We’ve updated our Terms of Use to reflect our new entity name and address. You can review the changes here.
We’ve updated our Terms of Use. You can review the changes here.

Ar ģit​ā​ras airi

by Kaspars Dimiters

/
  • Streaming + Download

    Includes unlimited streaming via the free Bandcamp app, plus high-quality download in MP3, FLAC and more.
    Purchasable with gift card

      €20 EUR  or more

     

1.
Sarīko to kā vairs nav Lai laidari atnāk vaļā Lai vārpas šalc plēšām līdzi Lai zvārguļi nošķind mirkļus Lai pērļu pilieni rītos Lieli kā arbūzi izaug Mums visu to vajadzēs savākt Kad mājup dosimies kaili Lai pieplaktu kupola stiklam Zvaigznītes iededzot pierēs Lai viss būtu atkal kā toreiz Kad sapņi kā milti bij tīri Vai sarīkos vēl ko tādu Par to ka vairs neesam paši Par to ka vispār vairs neesam Vien vietas kur bijām, dalot Vietas ar aku un vindu Ar tukšumu pilnu līdz malām Kā suni glauž klusums roku Tāds klusums kā ērģeļu vāles Stāv pieturā ģenerāļi Sen pārvērtušies par tādām Un nopūšas reizē ar vēju ‘Ak, ja vēl būtu mēs zvani’... Peld baznīcas sapakotas Ņurd ūdeņos plostu airi Mēs pārceļamies no laimes Atpakaļ avotos dzirkstīt Bērnībai norijot siekalas Ilgās nepiedzimt vēlreiz To visu var grāmatā salikt Var arī ugunskurā Un pārlēkt ar delfīnu pārī Un zaļot zem okeāna Prom dziļuma pilnajās acīs Mūžības adatas smailē Tētis ar mammu uz sliedēm No kupola viņpuses pamāj Pazīstams viņiem tas puisēns Kas nosirmo Kunga klēpī Ar asaru vienu kā līmi Viņš pielīmē bērnībai ūsas
2.
Dvēsele 05:35
Viņa iznāk kā raķete smaila. Viņa kažokā iznāk vai kaila, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā ābele gleznā. Viņa dūraiņos iznāk vai pleznās, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk veca kā Rīga, neredzama vai caurspīdīga, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā saulrieta rēta, atzīta iznāk vai degradēta, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā dziesma vai odze. Viņa ir viss. Tā ir baigākā slodze – iznākt ar ‘čau’, kad brīnumu vairs nav.
3.
Es sāku apstāties lēnām Tieši tur, kur rados Pieauguša bērna vecumā Mūžības pirmajos gados Mani vairs nepārmācīsi Nav pasalē tādu makanu NASA mālē globusu Dievs zemi radījis plakanu … Es sāku apstāties lēnām Tieši tur, kur rados Pieauguša bērna vecumā Mūžības pirmajos gados Mani vairs nepārmācīsi Nav pasalē tādu makanu NASA mālē globusu Dievs zemi radījis plakanu Skaitu kā lūgšanas laiku Visi neceļi ved uz Romu Kungs, slēdz ciet šo teātri, Sirdsapziņām nav vairs lomu Māte jau valodu zaudē Brāļi triec svešā mēlē Vārdu tik, cik komentāros Ne vairāk kā kāršu spēlē Pēdējie ticīgie priesteri Un pēdējo dzejnieku kapi Noguruši līdz nāvei Velk mūžīgo dzīvību knapi Ne mērķu, ne ideālu Tik banāli secināt varu Ja pielūdzam tikai naudu Negribot ielūdzam karu Ādažu poligonā Indiāņi sēnes baro Pelniem bagātā pūznī Skudru dzejnieki karo Lasāmies iekšā drīzāk Enoha grāmatas lapās Iztikt no Dieva dvašas Un manas pensijas knapās Skaitu kā lūgšanas mirkļus Līdz padusēm progresa sūdos Ne NASA, bet Noass ar šķirstu Būs vienīgais glābiņš plūdos
4.
noguris guli tu sniegā sauli un ūdeņus dali prom tevi nes jau mākoņi drīz aiznesīs arī pali mēness jau kausē tevi paceļ jau līdzi vēji sirdī kā saujā briljanti - viss ko tu nepaspēji dainu svešvalodā drīz tevi tulkos strazdi aizvērsies pēdējās ziņas ciparu samaņas slazdi pumpuri spridzinās tevi kurmji debesīs cilās saplūdīs asinis tavas un debesu asinis zilās viss pavisam nav beidzies par ziedu vēl bitei tu plauksi aizmirstos putnus un zvērus dainu svešvārdos sauksi gan dzilnai knābā tu līdzi gan kaplītim līdzi rūsi laimīgs ka CIPcilvēkiem* kļūt savējais nepagūsi pats sevi spogulī dzēsīsi Dieva atspulgus krāsi visu kas visiem ir zinātne nemūžam vairs nezināsi egļu eņģeļu zari atmiņas tavas aijā vēl sniegā stāvi bet zini ka atkal piedzimsi maijā piedz. debess skudras skaita skudrām zvaigžņu gaita dainu svešvalodā skudriņas vien lodā
5.
Uz baznīcas celiņa, Ar astēm kā otiņas, Marija actiņām  Pavada gotiņas. Dievmāte Marija Mariju ielūdza. Kopā nu sirsniņās Dievu tās pielūdza. Pielūdza pilnu Sirsniņu svētuma, Debesu dārgumu, Ne zemes lētuma. Uz baznīcas celiņa, Ar astēm kā otiņas, Kopā ar Mariju Dievu lūdz gotiņas.
6.
Tu kā dumjš ēzelīts / Pazemi kārpi, Tur mana vectēva / Sudraba tārpi. Tur omes ņieburi,/ Zudušie peklē, Tur skaisto, zaudēto / Arī tu meklē. Tur kaulu zīmuļi / Vēsturi raksta. Ne to, ko asinīm / Portālos šļaksta. Voldemārs Zeltiņš / Tur neesmi grezno. Apzeltī ābeles, / Notis pat glezno. Elle tik svelmaina,/ Bet rīko tur godus Letgaļu mālnieki / Dedzinot podus. Darina abras tur,/ Siles un šūpuļus, Talkā sauc mirušos / Dzejdarus žūpuļus. Sieva ar lūgšanām Augšāmceļ vīru - Pēdējo ieelpot Gribas ko tīru. Debesis paver, Emīl, Ar valsi... Klusums kliedz Dievu Ar bezvārdu balsi. Tā pati elle tur,/ Kur Kristus reiz kāpa. Kaktā, lai gaišāk, /Viņa mūžīgā lāpa. Tur pat vēl cerība,/ Virsszemē dzeltā. Ellē pat gaisma / No Augšāmceltā. Dzeju, kas vecmammai / Segās un dzīparos, Virszemes pāvesti /Tetovē cīparos. Atminos bērnību - Būvēju štābeli. Paaugos, kratīju / Es zelta ābeli. Poruka, Skalbes / Ābolus sukāju. Uz Strēlertes mašīnas / Dzejoļus drukāju. O, bija laiciņi! / O, bija panti! Nu visi ellē, / Kas izvēma Danti. Sieva ar lūgšanām Augšāmceļ vīru - Pēdējo ieelpot Gribas ko tīru. Debesis paver, Emīl, Ar valsi... Klusums kliedz Dievu Ar bezvārdu balsi. Gleznas kā tapetes, / Dzeja no spaisa. Uzglezno, Voldemār,/ Daudz svaiga gaisa. Pietrūka tīruma,/ Ko baltu klāja. Sava bij dvēsele,/ Sava bij māja. Reiz bija svētība, / Nu - enerģija. Reiz bija IR un BŪS,/ Nu - plikiņš BIJA. Sieva ar lūgšanām / Sasilda nāvi. Tramvajā visi sēž,/ Tu, Kristu, stāvi. Sieva ar lūgšanām Augšāmceļ vīru - Pēdējo ieelpot Gribas ko tīru. Debesis paver, Emīl, Ar valsi... Klusums kliedz Dievu Ar bezvārdu balsi.
7.
Tam visam, kas gar acīm zib, nav sakara ar dzīvi. Bij nākotnē viss vienkārši, bet nu ir primitīvi. Bij mīlestība nākotnē ar naivu romantiku. Tev tavā nu vien iekāre - bez sirds, ar ādu pliku. Brien tetovēti varoņi un beibes muskuļainas. Slīkst eFeM viļņos mūzika. Bet nākotnē bij Dainas. Bij nākotnē pat cilvēki, ne digitāli zuši. Būs pagātnē tas viss! Vēl būs! Tur esam pazuduši. Ir nākotne tik tuvu jau. Tepat - tais laikos senos. Man jātiek turp - uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.
8.
kalns ir nolēmis klusēt laiks nolēmis sajukt prātā tu salsti un dalies uz pusēm līdz nožēlai neizlamātā īsziņa sirdī un bulta aprauti vārdi caur putām miruša dzejnieka gultā tukšums guļ tas ko jutām skurstenī dzeguze zvana laiks metas cilpās un žņaudzas vēju ēd mīļotā mana bērnus ēd mīļotās daudzas jūra vairs nešūpo dzeju dzelmē nirst bordeļu vraki dzer paparžu ziedu tēju un klusē par visu ko saki šai mūžības pēdējā dienā viena piliena sprādzienā vienā šai saulē šai pieneņu pienā Dieva dzīvajā pieskārienā mēs nesaprotamies protams tu domā ka tā jau bija meli ir vēstures rota pat ledum ir melodija izslauksim pienenes kopā pilnu saulaino spaini rieta sārtajā stropā dzīve dziest pasakaini piliena smaguma ziedi nolīst kā atombumbas piever acis un dziedi nāve neskaita grumbas mūžība klājas pāri betona grāmatu šķirstam mēs ar tevi un spāri lidojam lidojam mirstam šai mūžības pēdējā dienā viena piliena sprādzienā vienā šai saulē šai pieneņu pienā Dieva dzīvajā pieskārienā tu domā es paņirgājos izspļāvu sirdi un tīšos? ārdies lamājies rājies - nemūžam vairs nesabīšos debess drīz ieelpos mani un izelpos citā pusē ziņas īsziņas zvani tēlo melo vai klusē viss paies parastā dienā pat nezūdamības likums aiz pēdējā pagrieziena viss zudīs - paliks vien tikums kā saule tu pasmaidi pati un piedzeries pieneņu piena ēd vēju kā cukurvati šai mūžības pēdējā dienā piedz. šai mūžības pēdējā dienā viena piliena sprādzienā vienā šai saulē šai pieneņu pienā Dieva dzīvajā pieskārienā
9.
pulkstenis divreiz dienā ir seši bez skaņas mostamies, bez skaņas miegam kā nesatikušies gadalaiki viens otram sveši tu sniegpārslām raudi - jau divatā sniegam vēl rudenī smaids bij kā kļavlapa sārta tas nodzisa maskā, arī vaibsti tur mira arī manējiem nobeigties tuvojas kārta vairs neesam cilvēki - vien tiem līdzīga šķira vēl pirms trīsdesmit bijām iekšēji brīvi dzeja, pasakas, kino bij kā reanimācija latvieši, krievi bijām īsti un dzīvi nu šai tīmekļa gūstā - tumši vienāda nācija vien vienādu murgu kopijas redzam uzbur vienādus rēgus mums vienādi beši pie ikonām svecīti divreiz gadā vien dedzam arī pulkstenis divreiz dienā vēl seši divreiz dienā tu pasmaidi - vēl pamanu dzirksti maskā mīmika atmirst - nu jau visi bez sejām kad tu pieskaries, zinu - tie vēl tavi ir pirksti pirksti, kas rāda uz piecām bezizejām ilgi ilgi tu vēro savu kefīra glāzi arī baltmaizes šķēlei sviestu klāj lēnām globāla kamera - pilna ziņām kā gāzi pārvērš vienādi meli mūs par vienādām ēnām visur vienādi velni visu nozaru jomās ne vairs dzejdari brīvi, ne priesteru gari vārgi lūgšanu skaitām nu jau reti pat domās ne pēc dzejas - pēc ķīmijas rindā stāv bari pulkstenis seši vēl divreiz ir dienā mēs gaidām to dienu - kad vienreiz būs seši kad beigsies un saplūdīs laiks saulē vienā kad viens otram un Dievam vairs nebūsim sveši ar smaidu un kefīru baltu uz lūpām tu šovakar atkal kā ikona staro vairs asaras nesnieg - tās karstas redz kūpam mums, mīļotā, dievup tā jāizgaro
10.
tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi no tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas nekur tu vairs neliksies, visur tev sekos sapņosi, sēņosi - arī roboti bekos tevi visu tiem vajag- tava mirkļa ik zibu tavu klusumu, mulsumu, īstenību šie ir tie paši vakari, tie paši rīti novēršas visi - ir visi piemānīti bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas un mūžība stāv uz vietas gaujas smiltājos vecā koka tilta pāļi vasarās bij mūsu smiltāju ģenerāļi nu krūmi, ne cilvēki, ne viņu bijušā miera neviena ornitologa, neviena pioniera zūd viss, taču toreiz viss tā nesajaucās pat izsmēķis nomests pie bodes īpašāk saucās un arī tu biji īpaša, lai gan maza un smulīga taču bērnība tīra bij, krāsaina, sulīga nu  bērni arābu šallēs, cigās elektriskās tu biji dvēsele mežģīnēs, ne džīnu driskās esmu pulkvedis vecs, kas saņem pavēstes tiesai manas atmiņas mūžīgas, jo nepieder miesai šorīt jau sniga. kad viss balts, mazāk bēdu sniegā atstāju savējo kā reiz smiltīs tavu pēdu jocīgi likās - arī man pieci pirksti jo arī tu, kā es, ar mūžību sirgsti tavu mežģīņu vairs nav ārpus visu mūsu datiem nav tava nimba virpuļu virs vārpām un matiem tavu skropstu zelta melno zvaigznīšu nava tikai ekrāna plaknē visiem vienādā pļava tavas podziņas kārbiņā un uzpirksteņi tavas diega spolītes, dzīparu mezgliņu dzeņi no tā visa kā putekšņos bišu nopūtas lēnas pār laiku vairs nesnieg dzīvās mūžības ēnas piedz. šie ir tie paši vakari, tie paši rīti novēršas visi - ir visi piemānīti bet viss taču vienkārši, tās tik vienkāršas lietas mīlestība nekad nebeidzas, zeme negriežas un mūžība stāv uz vietas
11.
Sniegs pār datu vācelīti. Visi datu važām vīti. Visi aizvien vairāk vieni. Vientulīgi pavedieni. Saldi ledi, mokas, maldi. Piparkūku brīži saldi. Tabaciņa, laimes vielas. Vientulības pilnas ielas. Smaids ar smaidu saista tālos, vientulīgi digitālos. Datu mākoņi, kas plīvo, aizklāj debesis, kur dzīvo Radītājs un asinselpa – Kristus pilnā debess telpa. Tajā dzeja vēl bez liekā. Mūzika, kas radās priekā. Tur vēl viss, kas šodien dzēšas troksnī, kurā dati plēšas. Haosā, kas rij, ne rada, miera sinonīms ir kņada. Tur guļ dzīve apdullusi. Krampjos, bet pat nešņukst klusi. Dati as’ras sausas žāvē. Internets ir dzīve nāvē. Laime prom caur WiFi zīsta. Tikai nelaime vēl īsta. Neziņa par ziņu dzīvāk gūsta alkas dzīvot brīvāk. Izrauj interneta vadu. Mirsti, ciešot datu badu. Miers lai atnāk vārdā, skaņā. Kaut vai īstā bezsamaņā. Ziemassvētki. Kuru plīti. Sniegs pār datu vācelīti.
12.
Izslīdu no cimdiem Pa smilgām lejup slīdu No mirgojošas lāses Man tas, ka arī spīdu No rīsa man nekā No ķīnieša vien spalva Un hieroglifs silts Kā kaujas zirga galva No pašas augšas ziņa Jā, biju svece – zinu Vai pods ar zelta osu Kas pārvērties par svinu Ir labi atcerēties Lai ir ko nodzēst tīru Kā mirklis, tā jauns sākums Un sniegs ceļ sniegavīru Uz terases ar tēju Un smalkmaizīti tasē Sēž dzejieks pēdējais Un tautību dzēš pasē Pie sevis novaidas Un apskauž pianistu Kas brauc pa klavierēm Ar svaigi kautu vistu Tā visa māksla – viss Virs pils vai alas migla Skrien Ķīnā uzburts zirgs Kā dvēselīte žigla
13.
mātes rokās mans bērna zelts sāļiem asiņu rubīniem dzelts tev kā zemei nu liecos klāt dzīstu māt dzīstu māt līst jau bez skaņas kā nolīst gars māt nosver plaukstā cik lāsei svars snieg ūdens krāsā tā bērnu smilts vēl spogulītī tavs attēls silts krusta granīta plusiņam saku lūgšanu klusiņām nāves nav - Dieva dzīve klāt dzīstu māt dzīstu māt
14.
kliedz pilnā sniega balsī vēl silta ledus dzērve un vilkvālītēm bungo pa dieva bungādiņu tā ausī spārnots čellists par īstenību klusē vien lociņam ļauj vaļu un kristus krusta notīm ir beidzies viss maestro nu mēs jau citas būtnes dziest tavās klavierēs melnbalti gulbju kauli bez vārdiem runu ķēdēs dej balerīnu spāres vēl pievakares tēja kā ūdenskritums ķīnā virs akmens masku vākiem kur aglabājāt sevi es pērtiķis tu saule un klauns ar limonādi vēl dzirnakmeņu čuksti man dieva laimi raida un īstu bērnu prieku no klaušuplēšu laikiem mirst mani lielie burti kā zelta lapas nokrīt pie kājām invalīdam kas ratiņos bez kājām piedz. uz pirkstgaliem vai smilgām pār glvaskausu bruģi pēc noa plūdu lietiem ar avīžlapu kuģi es bēgu atgriezies no visiem jūsu grēkiem
15.
Mārtiņš bij dižens, Viņš nebij kā knariņi. Pasaulei savi, Te vietējie kariņi. Knariņi ļauni Un knīpas tiem klausīgas. Ellīgas varas Un mantas rausīgas. Varens nu melos, Kas vakar vēl vārgulis. Mārtiņš bij zvans, Ne karā šai zvārgulis. Vakar vēl diženie, Bez kauna klaunīgi - Knariņiem klanās, Top līdzīgi ļaunīgi. Lāčplēsis, plecā durts, Zālītē vārtās, rau. Mārtiņa pērkons Dun deviņās kārtās jau. Daugava, atveries! Aizveries, Daniēl. Mārtiņa klavierēm Mūžībā skanēt vēl. Spriņģo pa Tēvzemi, Meliem kas apsēta, Čekistu mazbērni – Grib lai tā kapsēta. Mārtiņa sīpoli, Pipari dedzīgi - Svilina dvēseles, Kļūstam lai redzīgi. Iezārkos uzvalku, Dvēsele dievup trauks. Nebiju Mārtiņa – Biju tā dziesmām draugs. Palieku vēl tepat Lūgties kā parasts lajs. Pretī nāk Mārtiņam Sīpolu Nikolajs. Velni lai kariņos Melo un maugļojas. Diženo dižums Nav mirstīgs un augļojas. Ne jau ar krustiņu, Ne pelnu kārtiņu – Nu mūžība dižāka Par vienu Mārtiņu.
16.
Jaunība virs Rīgas Kā plaisas, kā stīgas. Nu atmiņu lauskas Arī virs Bauskas. Uz Čieri laiž autiņš - Tur balle vai kautiņš, Tur latviešu čaļi Dzied angliski skaļi. Jā, kapājām "firmu". Tu - galvu pat sirmu Nelauzi stilu. Tevi tādu es mīlu. Uz Čieri laiž autiņš - Tur balle vai kautiņš, Tur latviešu čaļi Dzied angliski skaļi. Ne dālderis tu, Ne Fogertijs nu, Bet Edžus no Čiera, Kas nu ir pie miera. Pie miera tik liela Kā bērnībā iela, Kā bērnībā Rīga - Tik bezgalīga. Uz Čieri laiž autiņš - Tur balle vai kautiņš, Tur latviešu čaļi Dzied angliski skaļi. Mēs dzīvot vien spējām, Ja muzicējām. Kāpt debesīs radām Pa ģitāras ladām. Tu aizkāpi pirmais. Es, skolnieks tavs sirmais, Vēl dresēšu notis Kā pērles, kā skrotis. Bet dziesmas tev dzīvos, Aizkari dzeltenie plīvos. Ģičas pedāļu slēdžus Min mūžībā Edžus. Uz Čieri laiž autiņš - Tur balle vai kautiņš, Tur latviešu čaļi Dzied angliski skaļi.
17.
nu redzi kā ķipītis noder annelei brīvajā taigā tic viņa kā cielaviņa bez spārniem virs mētrām staigā ar ciedrām nu kopā tā lūdzas kauc līdzi tai vēju vēdas Kristus tur anneles rociņu kā medus tai nākušās bēdas krusts viņas plecos kā spārni kā svētība grūta - ne nasta pilsētās rija ko uguns bij krusti no putuplasta tur brāļiem un draugiem kas pelnos vai ierauti pazemes dzīlēs bij dziesma: mīlam mēs dzīvi - gan Dievs arī mūs tajā mīlēs annele pamodās agri bijās tik dīvainās ausmas pat baloža acīs uz palodzes tai rītā bij saule un šausmas krustiņu kaklā un sirdī kleitiņā vienā un basām annele lidoja pāri rītausmas asiņu rasām pilsēta gulēja cieši un ielu krustotais vijums prom sauca to Dievs un daba ne ērtais un ierastais bijums uz avotu ķipīti rokā tek annele kā uz laimi ar Dieva un bērzu maizi tā pabaro savu saimi lai lūgšanu tērcīte nezūd lai šaubas klāt nepiezogas ja atmiņas iedegas pārāk ir ciedru rieksti un ogas viss īstais ir pasaulē pagājis viss neīstais ieradies vietā to annele izlasīja jau sen kādā saules rietā pilsētas altāru blāzma un svētība visa tai dienā tecēja annelei līdz lai tiktu šai būdiņā vienā annele neko vairāk vien prom no pilsētas tika vien darīja tikai to vienu ko tai Kristus pavēle lika kad posts un negantība būs vietās kas nesvētī postu ir kalnos jābēg kā bēga reiz noass ar ticības plostu annele bēga kā bēga reiz vecticībnieki taigā pēdējie Dieva cilvēki ēd riekstus ogas un klaigā ar putniem tie alelūjo no betona brīvi un svina no visa liekā nu brīvi gan prieku gan brīvību zina nāk stirnas un lāči kopā es arī sapnī tur biju pats Kristus ar visiem kopā svin dievišķo liturģiju
18.
Dieva ota 04:01
katrs sirdspuksts var būt pakāpiens uz debesīm kaut pusceļā nomirt, bet rāpjoties tur augšā spīd saule un ceļš ir redzams trešdien būsim debesīs, ja otrdien piedosim kāpsim, kamēr ir laiks, pāri sev pie otra kāpsim, kamēr par tauriņiem tapsim kamēr mūs starp eņģeļiem uzgleznos dieva ota stefans-ezra dimiters
19.
Visa debess vienā lāsē trīs. Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Prieks caur sāpēm dzīvus asnus dzīs. Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Dzīvības un nāves brūces dzīs. Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Es nekas, ja Kristus man nav viss. Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Kungs, nāc drīz! Kungs, nāc drīz! Dievs Trīsvienībā Viens un reizē trīs. Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Dievam pieskrien - zemes laiks kļūst īss. Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Kaut asins asaras no sāpēm līs, Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Kaut slodzīs, vajās, melu virvēm vīs, Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Kungs, nāc drīz! Kungs, nāc drīz! Kaut pazemos, līdz nāvei dubļos mīs, Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Kaut dvēsele no miesas vaļā ris, Mīlestība dzīvo Kristus Asinīs. Lūdzamies no sirds, nāc, Kristu, drīz. Mīlestība dzīvo Tavās Asinīs. Ja deldēs mūs no bēdu zemes šīs, Dzīve mūžīga mums Tavās Asinīs. Kungs, nāc drīz! Kungs, nāc drīz!

about

Albums veltīts mana pirmā muzicēšanas skolotāja Edvīna Zariņa piemiņai. 2022.gada 8.martā aprit 40-tā diena, kopš viņa pārcelšanās mūžībā.

Stefana-Ezras Dimitera fotomirklis.

credits

released March 8, 2022

license

all rights reserved

tags

If you like Kaspars Dimiters, you may also like: