1. |
||||
|
Sarīko to kā vairs nav
Lai laidari atnāk vaļā
Lai vārpas šalc plēšām līdzi
Lai zvārguļi nošķind mirkļus
Lai pērļu pilieni rītos
Lieli kā arbūzi izaug
Mums visu to vajadzēs savākt
Kad mājup dosimies kaili
Lai pieplaktu kupola stiklam
Zvaigznītes iededzot pierēs
Lai viss būtu atkal kā toreiz
Kad sapņi kā milti bij tīri
Vai sarīkos vēl ko tādu
Par to ka vairs neesam paši
Par to ka vispār vairs neesam
Vien vietas kur bijām, dalot
Vietas ar aku un vindu
Ar tukšumu pilnu līdz malām
Kā suni glauž klusums roku
Tāds klusums kā ērģeļu vāles
Stāv pieturā ģenerāļi
Sen pārvērtušies par tādām
Un nopūšas reizē ar vēju
‘Ak, ja vēl būtu mēs zvani’...
Peld baznīcas sapakotas
Ņurd ūdeņos plostu airi
Mēs pārceļamies no laimes
Atpakaļ avotos dzirkstīt
Bērnībai norijot siekalas
Ilgās nepiedzimt vēlreiz
To visu var grāmatā salikt
Var arī ugunskurā
Un pārlēkt ar delfīnu pārī
Un zaļot zem okeāna
Prom dziļuma pilnajās acīs
Mūžības adatas smailē
Tētis ar mammu uz sliedēm
No kupola viņpuses pamāj
Pazīstams viņiem tas puisēns
Kas nosirmo Kunga klēpī
Ar asaru vienu kā līmi
Viņš pielīmē bērnībai ūsas
|
||||
2. |
Dvēsele
05:35
|
|||
|
Viņa iznāk kā raķete smaila.
Viņa kažokā iznāk vai kaila,
un saka: čau! brīnumu nav.
Viņa iznāk kā ābele gleznā.
Viņa dūraiņos iznāk vai pleznās,
un saka: čau! brīnumu nav.
Viņa iznāk veca kā Rīga,
neredzama vai caurspīdīga,
un saka: čau! brīnumu nav.
Viņa iznāk kā saulrieta rēta,
atzīta iznāk vai degradēta,
un saka: čau! brīnumu nav.
Viņa iznāk kā dziesma vai odze.
Viņa ir viss. Tā ir baigākā slodze –
iznākt ar ‘čau’,
kad brīnumu vairs nav.
|
||||
3. |
Skaitu kā lūgšanas laiku
05:19
|
|||
|
Es sāku apstāties lēnām
Tieši tur, kur rados
Pieauguša bērna vecumā
Mūžības pirmajos gados
Mani vairs nepārmācīsi
Nav pasalē tādu makanu
NASA mālē globusu
Dievs zemi radījis plakanu
…
Es sāku apstāties lēnām
Tieši tur, kur rados
Pieauguša bērna vecumā
Mūžības pirmajos gados
Mani vairs nepārmācīsi
Nav pasalē tādu makanu
NASA mālē globusu
Dievs zemi radījis plakanu
Skaitu kā lūgšanas laiku
Visi neceļi ved uz Romu
Kungs, slēdz ciet šo teātri,
Sirdsapziņām nav vairs lomu
Māte jau valodu zaudē
Brāļi triec svešā mēlē
Vārdu tik, cik komentāros
Ne vairāk kā kāršu spēlē
Pēdējie ticīgie priesteri
Un pēdējo dzejnieku kapi
Noguruši līdz nāvei
Velk mūžīgo dzīvību knapi
Ne mērķu, ne ideālu
Tik banāli secināt varu
Ja pielūdzam tikai naudu
Negribot ielūdzam karu
Ādažu poligonā
Indiāņi sēnes baro
Pelniem bagātā pūznī
Skudru dzejnieki karo
Lasāmies iekšā drīzāk
Enoha grāmatas lapās
Iztikt no Dieva dvašas
Un manas pensijas knapās
Skaitu kā lūgšanas mirkļus
Līdz padusēm progresa sūdos
Ne NASA, bet Noass ar šķirstu
Būs vienīgais glābiņš plūdos
|
||||
4. |
Dzimšanas dienai
03:31
|
|||
|
noguris guli tu sniegā
sauli un ūdeņus dali
prom tevi nes jau mākoņi
drīz aiznesīs arī pali
mēness jau kausē tevi
paceļ jau līdzi vēji
sirdī kā saujā briljanti -
viss ko tu nepaspēji
dainu svešvalodā
drīz tevi tulkos strazdi
aizvērsies pēdējās ziņas
ciparu samaņas slazdi
pumpuri spridzinās tevi
kurmji debesīs cilās
saplūdīs asinis tavas
un debesu asinis zilās
viss pavisam nav beidzies
par ziedu vēl bitei tu plauksi
aizmirstos putnus un zvērus
dainu svešvārdos sauksi
gan dzilnai knābā tu līdzi
gan kaplītim līdzi rūsi
laimīgs ka CIPcilvēkiem*
kļūt savējais nepagūsi
pats sevi spogulī dzēsīsi
Dieva atspulgus krāsi
visu kas visiem ir zinātne
nemūžam vairs nezināsi
egļu eņģeļu zari
atmiņas tavas aijā
vēl sniegā stāvi bet zini
ka atkal piedzimsi maijā
piedz.
debess skudras skaita
skudrām zvaigžņu gaita
dainu svešvalodā
skudriņas vien lodā
|
||||
5. |
Dieva gotiņas
03:47
|
|||
|
Uz baznīcas celiņa,
Ar astēm kā otiņas,
Marija actiņām
Pavada gotiņas.
Dievmāte Marija
Mariju ielūdza.
Kopā nu sirsniņās
Dievu tās pielūdza.
Pielūdza pilnu
Sirsniņu svētuma,
Debesu dārgumu,
Ne zemes lētuma.
Uz baznīcas celiņa,
Ar astēm kā otiņas,
Kopā ar Mariju
Dievu lūdz gotiņas.
|
||||
6. |
||||
|
Tu kā dumjš ēzelīts / Pazemi kārpi,
Tur mana vectēva / Sudraba tārpi.
Tur omes ņieburi,/ Zudušie peklē,
Tur skaisto, zaudēto / Arī tu meklē.
Tur kaulu zīmuļi / Vēsturi raksta.
Ne to, ko asinīm / Portālos šļaksta.
Voldemārs Zeltiņš / Tur neesmi grezno.
Apzeltī ābeles, / Notis pat glezno.
Elle tik svelmaina,/ Bet rīko tur godus
Letgaļu mālnieki / Dedzinot podus.
Darina abras tur,/ Siles un šūpuļus,
Talkā sauc mirušos / Dzejdarus žūpuļus.
Sieva ar lūgšanām
Augšāmceļ vīru -
Pēdējo ieelpot
Gribas ko tīru.
Debesis paver, Emīl,
Ar valsi...
Klusums kliedz Dievu
Ar bezvārdu balsi.
Tā pati elle tur,/ Kur Kristus reiz kāpa.
Kaktā, lai gaišāk, /Viņa mūžīgā lāpa.
Tur pat vēl cerība,/ Virsszemē dzeltā.
Ellē pat gaisma / No Augšāmceltā.
Dzeju, kas vecmammai / Segās un dzīparos,
Virszemes pāvesti /Tetovē cīparos.
Atminos bērnību - Būvēju štābeli.
Paaugos, kratīju / Es zelta ābeli.
Poruka, Skalbes / Ābolus sukāju.
Uz Strēlertes mašīnas / Dzejoļus drukāju.
O, bija laiciņi! / O, bija panti!
Nu visi ellē, / Kas izvēma Danti.
Sieva ar lūgšanām
Augšāmceļ vīru -
Pēdējo ieelpot
Gribas ko tīru.
Debesis paver, Emīl,
Ar valsi...
Klusums kliedz Dievu
Ar bezvārdu balsi.
Gleznas kā tapetes, / Dzeja no spaisa.
Uzglezno, Voldemār,/ Daudz svaiga gaisa.
Pietrūka tīruma,/ Ko baltu klāja.
Sava bij dvēsele,/ Sava bij māja.
Reiz bija svētība, / Nu - enerģija.
Reiz bija IR un BŪS,/ Nu - plikiņš BIJA.
Sieva ar lūgšanām / Sasilda nāvi.
Tramvajā visi sēž,/ Tu, Kristu, stāvi.
Sieva ar lūgšanām
Augšāmceļ vīru -
Pēdējo ieelpot
Gribas ko tīru.
Debesis paver, Emīl,
Ar valsi...
Klusums kliedz Dievu
Ar bezvārdu balsi.
|
||||
7. |
Es dzejai pakaļ dzenos
05:04
|
|||
|
Tam visam, kas gar acīm zib,
nav sakara ar dzīvi.
Bij nākotnē viss vienkārši,
bet nu ir primitīvi.
Bij mīlestība nākotnē
ar naivu romantiku.
Tev tavā nu vien iekāre -
bez sirds, ar ādu pliku.
Brien tetovēti varoņi
un beibes muskuļainas.
Slīkst eFeM viļņos mūzika.
Bet nākotnē bij Dainas.
Bij nākotnē pat cilvēki,
ne digitāli zuši.
Būs pagātnē tas viss! Vēl būs!
Tur esam pazuduši.
Ir nākotne tik tuvu jau.
Tepat - tais laikos senos.
Man jātiek turp - uz atpakaļ.
Es dzejai pakaļ dzenos.
|
||||
8. |
||||
|
kalns ir nolēmis klusēt
laiks nolēmis sajukt prātā
tu salsti un dalies uz pusēm
līdz nožēlai neizlamātā
īsziņa sirdī un bulta
aprauti vārdi caur putām
miruša dzejnieka gultā
tukšums guļ tas ko jutām
skurstenī dzeguze zvana
laiks metas cilpās un žņaudzas
vēju ēd mīļotā mana
bērnus ēd mīļotās daudzas
jūra vairs nešūpo dzeju
dzelmē nirst bordeļu vraki
dzer paparžu ziedu tēju
un klusē par visu ko saki
šai mūžības pēdējā dienā
viena piliena sprādzienā vienā
šai saulē šai pieneņu pienā
Dieva dzīvajā pieskārienā
mēs nesaprotamies protams
tu domā ka tā jau bija
meli ir vēstures rota
pat ledum ir melodija
izslauksim pienenes kopā
pilnu saulaino spaini
rieta sārtajā stropā
dzīve dziest pasakaini
piliena smaguma ziedi
nolīst kā atombumbas
piever acis un dziedi
nāve neskaita grumbas
mūžība klājas pāri
betona grāmatu šķirstam
mēs ar tevi un spāri
lidojam lidojam mirstam
šai mūžības pēdējā dienā
viena piliena sprādzienā vienā
šai saulē šai pieneņu pienā
Dieva dzīvajā pieskārienā
tu domā es paņirgājos
izspļāvu sirdi un tīšos?
ārdies lamājies rājies -
nemūžam vairs nesabīšos
debess drīz ieelpos mani
un izelpos citā pusē
ziņas īsziņas zvani
tēlo melo vai klusē
viss paies parastā dienā
pat nezūdamības likums
aiz pēdējā pagrieziena
viss zudīs - paliks vien tikums
kā saule tu pasmaidi pati
un piedzeries pieneņu piena
ēd vēju kā cukurvati
šai mūžības pēdējā dienā
piedz.
šai mūžības pēdējā dienā
viena piliena sprādzienā vienā
šai saulē šai pieneņu pienā
Dieva dzīvajā pieskārienā
|
||||
9. |
||||
|
pulkstenis divreiz dienā ir seši
bez skaņas mostamies, bez skaņas miegam
kā nesatikušies gadalaiki viens otram sveši
tu sniegpārslām raudi - jau divatā sniegam
vēl rudenī smaids bij kā kļavlapa sārta
tas nodzisa maskā, arī vaibsti tur mira
arī manējiem nobeigties tuvojas kārta
vairs neesam cilvēki - vien tiem līdzīga šķira
vēl pirms trīsdesmit bijām iekšēji brīvi
dzeja, pasakas, kino bij kā reanimācija
latvieši, krievi bijām īsti un dzīvi
nu šai tīmekļa gūstā - tumši vienāda nācija
vien vienādu murgu kopijas redzam
uzbur vienādus rēgus mums vienādi beši
pie ikonām svecīti divreiz gadā vien dedzam
arī pulkstenis divreiz dienā vēl seši
divreiz dienā tu pasmaidi - vēl pamanu dzirksti
maskā mīmika atmirst - nu jau visi bez sejām
kad tu pieskaries, zinu - tie vēl tavi ir pirksti
pirksti, kas rāda uz piecām bezizejām
ilgi ilgi tu vēro savu kefīra glāzi
arī baltmaizes šķēlei sviestu klāj lēnām
globāla kamera - pilna ziņām kā gāzi
pārvērš vienādi meli mūs par vienādām ēnām
visur vienādi velni visu nozaru jomās
ne vairs dzejdari brīvi, ne priesteru gari
vārgi lūgšanu skaitām nu jau reti pat domās
ne pēc dzejas - pēc ķīmijas rindā stāv bari
pulkstenis seši vēl divreiz ir dienā
mēs gaidām to dienu - kad vienreiz būs seši
kad beigsies un saplūdīs laiks saulē vienā
kad viens otram un Dievam vairs nebūsim sveši
ar smaidu un kefīru baltu uz lūpām
tu šovakar atkal kā ikona staro
vairs asaras nesnieg - tās karstas redz kūpam
mums, mīļotā, dievup tā jāizgaro
|
||||
10. |
Mūžība stāv uz vietas
07:35
|
|||
|
tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem
nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem
tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava
tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava
tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi
tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi
no tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas
pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas
nekur tu vairs neliksies, visur tev sekos
sapņosi, sēņosi - arī roboti bekos
tevi visu tiem vajag- tava mirkļa ik zibu
tavu klusumu, mulsumu, īstenību
šie ir tie paši vakari, tie paši rīti
novēršas visi - ir visi piemānīti
bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas
mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas
un mūžība stāv uz vietas
gaujas smiltājos vecā koka tilta pāļi
vasarās bij mūsu smiltāju ģenerāļi
nu krūmi, ne cilvēki, ne viņu bijušā miera
neviena ornitologa, neviena pioniera
zūd viss, taču toreiz viss tā nesajaucās
pat izsmēķis nomests pie bodes īpašāk saucās
un arī tu biji īpaša, lai gan maza un smulīga
taču bērnība tīra bij, krāsaina, sulīga
nu bērni arābu šallēs, cigās elektriskās
tu biji dvēsele mežģīnēs, ne džīnu driskās
esmu pulkvedis vecs, kas saņem pavēstes tiesai
manas atmiņas mūžīgas, jo nepieder miesai
šorīt jau sniga. kad viss balts, mazāk bēdu
sniegā atstāju savējo kā reiz smiltīs tavu pēdu
jocīgi likās - arī man pieci pirksti
jo arī tu, kā es, ar mūžību sirgsti
tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem
nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem
tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava
tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava
tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi
tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi
no tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas
pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas
piedz.
šie ir tie paši vakari, tie paši rīti
novēršas visi - ir visi piemānīti
bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas
mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas
un mūžība stāv uz vietas
|
||||
11. |
Sniegs pār datu vācelīti
04:31
|
|||
|
Sniegs pār datu vācelīti.
Visi datu važām vīti.
Visi aizvien vairāk vieni.
Vientulīgi pavedieni.
Saldi ledi, mokas, maldi.
Piparkūku brīži saldi.
Tabaciņa, laimes vielas.
Vientulības pilnas ielas.
Smaids ar smaidu saista tālos,
vientulīgi digitālos.
Datu mākoņi, kas plīvo,
aizklāj debesis, kur dzīvo
Radītājs un asinselpa –
Kristus pilnā debess telpa.
Tajā dzeja vēl bez liekā.
Mūzika, kas radās priekā.
Tur vēl viss, kas šodien dzēšas
troksnī, kurā dati plēšas.
Haosā, kas rij, ne rada,
miera sinonīms ir kņada.
Tur guļ dzīve apdullusi.
Krampjos, bet pat nešņukst klusi.
Dati as’ras sausas žāvē.
Internets ir dzīve nāvē.
Laime prom caur WiFi zīsta.
Tikai nelaime vēl īsta.
Neziņa par ziņu dzīvāk
gūsta alkas dzīvot brīvāk.
Izrauj interneta vadu.
Mirsti, ciešot datu badu.
Miers lai atnāk vārdā, skaņā.
Kaut vai īstā bezsamaņā.
Ziemassvētki. Kuru plīti.
Sniegs pār datu vācelīti.
|
||||
12. |
Izslīdu no cimdiem
04:16
|
|||
|
Izslīdu no cimdiem
Pa smilgām lejup slīdu
No mirgojošas lāses
Man tas, ka arī spīdu
No rīsa man nekā
No ķīnieša vien spalva
Un hieroglifs silts
Kā kaujas zirga galva
No pašas augšas ziņa
Jā, biju svece – zinu
Vai pods ar zelta osu
Kas pārvērties par svinu
Ir labi atcerēties
Lai ir ko nodzēst tīru
Kā mirklis, tā jauns sākums
Un sniegs ceļ sniegavīru
Uz terases ar tēju
Un smalkmaizīti tasē
Sēž dzejieks pēdējais
Un tautību dzēš pasē
Pie sevis novaidas
Un apskauž pianistu
Kas brauc pa klavierēm
Ar svaigi kautu vistu
Tā visa māksla – viss
Virs pils vai alas migla
Skrien Ķīnā uzburts zirgs
Kā dvēselīte žigla
|
||||
13. |
Dzīstu, māt
03:30
|
|||
|
mātes rokās
mans bērna zelts
sāļiem asiņu
rubīniem dzelts
tev kā zemei
nu liecos klāt
dzīstu māt
dzīstu māt
līst jau bez skaņas
kā nolīst gars
māt nosver plaukstā
cik lāsei svars
snieg ūdens krāsā
tā bērnu smilts
vēl spogulītī
tavs attēls silts
krusta granīta
plusiņam
saku lūgšanu
klusiņām
nāves nav -
Dieva dzīve klāt
dzīstu māt
dzīstu māt
|
||||
14. |
Ar avīžlapu kuģi
06:19
|
|||
|
kliedz pilnā sniega balsī
vēl silta ledus dzērve
un vilkvālītēm bungo
pa dieva bungādiņu
tā ausī spārnots čellists
par īstenību klusē
vien lociņam ļauj vaļu
un kristus krusta notīm
ir beidzies viss maestro
nu mēs jau citas būtnes
dziest tavās klavierēs
melnbalti gulbju kauli
bez vārdiem runu ķēdēs
dej balerīnu spāres
vēl pievakares tēja
kā ūdenskritums ķīnā
virs akmens masku vākiem
kur aglabājāt sevi
es pērtiķis tu saule
un klauns ar limonādi
vēl dzirnakmeņu čuksti
man dieva laimi raida
un īstu bērnu prieku
no klaušuplēšu laikiem
mirst mani lielie burti
kā zelta lapas nokrīt
pie kājām invalīdam
kas ratiņos bez kājām
piedz.
uz pirkstgaliem vai smilgām
pār glvaskausu bruģi
pēc noa plūdu lietiem
ar avīžlapu kuģi
es bēgu atgriezies
no visiem jūsu grēkiem
|
||||
15. |
||||
|
Mārtiņš bij dižens,
Viņš nebij kā knariņi.
Pasaulei savi,
Te vietējie kariņi.
Knariņi ļauni
Un knīpas tiem klausīgas.
Ellīgas varas
Un mantas rausīgas.
Varens nu melos,
Kas vakar vēl vārgulis.
Mārtiņš bij zvans,
Ne karā šai zvārgulis.
Vakar vēl diženie,
Bez kauna klaunīgi -
Knariņiem klanās,
Top līdzīgi ļaunīgi.
Lāčplēsis, plecā durts,
Zālītē vārtās, rau.
Mārtiņa pērkons
Dun deviņās kārtās jau.
Daugava, atveries!
Aizveries, Daniēl.
Mārtiņa klavierēm
Mūžībā skanēt vēl.
Spriņģo pa Tēvzemi,
Meliem kas apsēta,
Čekistu mazbērni –
Grib lai tā kapsēta.
Mārtiņa sīpoli,
Pipari dedzīgi -
Svilina dvēseles,
Kļūstam lai redzīgi.
Iezārkos uzvalku,
Dvēsele dievup trauks.
Nebiju Mārtiņa –
Biju tā dziesmām draugs.
Palieku vēl tepat
Lūgties kā parasts lajs.
Pretī nāk Mārtiņam
Sīpolu Nikolajs.
Velni lai kariņos
Melo un maugļojas.
Diženo dižums
Nav mirstīgs un augļojas.
Ne jau ar krustiņu,
Ne pelnu kārtiņu –
Nu mūžība dižāka
Par vienu Mārtiņu.
|
||||
16. |
Ar ģitāras airi
05:19
|
|||
|
Jaunība virs Rīgas
Kā plaisas, kā stīgas.
Nu atmiņu lauskas
Arī virs Bauskas.
Uz Čieri laiž autiņš -
Tur balle vai kautiņš,
Tur latviešu čaļi
Dzied angliski skaļi.
Jā, kapājām "firmu".
Tu - galvu pat sirmu
Nelauzi stilu.
Tevi tādu es mīlu.
Uz Čieri laiž autiņš -
Tur balle vai kautiņš,
Tur latviešu čaļi
Dzied angliski skaļi.
Ne dālderis tu,
Ne Fogertijs nu,
Bet Edžus no Čiera,
Kas nu ir pie miera.
Pie miera tik liela
Kā bērnībā iela,
Kā bērnībā Rīga -
Tik bezgalīga.
Uz Čieri laiž autiņš -
Tur balle vai kautiņš,
Tur latviešu čaļi
Dzied angliski skaļi.
Mēs dzīvot vien spējām,
Ja muzicējām.
Kāpt debesīs radām
Pa ģitāras ladām.
Tu aizkāpi pirmais.
Es, skolnieks tavs sirmais,
Vēl dresēšu notis
Kā pērles, kā skrotis.
Bet dziesmas tev dzīvos,
Aizkari dzeltenie plīvos.
Ģičas pedāļu slēdžus
Min mūžībā Edžus.
Uz Čieri laiž autiņš -
Tur balle vai kautiņš,
Tur latviešu čaļi
Dzied angliski skaļi.
|
||||
17. |
Anneles valsis taigā
06:33
|
|||
|
nu redzi kā ķipītis noder
annelei brīvajā taigā
tic viņa kā cielaviņa
bez spārniem virs mētrām staigā
ar ciedrām nu kopā tā lūdzas
kauc līdzi tai vēju vēdas
Kristus tur anneles rociņu
kā medus tai nākušās bēdas
krusts viņas plecos kā spārni
kā svētība grūta - ne nasta
pilsētās rija ko uguns
bij krusti no putuplasta
tur brāļiem un draugiem kas pelnos
vai ierauti pazemes dzīlēs
bij dziesma: mīlam mēs dzīvi -
gan Dievs arī mūs tajā mīlēs
annele pamodās agri
bijās tik dīvainās ausmas
pat baloža acīs uz palodzes
tai rītā bij saule un šausmas
krustiņu kaklā un sirdī
kleitiņā vienā un basām
annele lidoja pāri
rītausmas asiņu rasām
pilsēta gulēja cieši
un ielu krustotais vijums
prom sauca to Dievs un daba
ne ērtais un ierastais bijums
uz avotu ķipīti rokā
tek annele kā uz laimi
ar Dieva un bērzu maizi
tā pabaro savu saimi
lai lūgšanu tērcīte nezūd
lai šaubas klāt nepiezogas
ja atmiņas iedegas pārāk
ir ciedru rieksti un ogas
viss īstais ir pasaulē pagājis
viss neīstais ieradies vietā
to annele izlasīja
jau sen kādā saules rietā
pilsētas altāru blāzma
un svētība visa tai dienā
tecēja annelei līdz
lai tiktu šai būdiņā vienā
annele neko vairāk
vien prom no pilsētas tika
vien darīja tikai to vienu
ko tai Kristus pavēle lika
kad posts un negantība
būs vietās kas nesvētī postu
ir kalnos jābēg kā bēga
reiz noass ar ticības plostu
annele bēga kā bēga
reiz vecticībnieki taigā
pēdējie Dieva cilvēki
ēd riekstus ogas un klaigā
ar putniem tie alelūjo
no betona brīvi un svina
no visa liekā nu brīvi
gan prieku gan brīvību zina
nāk stirnas un lāči kopā
es arī sapnī tur biju
pats Kristus ar visiem kopā
svin dievišķo liturģiju
|
||||
18. |
Dieva ota
04:01
|
|||
|
katrs sirdspuksts
var būt pakāpiens uz debesīm
kaut pusceļā nomirt, bet rāpjoties
tur augšā spīd saule un ceļš ir redzams
trešdien būsim debesīs, ja otrdien piedosim
kāpsim, kamēr ir laiks, pāri sev pie otra
kāpsim, kamēr par tauriņiem tapsim
kamēr mūs starp eņģeļiem uzgleznos dieva ota
stefans-ezra dimiters
|
||||
19. |
||||
|
Visa debess vienā lāsē trīs.
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Prieks caur sāpēm dzīvus asnus dzīs.
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Dzīvības un nāves brūces dzīs.
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Es nekas, ja Kristus man nav viss.
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Kungs, nāc drīz! Kungs, nāc drīz!
Dievs Trīsvienībā Viens un reizē trīs.
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Dievam pieskrien - zemes laiks kļūst īss.
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Kaut asins asaras no sāpēm līs,
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Kaut slodzīs, vajās, melu virvēm vīs,
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Kungs, nāc drīz! Kungs, nāc drīz!
Kaut pazemos, līdz nāvei dubļos mīs,
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Kaut dvēsele no miesas vaļā ris,
Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs.
Lūdzamies no sirds, nāc, Kristu, drīz.
Mīlestība dzīvo Tavās Asinīs.
Ja deldēs mūs no bēdu zemes šīs,
Dzīve mūžīga mums Tavās Asinīs.
Kungs, nāc drīz! Kungs, nāc drīz!
|
||||
If you like Kaspars Dimiters, you may also like:
The composer's latest album is a love story between her and her piano.
go to album
Delightful Francophone pop music with a classical stateliness and a sense of romance in its dark, smoky vocals.
go to album
O Yinne!
by Alogte Oho and his Sounds of Joy
featured on Bandcamp Radio May 9, 2023
go to album
Looking Out My Window
by CARLENE
Drift away with these dreamlike songs from reclusive folk singer CARLENE, who pairs evocative lyrics with hushed arrangements.
go to album
We are only Sound
by Lucy Farrell
The long-time composer's debut folk album has exuberant and meditative moments.
go to album
Breaking and Mending
by Lisa/Liza
Lisa/Liza's delicate psychedelic folk tunes make something beautiful and graceful from the traumatic experiences of chronic illness.
go to album
Write The Soil Lighter
by Mother Juniper
“Write The Soil Lighter” is full of beguilingly mysterious folk-adjacent music, shrouded in shadow and atmospherics.
go to album
