jau
lēni aug bērni
mūžības šķirstam
steidzamies dzīvot
lai ātrāk mirstam
laikmeta nemiers
mezglos velk laiku
nokavē Basjo
pirmsnāves haiku
nelaikā tērējam
nelaikā taupām
Dievam un bērniem
laiku sev laupām
paspējam nelaikā
kavējam tieši
pulksteņu apļu
olimpieši
pulkstens ir viens
es esmu divi
ūdens ir mūžīgs
es kļūstu par zivi
ir kam mūžība
viss pagūts jau
nokavēt nevar
to kā nav
|
||||
71. |
Meža elektriķis
05:06
|
|||
manā mežā par maz bij gaismas
tumsā skrūvēju lampu
kā laimīgi izmucis tumsoņa
gaismu kāri kampu
kamēr dzīvs ir jātiek galā
ar tumsā dzīvot niķi
tā pretēji savam raksturam
kļuvu par elektriķi
manā alā laimīgi bērni
no veikalu gūsta brīvi
tie lasīja ogas un riekstus
mūžību sauca par dzīvi
visās tumšajās eglēs
čiekuriem spuldzes liku
pret gaismu kā reiz tumsā
vairs nejutu nepatiku
bērni domāja runāja dzejā:
‘ai upīt vai lūgšanu guldzi?’
zaram pār dzejas bērniem
izskrūvēju čiekuru ieskrūvēju spuldzi
arī no citām alām
kur mita no tumsām bēgļi
bērni man lūdza spuldzes
tiem bija vien darvas degļi
vadi bij makšķeru auklas
un parasti pakulu striķi
mani aicināja pat mežsargs
sev par elektriķi
arī viņš no savrupmājas
uz alām pārcēla radus:
mēs arī gribam būt gaismā
nākamos tumšos gadus
pat zirnekļi kamolus nesa
lai smalkākus vadiņus aužu
un smalkajiem ļaudīm par gaismu
viņu tumšos priekšstatus paužu
bērni domāja runāja dzejā:
‘ai upīt vai lūgšanu guldzi?’
zaram pār dzejas bērniem
izskrūvēju čiekuru ieskrūvēju spuldzi
pat stirnas un dzērvju pāri
ar meža cilvēkiem kampās
kāds brīnumains spēks ir gaismai
čiekuru elektrolampās
uz mežiem pārcēlās visi
vēl brīvie no bezsamaņas
tie bēga rāpus un līšus
bez gaismas un bez skaņas
elektriķa spēks ir gaismā
ne jau vadiņos vai boros
šogad būs dziesmu svētki
meža ļaudis un bērni jau koros
mūsu mežā aklie redz ceļu
tā gadās ar gaismu ja dalies
kad būšu pēdējo lējis
gan Dievs manī jaunu salies
bērni domāja runāja dzejā:
‘ai upīt vai lūgšanu guldzi?’
zaram pār dzejas bērniem
izskrūvēju čiekuru ieskrūvēju spuldzi
|
||||
72. |
Nāve ir dzimšanas diena
05:35
|
|||
šis ir pirmais tāds rīts
nekad vēl tāda nav bijis
debesis pēkšņi ar zemi
kāds vietām samainījis
stāvu nu mākonī bridis
lai kā man negribētos
ieraugu ne tikai sevi
satieku arī svētos
viņu vidū neviena sirma
visiem ap trīsdesmit trīs
dvēseles nenoveco
dzimušās debesīs
svētais kas garām lido
bārdu tik noplivina
tam dzīve no saules un zelta
mums no pelniem un svina
mākonī mēģinu slēpties
svētie vēl tracina mani
galvā reizē rej suņi
un gavilē baznīcu zvani
svētajam bārdā kā pļavā
rotājas putni un augi
kāpēc mums suņi un zvēri
par svētajiem vairāk ir draugi
pēc nāves atjēgties nevar
dzīve ir dota lai jēgtu
ne lai no sevis un Dieva
atpakaļgaitā bēgtu
mākonis lejup laižas
un saka: šai akā tu spļāvi
Kristus dzīvības vārtus
vairs neapsaukā par nāvi
zeme iznēsā bērnus...
bet Augšāmceltais nav slēpis:
nāve būs dzimšanas diena
ja dzīve ir Dievmātes klēpis
|
||||
73. |
Es tevi mīlu jau
05:44
|
|||
kā sniegs pie debess kājām
nosnieg pirmais prieks
bet mēs to sabradājām
domājām ka sniegs
vēl tev uz kailām rokām
kailā sala zelts
cik asiņu pa jokam
nav no prieka smelts
tik ļoti pierasts jau
tik ļoti pierasts jau
ka tevis ir un nav
vēl sukādes no cidonijām
mutē kūst
no tā kas nebijām un bijām
vārdi lūzt
sniegs kūst uz siltās sejas
manai mīļotai
ar sniegu viņa dejo
lai jau dejo lai
tik ļoti pierasts jau
tik ļoti pierasts jau
ka tevis ir un nav
dziestam vai dzīvojam
vēl tomēr redzu tos
pa siltam pilienam
tev acu kaktiņos
vai kūstošs sniegs
vai skumja sāls tais briljantos
ir mīlestība divos
siltos pilienos
un tomēr pierasts nav
un tomēr pierasts nav
es tevi mīlu jau
|
||||
74. |
||||
viņš ir pamodies beidzot pavisam un atkal no rīta ies kaujā
ar mūžīgu bērnību sirdī un asaru pilnām saujām
viņa lodes jau pumpuros treknos - rīt parīt sprāgs un ziedēs
viņš karos bez skaņas bez vārdiem - pat putnus neizbiedēs
viņā ir sadzijis viss tik dziedinošajās sāpēs
pat dusmas līdz sapņiem siltas kā mirstoša kamieļa slāpes
viņa pusē tikpat kā ir visi kas sen jau gājuši bojā
viņš vairs nav ienaidnieks sev - sevi laimīgi atmaskoja
ābeles un vecā aka viņa viedākie domubiedri
viņš bruņojas vilkuvālēm lai sargātu ielauztu niedri
nav zvaigzne viņš vai ideāls - vien atgriezies no nāves
un uzveicis sevi spogulī - draudi vairs nepastāvēs
viņš skatās debesīm acīs - ziemas sirmajā sejā
cilvēki neglābjami iemīlas bojāejā
viņš negrib lai tā būtu bet zin ka vienmēr būs tā -
pēdējie mohikāņi sev sveši mirs pilsētu gūstā
kaut elkus uz rokām nesam -savu dzīvību knapi velkam
viņš mēģina ticēt Dievam ne sev kā nelaimes elkam
viņa pusē jau nostājas daudzi - tos pazīst pēc kapu krustiem
tiem maizes un dzīvības nebūs bet sirdsapziņa būs tiem
viņš pat nav savādnieks vai citādi nepieskaitāms
viņš nekļuva arī par vilku un nepalika starp aitām
viņš tikai pagāja malā - no malas novāca ļauno
ne strēlnieku kas viņa gēnos bet izdabājošo klaunu
viņa pēc karš var sākties jo viņa karš jau ir galā
viņa māja uz citas planētas - zudušās Latvijas malā
to dēvē par utopiju vai par dzejnieku pamesto miestu
viņš atjauno tikai sienas - viņa ēkām nav jumtu un griestu
ķēķī porūzī kūtī vāgūzī rijā vai klētī
visur tiek debesis klāt un viņa planētu svētī
pat pakausi mati jau pamet lai debesis trāpa tiešāk
viņš grib tikai mīlēt un mīlēt un mīlēt un mīlēt ciešāk
|
||||
75. |
||||
dzeltenā zemūdene
līdz asinīm noplēstu sānu
ekrānā joko
kāds par marihuānu
bērni līdzās
taču viens otram zvana
īsziņu kreisajai sūta
labā roka mana
atveru logu
gaiss smaržo pēc sēra
ielas bez ļaudīm
ne putna ne zvēra
ūdens ir pienācis slieksnim
liesmas jau palodzi laiza
tuksnesis klāj tīreli
Gaiziņu ledāji graiza
laiks nu ir klāt
pat kļavas to rāda
arī tavas acis
vēl siltā āda
par vēlu bīties
tumsa ver savu dzīli
aplej bērniem tēju
nav baiļu ja mīli
lai viņi brīnās
kāpēc Bībeli lasi
un pie ikonas plauktā
klusi ko prasi
ūdens ir pienācis slieksnim
liesmas jau palodzi laiza
tuksnesis klāj tīreli
Gaiziņu ledāji graiza
neesam vienīgie
slēpties mēģina visi
metu krustu - glābšanās
bisektrisi
ticējām meliem
ka pamats ir zem kājām
nodurtām acīm zem debesīm
bojā gājām
debesis mainās
arī zeme būs cita
neraudi par bērniem
bet grēkiem Margarita
ūdens ir pienācis slieksnim
liesmas jau palodzi laiza
tuksnesis klāj tīreli
Gaiziņu ledāji graiza
|
||||
76. |
Vēl dzīvam uzvarēt nāvi
02:47
|
|||
arī tu no šīs planētas prom
ne vairs palicēju gūstā
ar ziediem ar putniem ar visiem
pat ar mums delfīniem būs tā
tava mirstošā Lācara skatiens
nāves aizpogātiem plakstiem
ir paslēpies no nokavētā
un mūžīgi pievērsies Rakstiem
tavu neparasto tēlu
nu katrs kārs savā mastā
būs koncerti filmas viss parastais
kopijas no neparastā
tu paliec labirints baram
un Teslas enerģija
tava dzeja un deja nu mūžīga ir
melos nāve ja teiks: dzeja bija
ne jau Lācara nāvei
dziesmā tu uzvarēt ļāvi
tava pēdējā video vēstījums –
lai vēl dzīvi mēs uzvaram nāvi
veltījums Deividam Bovijam
|
||||
77. |
Klusuma zona
04:38
|
|||
klusuma zonā stāv sals un čokurā raujas vējš
ielido manī pa logu un krampjaini kaktā sēž
deviņiem falliem velns imitē pavasari
dziedi man līdz – viņš saka – die’s parāvis! tu taču vari
klusuma zonā acis kā kapsētas krustus sprauc
lūpas izmestas krastā dziestošās zvaigznēs kauc
eņģeļu dvieļos draugi vainīgi noslauka sejas
es jau sen raudu asinis bet mana mute vēl smejas
klusuma zona ir tuvu bet atgriezies vēl nav neviens
vesela lavīna biedru kā vienaldzīgs pieskāriens
es gāju tev tuvāk lai glābtu bet pēkšņi par atvaru tapu
tu kļuvi par mīlestību lai es tai kļūtu par kapu
klusuma zonā ik alka vibrē kā dervišu transs
tur tev nekas nepaliks pāri – tur viss vienmēr paliks mans
nāc saliksim rokas lai lūgtos – vēl taču nenes projām
klusuma zona ir dzemdības kurās Dievs vienmēr aiziet bojā
klusuma zonā ik seja pazaudē vaibstus un plēn
es tevi pasaulē laidu – te nelaižu! atkāpies zēn!
te nav it nekā it nekā lai kā tev to visu gribas
vien uguns kas izplaucē iekšas un smiltis kas ielauž ribas
klusuma zonā pie akas stāv kamieļi melni un dzer
karavānai jāsasniedz saule un smiltīm jāaizber
būs tumsa un nebūs kas tiesā – nazis bez spožuma trieksies
mana mugura tam būs durvis kas eņģēs vairs neiekliegsies
klusuma zonā nav gaismas – tā nokauta krustā kalst
mirušie smejas par mani ka man bez gaismas tā salst
es salieku rokas un nirstu – dziļāk zem dziļākā lāsta
es joprojām neko neredzu – es pazīstu gaismu pēc glāsta
tā zona ir grēks tā zona ir grēks
|
||||
78. |
Visu Latvijai dodu
04:11
|
|||
nāku no klaušu mežiem
no dainu un piena pļavām -
nolikt visu kas bijis
pie kājām Latvija tavām
nāku ar savu tautu
no pagātnes tumšajām gravām -
nolikt visu kas bijis
pie kājām Latvija tavām
nāku lai mostamies brīvi
no naida un gļēvuma skavām -
nolikt visu kas bijis
pie kājām Latvija tavām
nāku lai nemirtu sveši
viens otram un sapnim savam -
lai noliktu visu kas bijis
pie kājām Latvija tavām
nāku lai saulītē celtu
savas Tēvzemes godu
mīlestību un sevi
visu Latvijai dodu
|
||||
79. |
Rīgas sirds
05:35
|
|||
tu guli ilgi ilgas nāves ilgi dzelts
kā nonāvēts kaut biji augšāmcelts
bet varas galvām vēl ar dzīvo nāvi flirts
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli neziņā jo ziņas visu zin
un tauta klausa - svin un mirst un atkal svin
vairs nenāk baltais tēvs no baltas senču pirts
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli ekrānā un ekrāns tevī guļ
vēl auksta sirdsapziņa siltus dubļus kuļ
jau bērniem bērni dzimst bet gudrie nabā ņirdz
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli nerausties jo rausta tevi cits
vēl tukši mēli kul un tukšums tevī tic
kūp dēlos zālīte un vīros izdeg spirts
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli necelies līdz kodolvilnis cels
degs dainas Bībele un sadegs gribas dzelzs
no zemes ticības no sevis sen tu šķirts
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli guli guli nāvīgs miedziņš nāk
sals tevi sasilda un uguns saldēt sāk
par atmodu daudz uzdzīvots - maz mirts
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli operēs un galu galā mums
būs latvju miesas diži varens bezdzimums
no Dieva un no cilvēcības šķirts
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
tu guli guli guli guli guli suns
kam elks ir bailes un kam saule malduguns
ne sirds ne zobu tev un pierē naba mirdz
šais saulgriežos beigs pukstēt Rīgas sirds
|
||||
80. |
Balāde zilbei
06:28
|
|||
kam mums zārku kapu platu
arī izvadītājs lieks...
eiro kloākā laiž LATU -
vāks tai pāri - pieclatnieks
kas ir “LATvietis” - vien skaņa
kļūs nu “vietis” - kam ta kas
tāpat notruls “vietim” maņa
kas viņš tāds uz planētas
kas ir “LATvija” - vien burti
paliks “vija” - vēl tak skan
sadegs LATI gunī kurti
kurā degt būs tev un man
LATS ir zilbe - LATS nav nauda
izčuksti - vai jūti pats
tavas latvietības jauda
vienā zilbē tverta - “LATS”
arī eiro nauda nebūs -
to kā spožas važas kals
latvju mūžu krusts un rēbuss -
mirt vai dziedāt kad lūzt balss
nemirsi - tā vēl tik tūska
vēl ne nāve sirdī lod...
gudrība kā Dieva čūska
tev pa zilbei zīmes dod
noglabā ar viedu ziņu
vienu LATU sev zem sirds
dainu lūgsnu dzīpariņu
Dievup laid lai irdz un irdz
tos kas nodeva tos gandēs
Dieva vārds kā zobens dzels
pāri mūdžu pīšļiem skandēs
LATA sudrabs - Mildas dzelzs
LATS ir zilbe - LATS nav nauda
izdziedu... ai - krūtis plēš
man nav bail no eiro drauda
būšu LATS kaut mani dzēš
būšu mirga rēgs vai ēna
būšu dzīvs kaut sacīs: beigts
būšu LATS - kā nāve lēna
vārds ar lūpām nepateikts
kliegs tie: naids tur viņu varā
neticiet ja zvēr kāds pat
šajā mīlestības karā
“vietis” būšu es un “LAT”
LATS ir zilbe - LATS nav nauda
LATS nu kaklā kamoliņš...
Latvi Dievs kā segu auda...
neirs tā! LATS – es - tu – viņš
|
||||
81. |
Priekškars
02:31
|
|||
leiputrija un Berlīnes zēni
kā karotes izkūst tējā
pa trotuāriem aiziet kamieļi
un validolu sūkā vējā
uz palodzes mandolīna
guļ sastingušām krūtīm
meitene nezin par laimi
un būvē kafejnīciņu kūtī
bērni velk spļāvienam lūpas
pie ekrāniem mātes iet ratā
nāvīgas raidstacijas
ar pieri liek nosisties latā
plastmasas ģerānija
un pensionārs dziestošā logā
nabadzībai pietrūkst vien prieka
dēļ prieka jau arī mēs zogam
piedodiet nosisto laiku
un godīgi neizklaigāto
gar baznīcu milzīgs fiziķis
mazās kurpītēs ubagot kāto
krustojas dzīvie un nedzīvie
aust pastarās tehnoloģijas
nirvāna siāma liānas
kā sudraba siekalas vijas
apstājies taču un redzi
kamieļi klusi iet garām
izmisumam šovakar jābeidzas
jo rīt jau ir jāsākas karam
|
||||
82. |
Upciema kalnam
03:44
|
|||
zīle ar ozolu tērzē
nedomā neko lieku
paļauties vēlas ne vairāk
un izaugt Dievam par prieku
ozols protams zin visu
bet domās jau saknes cilā
lai cik šai pakalnē jauki
gribas tai kalnā zilā
kā saulei norietēt gribas
uzaust citur un tīram
tik bieži labo no ļaunā
uz zemes mēs neatšķiram
tikai nevajag steigties
mūžība vienmēr rit blakus
laimīgs ir dižais ozols
kam līdzās cilvēks min taku
ierodas viņi un aiziet
rūķi un skolotāji
vispirms tur bij mīlestība
vien vēlāk pacēlās māja
mākoņi nāk no kalna
zibeņi metas krustiem
migla pieraksta visu
lai vēsture nepazustu
rāmi ar zvaigznes spalvu
tieši ozola sirdī...
viss pagājušais tā apklust
ka dzirdi dzirdi dzirdi
zibeņu krustnešu pulki
vien bailīgajam šķiet baisi
nebīsties - cel savu namu
lej sveces un šūpuli taisi
cel sev pavardu dzīvu
necel mirušu pili
sākumā kalni ir zaļi
vēlāk - Dievmātes zili
mati ja zvaigžņu pilni
pēdas ja mazgājas rasā
dzīvo slavēdams Dievu
kā kamene dara to basā
veltījums dēlam Jēkabam
21. dzimšanas dienā
|
||||
83. |
Kad divi akmeņi kopā
03:55
|
|||
lietussargs veras bez skaņas
durvis uz tevi lūzt
divi akmeņi kopā
tik viegli tik maigi kūst
kredītlapiņām vīstot
sārti lejup krīt gaiss
nezināju ka būšu tev pirmais
nu zinu ka beidzamais
nekādu solījumu nebūs
bet rīt atkal noteikti līs
mēs abi esam uz zemes
kas dzīvo debesīs
kāds naivums tev vēl uz lūpām
un piens vēl aiz mākoņa plūst
nevar viens otru panest
ja kāds nenes abus mūs
noplūc šo antenas smaili
sīkākā porā dur
dzelonis uztver caur sāpēm
mieru kas kopā mūs tur
peļķes met paklājus saulē
tauriņu applausi stingst
divas lāsītes lavas
tik viegli tik maigi dzinkst
veltījums manai sievai Līgai
|
||||
84. |
Šeherezāda
03:41
|
|||
Šeherezāda
negribot stāsta
pēdējo pasaku
viņa ir tāda
nenogalini
Bagdādi manu
tūkstots un vienu
nāvi jau zini
deg mīlas tetovējums
pār pasauli kas kliedz
dzer bagdādieši tēju
un sauli mirstošs zieds
mīla un nīstais
karstajās lāsēs
Šeherezāda zin -
svešais nav īstais
paceļ tā čadru
asinis raudot
svešajam dāvina
pēdējo kadru
deg mīlas tetovējums
pār pasauli kas kliedz
dzer bagdādieši tēju
un sauli mirstošs zieds
|
||||
85. |
Dzīvnieku dziesma
04:36
|
|||
vaina nav ozona mīts
vaina nav Persijas līcis
cilvēks bez Dieva izsīkst
kā mūžam ir sīcis
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
vaina nav nepilsoņos
vai austrumu ieroču rībā
dzīvniekos pārvērtāmies
pašu bezdievībā
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
vaina nav pabalsti pensijas
vaina nav mazā alga
pārvēršas dzīvniekos
cilvēki kuriem viss vienalga
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
vaina nav partiju tirgus
vai mediju melīgās ziņas
visi par dzīvniekiem kļūst
kas nonāvē sirdsapziņas
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
vaina nav skolotājs
kam bērnus samaitāt ļāvi
vainīgi visi kas pieļāvām
cilvēcības nāvi
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
vaina nav bezdievjos dievturos
vaina nav mācītājos
cilvēks ir zvērs ja pieļauj
ka zvēri saplosa vājos
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
dzīvnieku mātes ieņemtos bērnus
nosargāt zina
cilvēku mātes bērnus
ieņemtos nogalina
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
vaina nav himnā kas veca
vaina nav valstī kas jauna
cilvēki dzīvnieki kļūst
no Dieva kad vairs nav kauna
gribējām brīvi būt
brīvībā kļūt par brīvniekiem
dzīvojām dzīvi
kurā visi kļuvām par dzīvniekiem
|
||||
86. |
Toreiz un tagad
04:11
|
|||
mīlīgām teļa acīm
debess uz mani paskatījās
kad vēl kā bērns redzēju tās
itin kā arābiete
aizklātu seju debesis bij’
laikā ko pirmās kaislības vij’
tagad kā nobijies kucēns es
drebu no krītošas zvaigznītes
vai tik ne mana tur dzīvība dziest
vai tik ne mana tur dzīvība dziest
kam lai to lūdzu atpakaļ griezt
jautrībā reibinošā
zvaigznes kā lustras šūpojās
iedegtas likās dēļ manis tās
dzīve ap mani vien griezās
grezni griesti bij’ ikdienai
debesu toreiz vēl nebij’ tai
tagad kā nobijies kucēns es
drebu no krītošas zvaigznītes
vai tik ne mana tur dzīvība dziest
vai tik ne mana tur dzīvība dziest
kam lai to lūdzu atpakaļ griezt
|
||||
87. |
Suņa dzīve
04:10
|
|||
dzīvoja dzērājs un viņa suns
vienīgais tuvinieks tam
vientuļa pirts bija viņu nams
līdzās drupām kas reiz bij’ tēva mājas
vai nu uz paģirām vai jau pilns
klīda pa ciematu tas
viņam pa pēdām kā draugs vai rēgs
mūžīgi skrēja suns - uzticīgais
dzīve mokas bij’ dzērājam
vairs neviena šai pasaulē
smaidīt kam - vien savam sunim
arī tam nebij smaidīt prieks
suns tā pat kā viņš bij’ šai dzīvē lieks
un vienmēr bēdīgs - vienmēr bēdīgs
naktī kad murgi to māca nost
dzērāja glābiņš bij’ ceļš
vienīgi staigājot likās vēl
izlikās vēl ka ir dzīvs - tas kurš staigā
dreboša ēna tam skrēja līdz
šķita kā māte vai tēvs
kas viņu no viņsaules apciemo
tomēr bij’ izbijies viņš - no sava suņa
dzīve mokas bij’ dzērājam
vairs neviena šai pasaulē
smaidīt kam - vien savam sunim
arī tam nebij smaidīt prieks
suns tāpat kā viņš bij’ šai dzīvē lieks
un vienmēr bēdīgs - vienmēr bēdīgs
kādā rītā uz paģirām
dzērājs juta – būs gals
ja līdz veikalam nepaspēs
un viņš steidza ko spēj - un suns tā pēdās
dzērājs pakrita pusceļā
nāve apsteidza to
arī suns līdzās nogūlies
nomira mirkli pēc tam - uzticīgi
dzīve mokas bij’ dzērājam
vairs neviena šai pasaulē
smaidīt kam - vien savam sunim
arī tam nebij smaidīt prieks
suns tāpat kā viņš bij’ šai dzīvē lieks
un vienmēr bēdīgs - vienmēr bēdīgs
|
||||
88. |
||||
ziedlapās sarma
vasaras sals
ciniķim karma
latvietim gals
dzegužu sirēnas
putekšņu svins
viņš velnu nezina
velns viņu zin
suņi grauž spārnus
cīruļi rej
ceļš sen ir zudis
tu vēl ej
karogā asara
melna kā zelts
nesen vēl dziedāji
augšāmcelts
tīri vien sapnī
aka un trauks
zīmuļi nezīmē
zīles rok draugs
mākoņu ledājos
avoti ļimst
dienas mirst jaunas
vecas nedienas dzimst
bijām reiz visi
visi nu bars
katrs par sevi
nokaltis zars
rindojas ēnas
sastrēgums blīvs
dzīvie kā beigti
mironis dzīvs
dziedu par Jāzepu
vītolā balss
būs dziesmu svētki
pasaulei gals
|
||||
89. |
||||
tālums uz pleciem ceļ sauli
meži paceļas līdz
debess nāk zemāk un zemāk
tām nenokrist jāpalīdz
zibeņi mākoņus dala
katram pa strēmelei tiks
lūgšanu zobeni dzirkstīs
zvaigznes kā svētība snigs
brīvības vainagu dubļos
sveši savējie min
zin viņi taču kā sāpēs
kā sāpējis jau viņi zin
tomēr tie Tēvzemi bradā
dīrā tirgo un plēš
uguni mūžīgi dzīvo
latviešu dvēselēs dzēš
sarīda baida un vajā
triec trimdā uz sliekšņiem kauj
tver savu zobenu brāli
māsai tvert lāpu ļauj
iecelsim izgāztos vārtus
bērnus celsimies glābt
ticības uguns zirgos
varoņi pavēl mums kāpt
uzvarējušie dzīvie
nākotnes sudrabu lej
tie kas karos tie svinēs
celies latviet un ej
dzīvi jāsvin pēc kaujas
neglūn kad naidnieka vaigs
tie kas ies cīņā tie dzīvos
mosties latviet - ir laiks
|
||||
90. |
Muzikants
04:53
|
|||
apklust jautrais muzikants
svētku pašā vidū
viņa pirksti ģitāru
vairs nespēlē
asara pār vaigu rit
viesiem nepamanot
viņam no tiem šovakar
ir jāaiziet
ak mana sirds
vēl paliksim šeit
ir svētki mums šie
līdz galam jāizspēlē
bet saka sirds
jau klāt mūsu laiks
lai svin tie bez mums
jo svētkiem gala nebūs
mūzikantam ģitāra
lēni slīd no rokām
paliek acīs asaras
un lūpās smaids
mirkli rimstas svētki šie
mūzikantu aiznes
cits ņem rokās ģitāru
un jautri dzied
ak mana sirds
vai tiešām bez mums
tik jautri tiem būs
kā reiz ar mūsu dziesmām
tad saka sirds
tie dziedās un dies’
un aizmirsīs mūs
un citu dziesmas slavēs
ak mana sirds
vēl paliksim šeit
ir svētki mums šie
līdz galam jāizspēlē
bet saka sirds
jau klāt mūsu laiks
lai svin tie bez mums
jo svētkiem gala nebūs
|
||||
91. |
Visu visu sapratīsim
06:09
|
|||
skrējiens turpinās smagāk
klāt jau ir pasaules mala
priesteris iesalis vagā
maizi kā akmeņus dala
senatnes putekļi plīvo
sapnis aizaudis plakstus
sirds aizvien senāk dzīvo
aizvien senākus atklājot rakstus
zīdaiņa plaukstas no zīda
izmirušu gaisu glāsta
vectēva cirstā grīda
neticamo par dzīvi stāsta
par mīlestību un dzeju
kas dvēs’li pār tumsu cēla
par laikiem ar Dieva seju
par ļaudīm kas gaismu smēla
virs Valkas Rendas vai Rojas
plīv izbijušu cilvēku ēnas
daži upuri vēl pārvietojas
kustības jau neatgriezeniski lēnas
saziņu tīmekļos austi
bērni nožņaudzas sāpēs
asaru noliekti skausti
mirstot pie akām slāpēs
mūs aprok pagātnes torņi
pilns altāris egoistu
katrs te runā ar sevi
vien putni vēl rītos ar Kristu
veikalos ķermeņu bari
no siltiem kauliem un gaļas
apēd pavasari
radiostacijas skaļas
varas tiek vairāk un vairāk
skaitļu pielūdzējiem
haoss ir sirdīs ne Kairā
no liekšanās visiem vējiem
Rainis raudzījās priedēs
zināja - lūzīs ne lieksies
kas mūs tik mirušus dziedēs
vai beigtais vairs Dievup tieksies
mīlu kā krītot dzied koki
pār līdumiem seniem un ēkām
kad ļaudis vēl kalpoja Dievam
ne copy paste dzīvei un grēkam
mīlu kā cirvis tēš dēli
sena nama jaunajām sijām
ik skaida kā teicējas mēle
stāsta par to kas reiz bijām
reiz mēs cilvēki bijām
līdzīgi Dievam un īsti
šodien dēls tu pat sevi
lāgā vairs nepazīsti
izliekamies ka esam
tēlojam vēl ka varam
viens otru par upuri nesam
pēdējam pasaules karam
pašā pasaules malā
visu visu sapratīsim
svēto lūgšanu miglas segās
nokavēto kaunu tīsim
visu visu sapratīsim
|
||||
92. |
Viņu mīlestība nebeidzās
06:06
|
|||
aiziet kailā ledū
skaitīt savus kaulus
pensionāru pāris
pīpēdami praulus
rozes izpīpētas
nervu zāles rītas
vecīts savai večai
uzdāvina krītu
uzzīmē man sauli
tik ar lielo burtu
mūžīgu un stipru
mirt lai nepagurtu
uzzīmē man sevi
mūsu skūpstā pirmā
mīlu tevi - mana
mirstošā un sirmā
vēl līdz jūrai gabals
norāposim divi
sēž tur krastā Kristus
ēd ar biedriem zivi
nepīpē Viņš praulus
negvelž neko lieku
smilšu grauda lielu
katram dala prieku
dala arī krītu
gabals man no Viņa
bērnībā man deva
cena - kapeiciņa
zīmēju es tevi
visu mūžu savu
abi jūras krastā
teiksim Viņa slavu
asara tev acīs
pēdējā un silta
atpūsties mēs drīkstam
tik aiz mazā tilta
tas pie pašas jūras
Pēterupei pāri
tur ir Viņa gaisma
nāk līdz mums jau stari
zinu sen līdz nāvei
esi nogurusi
ņem no manis spēku
ņem kaut lielo pusi
vēl tik tur tai kāpai
jātiek mums ir pāri
bērni nepalīdzēs
rāpo - tu vēl vari
elpo manu elpu
tavējā ja dzisa
paņem arī sirdi
tā tev pieder visa
rāpo mīļā veča
tu pie Kristus pirmā
mazliet atpūtīšos
te pie akmens sirmā
palūgšos par tevi
ir mazliet vēl dvaša
čukstēšu ka mīlu
Dieva ausī pašā
re tu jau aiz kāpas
rāpo mīļā mana
čiekuri kā zvani
liturģiju zvana
veča pasniedz Kristum
gabaliņu krīta
baltā krāsā viņas
dzīve pavadīta
saka Viņš un rāda
zīmējumu smiltīs
viņas veča seju
dzīvu gaišu siltu
kā bet viņš jau mira
ceļā Kungs pie tevis
jā bet savu sirdi
savai mīļai devis
saviļņojas kāpas
smilšu stāvi slejas
visiem augšāmceltiem
viņas mīļā seja
|
||||
93. |
Atgūsim mēs mīļoto
04:59
|
|||
bij atmoda bij ugunskurs bij silti
ceļš vaļā bij bij aizām pāri tilti
nu tilti deg to ugunī tu salsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti
nolaupīja mīļoto
tev tavā mēlē melus pierādīja
ka labi būs ka agrāk slikti bija
nu nabags tu vien sapņu mieles smalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti
nolaupīja mīļoto
ne zemes tev ne bērnu sejās smaidi
bet tu kā muļķītis - vēl gaidi gaidi
tik ugunīgi sāp - līdz kaulam kalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti
nolaupīja mīļoto
pret cilvēcību un pret tavu gribu
zog Latviju sit krustā mīlestību
ja cilvēki viens otram būtu balsti
neviens mums nenozagtu mīļo valsti
nenozagtu mīļoto
pat zvēri draudzīgi top ugunsgrēkā
tie nāk pie upes kopā smeļ pēc spēka
ko sirdi gļēvs kā dubļu piku valsti
vien kopā atgūsim mēs mīļo valsti
atgūsim mēs mīļoto
|
||||
94. |
Mērenais
03:10
|
|||
dzīves ritums tavs
nekas tāds jau nav
kaut kas kā nekas
mazāks vēl kā mazs
stiprā galā ods
vājā paša gods
pats tu vidū tāds
mēreni nekāds
un tā debesīs kas zvīļo
tevi tādu tomēr mīļo
ko tu saulīt mīļo sīko
kas vēl sīkāks raukties tīko
ostās mērenais
pelēt sāk jau gaiss
gan tāds ar būs labs
tik un tā reiz kaps
ko nu es tāds sīks
kam es noderīgs
pelēt vēl varbūt
nenozīmē pūt
un tā debesīs kas zvīļo
tevi tādu tomēr mīļo
ko tu saulīt mīļo sīko
kas vēl sīkāks raukties tīko
|
||||
95. |
||||
ak draugi vecie un sērīgie
vēl sēru pasaulei stobri dveš
mums mazāk ir jāsēro
uz ziedošā padebess
lai sēra būrēji šķauda vien
un sīvos sodrējus reibdami ož
mums zeme šī brīvībai
un mieram ir jāsapoš
lai prāti mirdz un lai sievas plaukst
sirds mīlestībā lai mūžīgi tvīkst
tiem sērīgiem nīdējiem
no zemes ir jāiznīkst
pār viņu pīšļiem reiz mauriņš zels
un mūsu bērni tur smiedamies skries
kad stobrs pēdējais
būs sodrējiem aizrijies
|
||||
96. |
Dziesma līksmajam baram
03:35
|
|||
tieši tāpēc ka esmu no jūsējā bara
tieši tapēc ka māku to pašu ko jūs
manu sirdi šī dzīve par akmeni dara
un varbūt manam kaklam par akmeni būs
man nav bail savas dzīves ko dzīvoju sevī
man ir bail tieši tās kuru veltu es jums
mana uguns - ne tā ko jums piepīpēt devu
mana uguns - vien skumjas un nogurums
esmu dziedājis līdzi un tērējis naktis
esmu ziedojis sevi lai stils būtu tīrs
mazliet nokvēpa sienas un pievilkās kakti
tikai nejutās varonis atkal kāds vīrs
tā kā mašīnām dvakā mēdz aizmiglot stikli
tieši tā mana sirds lēni asarās mirkst
kam šie līksmības ātri gaistošie cikli
ne tur mīla ne gods ne tur taisnība ir
tikai augoša nīcība savējo baram
tikai vienojošs trulums un liekulīgs skats
es jūs nesodu brāļi - vai sodīt maz varam
tikai piedodiet man ka es tāds biju pats
bet ja paģirās gribas jums raudāt no bēdām
un ja ir jūsu drudzī vēl līdzjūtīgs gars
lūdziet visi lai svētība nāk man pa pēdām
tik lai nekļūst par kapu man gļēvuļu bars
|
||||
97. |
Skumjais prieks
04:59
|
|||
pār jumtiem aiznes rīta vējš
no manis skumjas projām
un ēnu kas man līdzās sēž
drīz redzēs aizlidojam
ēnu kāsim līdz
paies skumjā nakts
priecīgs nāks rīts
paies skumjā nakts
priecīgs nāks rīts
liks atkal diena smaidīt man
tām sejām nezināmām
kas nesadzird kā klusums skan
pār pusnakts skumjām rāmām
kad krīt zvaigžņu sniegs
tikai skumjas zin
kāds ir mans prieks
tikai skumjas vien zin
kāds ir mans prieks
pusnaktī kad nāk jums miegs
krīt pār ielām zvaigžņu sniegs
kā mans skumjais prieks
tas pār manu pieri krīt
lai es spētu pasmaidīt
visiem visiem jums rīt
visiem visiem jums rīt
kad saule nogurusi riet
pār namu jumtiem sārtiem
es jūtu man ir jāaiziet
līdz klusajiem nakts vārtiem
savām skumjām līdz
tām lai pieder nakts
bet priekam rīts
tām lai pieder nakts
bet priekam rīts
tikai skumjas zin
kāds ir mans prieks
tikai skumjas vien zin
kāds ir mans prieks
pusnaktī kad nāk jums miegs
krīt pār ielām zvaigžņu sniegs
kā mans skumjais prieks
tas pār manu pieri krīt
lai es spētu pasmaidīt
visiem visiem jums rīt
visiem visiem jums rīt
|
||||
98. |
Pašas pēdējās ziņas
01:15
|
|||
mīlestība ir mazas
un mūžīgas sniegpārsliņas
Dieva asarās
vēl nepārvērtušās pēdējās ziņas
Dievs skaidrāk par mani redz
sapņus un nodomus manus
eglīte mana kā antena
uztver vistālākos zvanus
apsnigsim kamēr tā snieg
dziļi un balti pa īstam
kamēr uz zemes vēl miers
kamēr vēl neizklīstam
kad jau snigs pastarie pelni
un akmeņi kusīs lavā
lūgšos lai baltāks par sniegu
jau būtu mīlestībā Tavā
uz zemes palikušie
ar šķiltavu kramiņiem krūtīs
no pelnu un ogļu tumsas
mums dzirkstelītes sūtīs
apsnigsim kamēr vēl snieg
kamēr snieg sniegs ne pelni
apsnigsim balti balti
jo paši jau esam melni
sirdi eglītē sienu
ar eņģeļa matu kā diegu
šķīstī Dievs mani no grēkiem
lai topu baltāks par sniegu
mīlestība ir mazas
un mūžīgas sniegpārsliņas
Dieva asarās
vēl nepārvērtušās pēdējās ziņas
|
||||
99. |
Ir atnācis pavasars
03:46
|
|||
tā kā savu māmuliņu
gaidu pavasari
gaidu gaidu strazda ziņu
pūpolīša zarā
pirmā strautā saklausīju
pavasara balsi
nu es zinu – zīlīt mīļā
tu vairs nenosalsi
jo ir atnācis pavasars
manā dārzā sniegpulkstenīts zied
jo ir atnācis pavasars
manā dārzā pirmais strazdiņš dzied
sniedziņš kusa strazdiņš pūta
kārkla stabulīti
modināja modināja
sniega pulsktenīti
zvani zvani pulkstenīti
zvani zaķim ziņu
garausis lai nenoguļ
mainīt kažociņu
jo ir atnācis pavasars
manā dārzā sniegpulkstenīts zied
jo ir atnācis pavasars
manā dārzā pirmais strazdiņš dzied
|
||||
100. |
Puisēns ar lukturīti
03:22
|
|||
tik dziļa pār mežu guļ nakts
tai bērns cauri neizbristu
pacēlis lukturīti
soļo puisēns tikties ar Kristu
ne šaubas to māc ne bailes
sirds līksmo no gaidāmā prieka
jo klusītēm dzied viņš pie sevis
«ar Kristu man jāsatiekas»
zvēriņi sarosās migās
it kā šī nakts jau dzistu
bet tumsa vēl melna vien gaiši
skan puisēna dziesma par Kristu
putni kas mežā ziemo –
lai kādi sali tos sistu
arī most ilgās zināt
kas dzied tik gaiši par Kristu
aiz meža kur baznīciņa
jau līksmība ziemsvētku ļaudīs
zvans jau iedunas tornī –
drīz lielo brīnumu paudīs!
te pēkšņi no meža puses –
ak visu brīnumu mēri!
nāk puisēns ar lukturīti –
aiz viņa putni un zvēri …
veltījums manām mazmeitām –
Esterei un Annai Madarai
|
Streaming and Download help
If you like Kaspars Dimiters, you may also like: