We’ve updated our Terms of Use to reflect our new entity name and address. You can review the changes here.
We’ve updated our Terms of Use. You can review the changes here.

Aklā Margrieta

by Kaspars Dimiters

supported by
/
  • Streaming + Download

    Includes unlimited streaming via the free Bandcamp app, plus high-quality download in MP3, FLAC and more.
    Purchasable with gift card

      €3 EUR  or more

     

1.
2.
Brīvības trimdā brīvībai dzimtenē acis kā raudai pasaku misiņus pagātnē žvadzinām kā dzīvo cilvēki - paprasi naudai vienā vien simtniekā visu Baronu sadzinām aplamā frekvencē patriot ganies rādi mums mežu kur nelaupa savējos dzīvo ne izdzīvo lido ne klanies tā jau bez samaņas mūžību kavējos saule kā piebalgā mēness kā saldū putni kā visur latviski burbuļo pietika sapņu un pietika maldu pietrūka siltuma pakrūts lai skurbuļo strādājam dzīvojam raudam un dziedam katrs ar citādu zeltaino karūsu vai jābūt tautiskam vai jābūt viedam neskaud ka paspīdu ne sādžā sarūsu ir jau vēl ōmammas dzīpari cimdā nav tikai ziemas – nav jāvalkā dzimtene laime vai nelaime – abas dzen trimdā brīve un nauda mūs vajā ik simteni 29.01.2007
3.
Snaipera nošautai Fallūdžas meitenei tāli tuksneši asinis šļāks cilvēki kā putni lido gaisā varbūt man nekas nesanāks santaklauss vazājas ģīmī baisā varbūt ne mani pirmo vāks un es nomierināšu partizāni pat ja man nekas nesanāks es tiešām centos - neaizmirsti mani tas ir domās tev dāvināts zieds tā liesma no snaipera pleca pat ja man nesanāks apturēt - kliedz: es nekad vairs nekļūšu veca cilvēku gabali - ielu krusts vai tev mirušai palīdz šie vārdi pat ja vairs nesanāks līdzi just klusums tavs brēks skaļāk kā dārdi pat ja tempļus atjaunot sāks pat ja kāds nožēlos - pat ja kāds piedos man nemūžam vairs nesanāks redzēt fallūdžu tavos ziedos skūpstu zemi - pie lūpām līp smilts te ir rīga ne divupes krasti lai tev mūžībā tikpat silts cik bez tevis šeit neparasti 11.12.2005.
4.
Nakts serenāde norietam norietam norietam līdz ar oranžo diadēmu uz pusnakts ugunslīnijām ilgas atkal nemaina tēmu klusējam klusējam klusējam un neizrunājamies līdz galam lai zinātu visas atbildes ir jābūt nenormālam ienirstam ienirstam ienirstam miglas ezers jau nāk uz leju lai viss zināmais pazaudē kontūras un lūpas lai murmina dzeju murminām murminām murminām lai kaut murmuļus atgādinām un jo vairāk viens otru sajūtam jo mazāk lai viens par otru zinām neticam neticam neticam ka mirkļiem nav mūžībā vietas mēs esam parasti cilvēki neparastas ir tikai lietas nebrīnies nebrīnies nebrīnies ka visu tev nepateikšu un sajutis sākumu jaunajam nepabeigto teikumu beigšu nebaidies nebaidies nebaidies tu esi nedrošajās rokās manās nekam kas ir īsts nav garantijas un mīlestība ir nebaidīšanās 26.08.2005.
5.
Pastaiga tukšumā pametis spogulī seju es laukā no mājas eju pa ceļu jau simtkārt ietu atkal uz citu vietu it kā jau virsū nelīst it kā jau esmu melis it kā jau varētu palikt puzli vai svecītes salikt jo var taču klejot bez mitas bez sejas savas vai citas tāpat ar aizvērtiem plakstiem pār putnu pēdām un rakstiem glāstīt vai ķemmēt šo nakti kaut citu sen liecina fakti kaut pašam uz sevi sen nieva: kāpēc tam kam ir viss nav Dieva tā eju un eju pa taku līdz pretīm nāk mālders ar laku: kā visi tu nomākts un īdīgs tad labāk nu vazājies spīdīgs vai tiešām gana ir trakots un turmpāk es dzīvošu lakots vai tiešām vai tiešām vai tiešām es muldēšu rindiņām ciešām bet pastaiga atkal ir galā laiks atgriezties vecajā alā ciet acīm bez sejas ar tausti kur šūplādes kliņķus vien rausti ir atskaņas tātad ir dzeja un spogulī pamesta seja bez kauna un pagrabā sauna nav sevis – nav nekā jauna 18.12.2006.
6.
Viss bija kā vienmēr es nolēmu pamest vientulību un salauzu būra dēļus lai atkal satiktu cilvēkus bet satiku nelabvēļus viņu acis vairs nemirgoja un uz lūpām nedega lāpas tie stāvēja ar mugurām pret jūru un naidā mīdija kāpas vairs nebija nosakāms cik sievu bij rindā cik vīru un varavīksne tiem pāri atgādināja smilšpapīru tie stāvēja saulrietam priekšā no naida zili kā ledus to bērni aizbēga viļņos un bezgalība tiem bija medus viss bija kā vienmēr viss bija kā vienēr vējš liedaga smiltīs lēni izdzēsa Dieva pēdas saule vēl kavējās mirkli varbūt salļims kāds un raudās bet naids tos turēja stingri un nožēla neizpaudās kad iedegās zvaigznes pār kāpām un mēness kā sudraba bļoda viss liedags pēc mirušiem sapņiem un beigtas mīlestības oda kad gāju starp jūru un viņiem un jutos kā ejam gar elli balts vilnis no tumšās dzelmes krastā izskaloja lelli tā smaidīja mūžīgi laipni kā bērni kuru nevainīgās sejas nu kopā ar eņģeļiem par mums gan raud gan smejas 1998
7.
Pēdējais zirdziņš (7) laikam vienīgi maigai man vairs neiemācīties būt es smejos par pēdējo zirdziņu es nezinu ko viņš jūt visi citi ir aizskrējuši bet viņš pret debesi klimst viens vēl ganās pie pārejas kamēr pārējie dzimst laikam vienīgi maigai man vairs neatļaus būt es esmu tas pēdējais zirdziņš es nezinu vai viņš jūt
8.
9.
10.
11.
Trīspadsmitā logi stāv atvērti vienmēr un atvērts stāv vilinājums pārāk no slāpēm reibušajiem pirms spēka ierodas vājums tur nebij ne kāpņu ne lifta nekā ar ko drošāk pazust pēdējam lidojumam mūs sagatavo jau mazus tu vienkārši meties augšup lai gan pēc ņūtona - uz leju tevi atrada sašķaidītu bet sirdī ar orhideju tad pagāja tūkstoš gadu un es pavēru durvis uz tevi stīgu neveiklā nodžinkstienā savas mūžības daļu man devi tu gulēji dziednīcas laivā rokās mirdzošu ģitāras airi... kad nāk trīspadsmitā operācija nevienu vairs neatvairi visapkārt bij tavas lietas caur kurām sev spēku krāji citi ticīgie daudz runā tu vienkārši padziedāji lai trīspadsmitajā Dievs palīdz kaut biezas šķiet griestiem sijas es tevi atkal apciemošu ar koni pēc anestēzijas ne jau lai noreibtu svaigi ne lai atzīmētos ka biju vienkārši vārds anestēzija man atgādina anastāsiju viņu atrada mirušu peļķē ledū iesalušiem matiem vecie plaksti bij aizvērušies jaunie – vērušies debesu skatiem mēs pacelsim glāzi par visiem kas šajā pusē vai tajā es tevi apsveicu draugs tavā laimīgā trīspadsmitajā 03.11.2005.
12.
Tu esi slims 02:49
Tu esi slims tu esi slims ar to visu ko klusās paģirās slāpēt tu nevari vairs izvairīties un nomirt trankvilizētās sāpēs tu vienkārši redzi to visu sāpes, ciešanas, gaudas bet tā ir realitātē - nav laimes, nav laika, nav naudas tu vari vazāties brillēs un izlikties līdzīgs aklam bet tu vienalga nenoslēpsi ka tev viss jau sen ir līdz kaklam tu esi neārstējams bet vienalga kaut ko izdomāsi kā sieviete Dvīņu tornī ar baltu lakatiņu māsi tu esi slims ar to visu ar dzīvi, ar politiku kad bija tā pēdējā reize kad gulēji ar mani pliku? vienalga es tevi mīlu kā līdzīga promceļa jūtīs es zinu - tu esi slims ar to visu taču noskūpsti vēlreiz man krūtis tu esi mans - kaut neārstējams es ticu visam ko saki tāds laiks, tāds laiks, tādi laiki bet labi ka piedzimām traki tu esi slims ar to visu un izeja jau tikai viena iedzert un pagūt sieties pie Dieva pavediena 17.01.2006.
13.
Rudens 06:12
Rudens nāk rudens no degoša kalna jau salna klāj līķautu savu ar dzidrumu apskaidro acis bet sirdi ar maigumu tavu pār smilgām aizplīvo rokas kas tikko glāstīja mani un smiekli pār gaistošo sarmu kā pēdējie vasaras zvani zeme ir kļuvusi maza un rudens beidzas aiz pļavas es piederu tev šajā mirklī bet man - šīs degošās kļavas dvaša kas atdziest tik ātri aptur vien taureni gausu tu brīnies cik gājputni stipri... es tiem vēl nepaklausu par sevi es zinu visu par tevi - tik tikko justo kā mežmalas taciņu sīku tavs piena ceļš mani krusto jā - taureni apturēt varu vai mirkli aizturēt elpu tu pārvērti manu sirdi par tavas klātbūtnes telpu krīt āboli asaras lapas irst vasaras mežģīņu raksti vai tiešām pēdējo mirkli jau iezvana tavi plaksti es tuvojos tev kā miglai un vējš mūs vēl savij par grīsti vienīgi mīlestībā mēs šoruden bijām īsti 24.09.2005.
14.
15.
Upciema kalnam zīle ar ozolu tērzē nedomā neko lieku paļauties vēlas ne vairāk un izaugt Dievam par prieku ozols protams zin visu bet domās jau saknes cilā lai cik šai pakalnē jauki gribas tai kalnā zilā kā saulei norietēt gribas uzaust citur un tīram tik bieži labo no ļaunā uz zemes mēs neatšķiram tikai nevajag steigties mūžība vienmēr rit blakus laimīgs ir dižais ozols kam līdzās cilvēks min taku ierodas viņi un aiziet rūķi un skolotāji vispirms tur bij mīlestība vien vēlāk pacēlās māja mākoņi nāk no kalna zibeņi metas krustiem migla pieraksta visu lai vēsture nepazustu rāmi ar zvaigznes spalvu tieši ozola sirdī... viss pagājušais tā apklust ka dzirdi dzirdi un dzirdi zibeņu krustnešu pulki vien bailīgajam šķiet baisi nebīsties - cel savu namu lej sveces un šūpuli taisi cel sev pavardu dzīvu necel mirušu pili sākumā kalni ir zaļi vēlāk - Dievmātes zili mati ja zvaigžņu pilni pēdas ja mazgājas rasā dzīvo slavēdams Dievu kā kamene dara to basā 21.08.2006.
16.
Mārcim 02:54
Mārcim cilvēku nežēlībai ir vairāk roku daudz vairāk kā ļaunajam Šivam tev piespieda apskaut nāvi ar savas jaunības abām divām tevi piespieda ienirt dzelmē par spīti nevainībai un mokām slepkavas tavu nāvi tagad nēsā uz savām rokām tik daudz skaistu un slavenu dziesmu esam veltījuši mūsu Gaujai nu klāt nākusi arī šī skumjā tavai pēdējai - Mārci - kaujai paldies Dievam - mēs atradām tevi lai guldītu vēsajā plienā tu šo skumjo prieku mums devi savas māsiņas kristību dienā paldies Mārci - atkal ticam tam mirklim visas dūres kas pārvērtīs ziedos un kā slepkavam līdzās Kristum visiem visiem kas nožēlos - piedos 9.07 2006
17.
Kretīns 04:28
Kretīns dabīgi un tomēr ātrāk mūsu pieskārieni dziest asaru stacijā klusi kā vilciens pienāk laiks ciest lūpu atvadu zīmogs tavas pieres polārais loks es tevi... nu... teiksim... mīlēju bet ne vairāk - nopietni... joks... māksla ir izkūpēt skaisti mīla vai noziegums salds elpas vilcieni kursē vien tavējais netīrs jo balts zini - laiks tāds un dzīve aprite, karjera, stress... gan nomainīsi ar citu un pieradīsi ka neesmu es man gribas vairāk un brīvāk neraudi, izbeidz, nav stils... visi taču guļ ar visiem problēmas vien tiem kas mīl pabučo fočeni manu galīgi sviestā ja ej un košāk uzkrāsojies lai piestāvi pasaulei mīlēsim kad būsim veci viss taču tevī vēl svaigs tikai nešņuksti stulbi - mīlestība ir nosirmojis laiks dzirksteļo vadi virs galvām sliedes kā asmeņi dzalkst kamēr elpas vilcieni kursē ir jātraucas kurp alkst man bija labi - ne vairāk sūti īseni ja galīgi kas vieglāk ja būsim vilcieni kuriem nav pieturas
18.
Kad divi akmeņi kopā lietussargs veras bez skaņas durvis uz tevi lūzt divi akmeņi kopā tik viegli tik maigi kūst kredītlapiņām vīstot sārti lejup krīt gaiss nezināju ka būšu tev pirmais nu zinu ka beidzamais nekādu solījumu nebūs bet rīt atkal noteikti līs mēs abi esam uz zemes kas dzīvo debesīs kāds naivums tev vēl uz lūpām un piens vēl aiz mākoņa plūst nevar viens otru panest ja kāds nenes abus mūs noplūc šo antenas smaili sīkākā porā dur dzelonis uztver caur sāpēm mieru kas kopā mūs tur peļķes met paklājus saulē tauriņu applausi stingst divas lāsītes lavas tik viegli tik maigi dzinkst 17.08. 2006
19.
Šeherezāda 03:38
Šeherezāda Šeherezāda negribot stāsta pēdējo pasaku viņa ir tāda nenogalini Bagdādi manu tūkstots un vienu nāvi jau zini deg mīlas tetovējums pār pasauli kas kliedz dzer bagdādieši tēju un sauli mirstošs zieds mīla un nīstais karstajās lāsēs Šeherezāda zin - svešais nav īstais paceļ tā čadru asinis raudot svešajam dāvina pēdējo kadru deg mīlas tetovējums pār pasauli kas kliedz dzer bagdādieši tēju un sauli mirstošs zieds 2004
20.
Help 02:08

about

Mana sieva Līga, man nezinot, apkopoja visus šai albuma iekļautos demo ierakstus un izdeva, tāpat man turpinot nezināt. Šo albumu man, nezinītim, pasniedza 2007.gada 1.maijā - manā 50. dzimšanas dienā.

credits

released May 1, 2007

license

all rights reserved

tags

If you like Kaspars Dimiters, you may also like: