1. |
Klusēšana dziesmā
04:24
|
|
||
klusēšana dziesmā
neelpo, pietiek - jau pasaule tukša
no karogiem krāsa skalojas sārta
neej vairs lūgties pie valdības rukša
aizej pie balgas vai turp, kur vēl bārta
velti te karot un stulbi krist kaujā
nav tādu ieroču, nav tāda pulka
kurā lai ļautu sirdij iet straujāk
kurā mēs saprastos paši, bez tulka
ir jau mums bērni - tu pareizi saki
ir vēl dēļ kā to sistēmu ārdīt
bet zeme nav mūsu, paši kā vraki,
vienmēr viens otru gatavi spārdīt
nopūsties gribas tā, ka lūzt priedes
tā, ka brūk nami pār vampīru galvām
nolaupīt bānīti, samontēt sliedes
aizplēst pie rucavām, bārtām un balgām
tomēr es nekaušos, klusēšu dziesmās
klusēšu tā, kā kodola lādiņš
būšu klāt brīvē, būšu klāt briesmās
būšu gan ozols, gan saksaula stādiņš
protams, tie vārdi - maz tajos jaudas
akli kā kurmji bet saucamies "vaļi"
trencamies barā pēc naudas, pēc baudas
dzīvojam melni bet sakām, ka zaļi
saplaukšu skrejlapās, ozolu ziedos
noliekšos, tiekšos, lai būtu jums blaku
grēku man daudz, bet ticu - Dievs piedos
ja vajadzēs tuksnesī izrakšu aku
13.02.2009 - āgenskalnā
|
||||
2. |
Himna asarām
05:05
|
|
||
himna asarām
gāju un atradu tieši tādu vietu
kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
tur arī stāvu - raudu un raudu
kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu
pēc notikuma tāda vārdu sakot
iela un bruģis bija kā lakots
ļaudis tikai gāja un nezināja
cik sirds mana nesaturīga un vāja
tas notika kaut kur ap māras dīķi
no debesīm uz mani nāca zeltaini pīķi
trīs krievi man uzkliedza: partizāni vācies!
es kliedzu: te staigājis ojārs vācietis
arī pīles tur kādas trīs vai piecas
juta ka šī vieta ir tā, kurp viņas tiecas
vispār nesaprotu tos kurus sliedes
neiepriecina bet industriāli biedē
domāju iedams pār tiltu virs sliedēm
asaras ir cool, jo asaras dziedē
raudāju lejup pār barjeras rori
kopā ar vārnām stravinska korī
parādījās vilciens - īsāks kā senāk
visus laiks vienādi saīsina, dzenā
nenormāla dzīve - caurdurta, skumta
saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta
būtu jau pierastāk ja pats sev ļautu
aizvērt muti, acis lai uz iekšu bļautu
tā jau dara visi, kam nav raudāt varas
nevar bez asarām - tad ir jāpakaras
no mākoņiem kas mūžīgi būs un bija
manas asaras lija lija un lija
tie ir tādi mākoņi kā briedušas vārpas
kurus Dievs atver dēļ katra tārpa
paraudāšu, viss - skumjas taču beigsies
asaras ir teiciens kas neizteiksies
gribu to runāt visu visu mūžu
lai tam nav dambju, aizsprostu un slūžu
lai neredz neviens kā asarās birstu
atzīšos es: kad neraudu tad mirstu
it kā jau būtu jāsarkst no kauna
bet raudāšanā, veči, nav nekā ļauna
gāju un atradu tieši tādu vietu
kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu
tur arī stāvu - raudu un raudu
kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu
ja raudātu vīri būtu vairāk laimes
daudz priecīgāki bērni un stiprākas saimes
mūsu mazā tauta vien tāpēc ir dimbā
ka vecenes sen jau veču vietā bimbā
21.02.2009 - āgenskalnā
|
||||
3. |
Aizvēju sludināt
04:54
|
|
||
aizvēju sludināt
nāc pie loga un paskaties kā es drosmīgi aizeju
mani dēli kā pamāj man rieta baloniem plīstot
kā ar cirvi un lāpstu es dodos meklēt sev aizvēju
re kā putni un komati šaudās pamalei dzīstot
lūpas zīmogo stiklu... vai tas skūpsts – ej nu sazini
manas muguras ekrānā rāda filmu par sniegu
tikai baltu un baltu – vai pēc tā mani pazini?
plēstu lupatās dvēseli diedz ar sarkanu diegu
tavā klēpī guļ akmeņi miklām pērlītēm biruši
dzīvo mazmeita šūpolēs un uz prievītes spēlē
kamēr dzīvojām, mīļotā, nekad nebijām miruši
ai kā rudens kož ābolos - klusums iekožas mēlē
mani zirgi... kur zirgi tie kas vēl aizvakar auļoja?
sarmā nomesti pakavi, miglā purniņš no stikla
tā tur debesīs atceras tavas krūtis ko sauļoja
un to stirnu kas pakrūtē sāpēs lēkāja bikla
skaties logā tik ilgi vēl kamēr pārkāpšu pamali
te nekas vairs nav bezgalīgs – matos debesu gruži
graudus pēdējam klaipiņam tu vēl vakarnakt samali
pienāk mirklis kad jāpazūd – bet ne gluži... ne gluži...
tur tie bērzi kas līgosies un tie galotņu čiekuri
tie tev vēstīs par aizvēju kurā cirtīšu, rakšu...
reizēm kritušos salasi – būs tev smaržīgi iekuri
ai cik dienu bij laimīgu un cik laimīgu nakšu
re kā logā jau migla nāk - ļauj tai krūzīti pludināt
iedzer malku tās vēsuma un būs atvadām gana
laiks bij ceļos kad nomesties – laiks ir aizvēju sludināt
nē, mūs mūžība neizšķirs – tā ir tava un mana
11.11.2007. - uplejās, lāčplēša dienā
|
||||
4. |
Balāde par kapteini
06:34
|
|
||
balāde par kapteini
ir rīts un kaijas uzliek brilles
un slapjam sniegam cauri trencas
tur kuģīts mazs caur līci plunčā
uz klāja vizuļodams mencas
tur kapteins arī uzliek brilles
un binoklī uz kaijām raugās
viņš mīl tās šļakatas un šalkas
jo krastā tam neviena drauga
pats kuģīts vecs un drīz to griezīs
un pārpirks lūžņu savācēji
kur paliks viļņos aizmiršanās
kur kaijas briļļainās un vēji
šis reiss ir pēdējais daudz zivju
un vētra debesis gāž jūrā
bet kapteinim nav divu dzīvju
tāpat kā kaijām, jūrai, vējam
ir krasts tam neziņa un šaubas
viss svešs kaut ļaudis tur vien cīnās
tie savos sastingušos kuģos
par kuģiem kaijām nepabrīnās
sauc kapteins kopā kuģa večus
un stāsta viņiem sniegdams spirtu:
kas mēs bez jūras bezgalības
ja man vien krasts, es labāk mirtu
bet večiem ģimenes un draugi
un senču kapsēta un mājas
tad pavēl kapteinis tāds dīvains
ka kuģim tūdaļ jāapstājas
ir avārijas motorlaiva
ar degvielu vien stundām dažām
lec kapteins tajā saukdams vīriem:
jums krasts man jūra... un bez bažām
raud veči asaras kā zvīņas
un spirtu laiž pa riņķi aši
bet kapteinim vien prātā jūra
ne siļķes brtētliņas vai laši
trauc kapteins sniega vētras ķēpā
vien jūra, es - nekā vairs lieka
līp sejā sniegs un bezgalība
brēc kaijas briļļainās no prieka
27.01.2009 -uplejās
|
||||
5. |
Dzejnieks un svētums
05:22
|
|
||
dzejnieks un svētums
nav kur kaunā vairs aizvērt acis
debess pilna jau aizvērtiem plakstiem
dzejnieks nomirs bet nepasacīs
it ne vārda no svētajiem rakstiem
debess malas un zemes klēpis
tumši plaiksnī kā kurmju acis
ko no sevis un Dieva slēpis
dzejnieks nomirs bet nepasacīs
krīt uz lieveņa, saplīst lauskās
stiklā stingusī sirdsapziņa
mēness nošķind kā sudraba auskars
te viņš bija - te nav vairs viņa
vārdi paiet un dzīves lētums
pīšļos pazūd pat dvīņu nami
ja pēc dzejniekiem nenāk svētums
velti dzejo tie dzejodami
sirds jau viņam kā daudziem bij laba
tikai pilna ar sevi pašu
tā ir fizika tā ir daba
Dievs mums aizdevis Savu dvašu
Vārds bij sākumā - dzejnieks vēlāk
rudens kapsētā šķirsta lapas
ja nav dzejnieki Dieva dēli
tauta stāv jau pie sava kapa
06.09.2009 - āgenskalnā
|
||||
6. |
|
|||
mātes deja ar priežu ēnām
atkal tu dejo ar priežu ēnām
mēness tik liels kā tamburīns
un aiz kāpas paceļas maigi
viļņa galotnes otrādais smīns
tev ir viegli - tu es tik brīva
tikai jūra un liedaga smilts
tev no tā ka tev nav vairs nekā
ir tik nepasakāmi silts
vēja atnestus tāluma vārdus
ausu gliemeži lēnītēm glauž
un tu dzirdi kā dvēselēm ceļā
visa radība atvadas pauž
tavos matos vēl dzīves smarža
tavās plaukstās vēl glāstu zīds
kaut viena čiekura tiesu virs zemes
gribas kaijām pacelties līdz
tikai asaras lielas un smagas
vēl pie kāpas tev papēžus tur
sirdij apkārt zied kaktusi laikam
kā tie smaržo! un kā tie dur!
viss ir bijis viss izgaršots norīts
bērni lieli - jau paši sāk ciest
priežu ēnas kā atmiņu vālus
gribas plaukstām kā zobeniem griezt
griezt un dejot un aizplīvot liegi
kaijām līdzi caur tumsu kas klīst
bēgt no sevis un atgriezties brīvai
lai pat spoguļi neatpazīst
riteņa zvaniņu modina īkšķis
deja ir galā - dzinn! taciņa gail
šoreiz tu atkal neaizlidoji
jo neatgriezties visvairāk ir bail
05.12.2005 - uplejās
|
||||
7. |
Vaļiks un Anfisa
08:26
|
|
||
vaļiks un anfisa
vaļiku pazina visi
arī vieglprātīgā anfisa
ar tetovētu tomahauku plecā...
viņš kļičku tai deva: “mūc, vecā!”
“mūc vecā” pie manis tieši
mēs gulēsim abi tik cieši
tik cieši kā upe un krasti...
bet viņai joks likās ar asti
otrs vaļika jēgai tuvāks
bij sirdī mītošais čuvaks
ne kāvās, ne dzēra ne grama
tik teica: dzīve pārmaināma
anfisa atkal bij cita
tā reāli dzēra un krita
par vaļika čuvaku zviedza
bet vaļiks tai neaizliedza
anfisa kad dzērusi bija
rokas ap katru tā vija
dzēla tas vaļikam sirdī
bet ļāva viņš večiem to dzirdīt
vaļikam nebija spēka
glābt viņu vai sevi no grēka
viņš sirdī pie čuvaka tvērās
ja galīgi nepiedzērās
viņš lūdza to: palīdzi, vecais
anfisai ar tomahauku plecā...
mums miers vien kad galvas skurbas
jā dzeram jā maitas jā ļurbas
anfisa reiz pārnāca no cita
un vaļiks dusmās to sita
tā neraud - līst asaras pašas
līdz sakņūp anfisa bez dvašas
čuvaks kliedz: mērs tavs ir plīsis
bet mani vēl ieraudzīsi
cietuma smirdošā trjumā
pa spraudziņu debesjumā
tam piecpadsmit gadi kā pīķi
bij jācieš par anfisas līķi
stāsta vaļiks: kad trjumu es mēzu
pa spraudziņu redzēju Jēzu
tur būrī - dzīve bez tolka
bija azarts - katra nakolka
piecpadsmit nosēdēt spēju
jo visu sevi notetovēju
brīvībā kruts visiem likos
daudz padauzām iepatikos
bet mani nebeidza tirdīt
nu zinu - tas, Jēzus sirdī
kādā naktī pārlējis jēgu
redzēju viņu kā rēgu
tam bļāvu: dod laimi man fiksu...
Jēzus saka: griez krucifiksu
mainījās viss manā dzīvē
ar kaltiņiem kaldamies brīvē
kā cilvēka auguma tēlu
pats izkalu Dieva Dēlu.
ne jau viss gāja tik gludi
bija paisumi bēgumi plūdi
bet lai kas pa galvu man ganās
nu zinu - ir atgriešanās...
anfisa, mūc vecā pie Kristus
viņš gaida gan dzīvus, gan sistus
līdz nāvei kad simtreiz tev šķīlu
nebij spēka pateikt, ka mīlu
es mīlu tevi, anfisa
tu tagad man piederi visa
mēs kopā kā upe un krasti
tik cieši tik neparasti
15.02.2009 - āgenskalnā
|
||||
8. |
Kamene ledus balonā
03:53
|
|
||
kamene ledus balons
drīz bērns tavs būs pārvērties
jau neraud un drīz nesmiesies
sirds velkas uguns kamolā m-m-m
vai sirmā mēness starojums
vēl gaismu atstaros līdz jums
kamene ledus balonā
vēl bērns raugās šunelī
šai pieaugušo tunelī
mamma te lelle, tētis - klauns
zied spieķis, dzied invalīds
un bērnība tiem dejo līdz
kautrība staro, līksmo kauns
vēl dzīvība kaklā dun
tavs bērns tevī klīst kā suns
izliekas pieaudzis kā zvērs
mirdz ilknis kā pusmēness
tai spogulī tas neesmu es
asiņu saulrietā peld jērs
22.01.2010 - āgenskalnā
|
||||
9. |
Meiča bruņu blūzē
06:22
|
|
||
meiča bruņu blūzē
meitene ko stārķi iznes saulē
pastaigājas sudrabotiem kauliem
bruņu blūzē važu rokassprādzēm
ziemas apavos ar zelta radzēm
klusi zēni bruģi liekot lūrē
atkal tieši viņai jādežurē
iet tā garām atstāj zaļu ēnu
un lakatā uz mūžiem ietin zēnu
pirmo princi apēd restorānā
vakariņās somu sūtnis plānā
viņa smuidra ir - nemaz ne čīga
un kā magnēts vēsi pievilcīga
vīd caur ādu kauli sudraboti
katrā kaulā briljanti kā skrotis
medībām tā dzīvo, mirdz, un ganās
taksisti to zin un zvaigznes klanās
arī man reiz gadījās to sastapt
stāvējām pēc naudas rindā pastā
nebiju tik tuvu tādai bijis
aizmirsu kas cik ko pārskaitījis
paņēma tā savus papīrīšus
veltīja man pāris skatus tīšus
un par manu lielo honorāru
apmeklējām kādu dārgu bāru
nākamajā dienā dūšā slābā
jūtu stārķi manu miesu knābā
izknābj gabalus un samet krūzē
kurai uzraksts “meičai bruņu blūzē”
meitene ko stārķi iznes saulē
patiesībā ir ar svina kauliem
jauku viņu tēlo foto stendi -
bet eņģeļi sauc vienkārši par bendi
26.01.2009 - uplejās
|
||||
10. |
The Doors ir vaļā
04:38
|
|
||
the doors
es pakritu un traktors brauca pāri
uz krūtīm gūlās ielas trotuāri
ap kaklu apvija man spitālīgā banti
ka gribējās mukt debesīs pa vanti
pie zvaigznes gribējās vai spuldzītes tur augstu
kur vējš ir čoms ar gulivera plaukstu
ka tikai prom no taisnajiem un staltiem
no zelta dzīvajiem pie izmirušiem baltiem
the doors ar virsaiti pie manis atbrauc vannā
dod zilus pīrāgus un haki krāsas mannā
dzied tā kā priecīgi un tomēr tā kā skumji
bet dziesmas jēga "gudram būt ir dumji"
tad it kā morisons vai it kā džimi hendriks
man saka: sirms bet tomēr tu vēl šmendriks
šai pasaulē - vai labāk - trako namā
ir draugi tie kas mūs visvairāk lamā
kas paslavē vai laurus savij kroņos
vai pārvēršas mums goda pavadoņos
tie nebūs tie kas palīdzēs lai dzīstam
lai saprotam kas esam mēs pa īstam
no vannas izkāpj virsaitis ar pīpi
un noguļas uz viena sāna slīpi
tam smaids pa visu tetovēto feisu
brauc morisons ar vecu ērenpreisu
un atkal dzied - tik šoreiz arī smejas
man vieglāk kļūst no viņsaulīgās dzejas
"pēc grēcīgi un patmīlīgi justā
ir normāli ja tevi piesit krustā"
the doors ar virsaiti pie manis atbrauc vannā
dod zilus pīrāgus un haki krāsas mannā
dzied tā kā priecīgi un tomēr tā kā skumji
bet dziesmas jēga "gudram būt ir dumji"
vairs negribas man vanšu tilta stabā
jo manī nav tā cēlā, skaistā, labā
ne virsaitī ne morisona rēgā
lai cik šie abi gudri man te sprēgā
tad virsaitis liek vannā savā mani
un vizina līdz vietai kur skan zvani
kur ganiņš stāv ar jēriņu uz rokām
un klusi dzied par Pestītāja mokām
the doors ir vaļā ejam visi iekšā
ne akmeņus ne kājas kāds met priekšā
un nejūtos kā liekais es starp liekiem
jo dieva nams šis pilns ar grēciniekiem
07.03.2009 - āgenskalnā
|
||||
11. |
Saraudātas sniegapārslas
06:27
|
|
||
12. |
Ōda ģitārai
06:20
|
|
||
oda ģitārai
jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis
caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti
un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā
velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā
es tikai vēroju un lūdzos nedzirdami
lai tiek no avota man pēdējie simts grami
un viena karote tik lielu melno ikru
kā kurkuļi... un projāmceļam mikriņš
man darbu nevajag es jūtos pastrādājis
kad mostos acīm ciet tad prasiet kā man gājis
ir nomods ieelpa vai atspirgšana sniegā
lai zelta raktuvēs es dziļāk dotos miegā
no visa lasītā jau sen kā trūkst man vārdu
vēl bērni uzsmaida kā mūžībai ar bārdu
ar notīm caurumots kā sīkiem dzīru iesmiem
tiem gribu nodziedāt vēl pamošanās dziesmu
jūk visa pasaule no visa sacerētā
un nogrimst īsviļņos un nenonāk līdz rētām
man tajos peldoties ir visi pirksti stīvi
par kaifu dziesmas skan tik neskan vairs par dzīvi
jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis
caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti
un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā
velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā
tu sieva ģitāra ar vidukli kā fejai
tev ticu vēl kā ledū orhidejai
tu arī laiva man un šķirsts ja pienāks brīdis
mēs (abi) esam laimes invalīdi
26.01.2009 - uplejās
|
||||
13. |
|
|||
vēstule kā skumja kardiogramma
nopūst svecīti un nesacerēt dziesmu
tumsa pastāstīs man atmiņas par liesmu
piecos piecelšos un lēkšu saulei līdzi
pļavā meitene - to sauc par dievpalīdzi
kā lai atgūstos es pārāk mirdams gāju
ne smējos aizgūtnēm ne gūtnēm paraudāju
zem saules vakar paglabāju mammu
tai rakstu vēstuli kā skumju kardiogrammu
ko pateikt dzīvajiem - lai mirušie beidz klusēt
ir pasaule jau laika beigu pusē
vēl pulcējas un akmeņus met varām
Dievs klusi pasmejas un visi aizmet garām
es kaut ko zinu tikai pateikt bīstos
tāpat par ilgu izlikos par īsto
es radio neklausos vien praulā kaļam dzeni
tie morzes signāli par mūsu bezdibeni
dziest mīla dzejolī ko veltīt tev es taisos
jau visi streipuļo - ko es vēl te tāds maisos
tad labāk maliņā, te lielveikala ēnā
lai tevi skūpstītu kā pieder kautram zēnam
par šķīstību velk šķību melodiju
cik žēl ka sen tā bērnība kur biju
lai kāds bet īsts, lai delverīgs bet dzīvāks
no dzīvo kapiem pasargāts un brīvāks
tev svecīte man svecīte bet mīnuss
ir tas ka paņemu vēl pāris vīnus
un atceros cik tīkami tas belzis
un aizmirstos no visa es kā dzelzis
tā pļavā meitene kas slavē dievpalīdzi
tā esi tu - un gribas man tev līdzi
vai puķes plūkt vai vainadziņus darīt
es šodien dzelzs... bet atkusnis būs parīt
26.02.2009 - āgenskalnā
|
||||
14. |
Ēdīsim plūmes
03:22
|
|
||
ēdīsim plūmes
izslēdz televizoru
iemet akvārijā pulti
viss ir saplūdis kopā
meli rituāli kulti
gaidīšu tevi uz jumta
kur tikai signāli lodā
ēdīsim treknas plūmes
tavā satelīta bļodā
no kurienes kauliņi lidos
nevienam nebūs ne jausmas
visi televizoros
baudīs vienādas šausmas
mēs tikai ēdīsim plūmes
vestas no eritrejas
pasaule neglābjami
ņurdēs uz mums no lejas
es tev skaitīšu pantus
savus un skujenieka
no bēniņiem izdzītie baloži
dejos no mūsu prieka
ēdīsim ēdīsim plūmes
kauliņus spļaujot pār reni
zināšu aizvērtām acīm
par tevi par antverpeni
lūgdamies klusi bet stipri
teikšu: vēl mirkli tev zogu -
paņem televizoru
un šovakar izmet pa logu
09.2008 - uplejās
|
Streaming and Download help
If you like Kaspars Dimiters, you may also like: