Kamene ledus balonā

by Kaspars Dimiters

/
  • Streaming + Download

    Includes high-quality download in MP3, FLAC and more. Paying supporters also get unlimited streaming via the free Bandcamp app.
    Purchasable with gift card

      name your price

     

1.
klusēšana dziesmā neelpo, pietiek - jau pasaule tukša no karogiem krāsa skalojas sārta neej vairs lūgties pie valdības rukša aizej pie balgas vai turp, kur vēl bārta velti te karot un stulbi krist kaujā nav tādu ieroču, nav tāda pulka kurā lai ļautu sirdij iet straujāk kurā mēs saprastos paši, bez tulka ir jau mums bērni - tu pareizi saki ir vēl dēļ kā to sistēmu ārdīt bet zeme nav mūsu, paši kā vraki, vienmēr viens otru gatavi spārdīt nopūsties gribas tā, ka lūzt priedes tā, ka brūk nami pār vampīru galvām nolaupīt bānīti, samontēt sliedes aizplēst pie rucavām, bārtām un balgām tomēr es nekaušos, klusēšu dziesmās klusēšu tā, kā kodola lādiņš būšu klāt brīvē, būšu klāt briesmās būšu gan ozols, gan saksaula stādiņš protams, tie vārdi - maz tajos jaudas akli kā kurmji bet saucamies "vaļi" trencamies barā pēc naudas, pēc baudas dzīvojam melni bet sakām, ka zaļi saplaukšu skrejlapās, ozolu ziedos noliekšos, tiekšos, lai būtu jums blaku grēku man daudz, bet ticu - Dievs piedos ja vajadzēs tuksnesī izrakšu aku 13.02.2009 - āgenskalnā
2.
himna asarām gāju un atradu tieši tādu vietu kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu tur arī stāvu - raudu un raudu kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu pēc notikuma tāda vārdu sakot iela un bruģis bija kā lakots ļaudis tikai gāja un nezināja cik sirds mana nesaturīga un vāja tas notika kaut kur ap māras dīķi no debesīm uz mani nāca zeltaini pīķi trīs krievi man uzkliedza: partizāni vācies! es kliedzu: te staigājis ojārs vācietis arī pīles tur kādas trīs vai piecas juta ka šī vieta ir tā, kurp viņas tiecas vispār nesaprotu tos kurus sliedes neiepriecina bet industriāli biedē domāju iedams pār tiltu virs sliedēm asaras ir cool, jo asaras dziedē raudāju lejup pār barjeras rori kopā ar vārnām stravinska korī parādījās vilciens - īsāks kā senāk visus laiks vienādi saīsina, dzenā nenormāla dzīve - caurdurta, skumta saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta būtu jau pierastāk ja pats sev ļautu aizvērt muti, acis lai uz iekšu bļautu tā jau dara visi, kam nav raudāt varas nevar bez asarām - tad ir jāpakaras no mākoņiem kas mūžīgi būs un bija manas asaras lija lija un lija tie ir tādi mākoņi kā briedušas vārpas kurus Dievs atver dēļ katra tārpa paraudāšu, viss - skumjas taču beigsies asaras ir teiciens kas neizteiksies gribu to runāt visu visu mūžu lai tam nav dambju, aizsprostu un slūžu lai neredz neviens kā asarās birstu atzīšos es: kad neraudu tad mirstu it kā jau būtu jāsarkst no kauna bet raudāšanā, veči, nav nekā ļauna gāju un atradu tieši tādu vietu kur vienkārši var stāvēt un raudāt lietu tur arī stāvu - raudu un raudu kā vienkāršākie cilvēki skaita naudu ja raudātu vīri būtu vairāk laimes daudz priecīgāki bērni un stiprākas saimes mūsu mazā tauta vien tāpēc ir dimbā ka vecenes sen jau veču vietā bimbā 21.02.2009 - āgenskalnā
3.
aizvēju sludināt nāc pie loga un paskaties kā es drosmīgi aizeju mani dēli kā pamāj man rieta baloniem plīstot kā ar cirvi un lāpstu es dodos meklēt sev aizvēju re kā putni un komati šaudās pamalei dzīstot lūpas zīmogo stiklu... vai tas skūpsts – ej nu sazini manas muguras ekrānā rāda filmu par sniegu tikai baltu un baltu – vai pēc tā mani pazini? plēstu lupatās dvēseli diedz ar sarkanu diegu tavā klēpī guļ akmeņi miklām pērlītēm biruši dzīvo mazmeita šūpolēs un uz prievītes spēlē kamēr dzīvojām, mīļotā, nekad nebijām miruši ai kā rudens kož ābolos - klusums iekožas mēlē mani zirgi... kur zirgi tie kas vēl aizvakar auļoja? sarmā nomesti pakavi, miglā purniņš no stikla tā tur debesīs atceras tavas krūtis ko sauļoja un to stirnu kas pakrūtē sāpēs lēkāja bikla skaties logā tik ilgi vēl kamēr pārkāpšu pamali te nekas vairs nav bezgalīgs – matos debesu gruži graudus pēdējam klaipiņam tu vēl vakarnakt samali pienāk mirklis kad jāpazūd – bet ne gluži... ne gluži... tur tie bērzi kas līgosies un tie galotņu čiekuri tie tev vēstīs par aizvēju kurā cirtīšu, rakšu... reizēm kritušos salasi – būs tev smaržīgi iekuri ai cik dienu bij laimīgu un cik laimīgu nakšu re kā logā jau migla nāk - ļauj tai krūzīti pludināt iedzer malku tās vēsuma un būs atvadām gana laiks bij ceļos kad nomesties – laiks ir aizvēju sludināt nē, mūs mūžība neizšķirs – tā ir tava un mana 11.11.2007. - uplejās, lāčplēša dienā
4.
balāde par kapteini ir rīts un kaijas uzliek brilles un slapjam sniegam cauri trencas tur kuģīts mazs caur līci plunčā uz klāja vizuļodams mencas tur kapteins arī uzliek brilles un binoklī uz kaijām raugās viņš mīl tās šļakatas un šalkas jo krastā tam neviena drauga pats kuģīts vecs un drīz to griezīs un pārpirks lūžņu savācēji kur paliks viļņos aizmiršanās kur kaijas briļļainās un vēji šis reiss ir pēdējais daudz zivju un vētra debesis gāž jūrā bet kapteinim nav divu dzīvju tāpat kā kaijām, jūrai, vējam ir krasts tam neziņa un šaubas viss svešs kaut ļaudis tur vien cīnās tie savos sastingušos kuģos par kuģiem kaijām nepabrīnās sauc kapteins kopā kuģa večus un stāsta viņiem sniegdams spirtu: kas mēs bez jūras bezgalības ja man vien krasts, es labāk mirtu bet večiem ģimenes un draugi un senču kapsēta un mājas tad pavēl kapteinis tāds dīvains ka kuģim tūdaļ jāapstājas ir avārijas motorlaiva ar degvielu vien stundām dažām lec kapteins tajā saukdams vīriem: jums krasts man jūra... un bez bažām raud veči asaras kā zvīņas un spirtu laiž pa riņķi aši bet kapteinim vien prātā jūra ne siļķes brtētliņas vai laši trauc kapteins sniega vētras ķēpā vien jūra, es - nekā vairs lieka līp sejā sniegs un bezgalība brēc kaijas briļļainās no prieka 27.01.2009 -uplejās
5.
dzejnieks un svētums nav kur kaunā vairs aizvērt acis debess pilna jau aizvērtiem plakstiem dzejnieks nomirs bet nepasacīs it ne vārda no svētajiem rakstiem debess malas un zemes klēpis tumši plaiksnī kā kurmju acis ko no sevis un Dieva slēpis dzejnieks nomirs bet nepasacīs krīt uz lieveņa, saplīst lauskās stiklā stingusī sirdsapziņa mēness nošķind kā sudraba auskars te viņš bija - te nav vairs viņa vārdi paiet un dzīves lētums pīšļos pazūd pat dvīņu nami ja pēc dzejniekiem nenāk svētums velti dzejo tie dzejodami sirds jau viņam kā daudziem bij laba tikai pilna ar sevi pašu tā ir fizika tā ir daba Dievs mums aizdevis Savu dvašu Vārds bij sākumā - dzejnieks vēlāk rudens kapsētā šķirsta lapas ja nav dzejnieki Dieva dēli tauta stāv jau pie sava kapa 06.09.2009 - āgenskalnā
6.
mātes deja ar priežu ēnām atkal tu dejo ar priežu ēnām mēness tik liels kā tamburīns un aiz kāpas paceļas maigi viļņa galotnes otrādais smīns tev ir viegli - tu es tik brīva tikai jūra un liedaga smilts tev no tā ka tev nav vairs nekā ir tik nepasakāmi silts vēja atnestus tāluma vārdus ausu gliemeži lēnītēm glauž un tu dzirdi kā dvēselēm ceļā visa radība atvadas pauž tavos matos vēl dzīves smarža tavās plaukstās vēl glāstu zīds kaut viena čiekura tiesu virs zemes gribas kaijām pacelties līdz tikai asaras lielas un smagas vēl pie kāpas tev papēžus tur sirdij apkārt zied kaktusi laikam kā tie smaržo! un kā tie dur! viss ir bijis viss izgaršots norīts bērni lieli - jau paši sāk ciest priežu ēnas kā atmiņu vālus gribas plaukstām kā zobeniem griezt griezt un dejot un aizplīvot liegi kaijām līdzi caur tumsu kas klīst bēgt no sevis un atgriezties brīvai lai pat spoguļi neatpazīst riteņa zvaniņu modina īkšķis deja ir galā - dzinn! taciņa gail šoreiz tu atkal neaizlidoji jo neatgriezties visvairāk ir bail 05.12.2005 - uplejās
7.
vaļiks un anfisa vaļiku pazina visi arī vieglprātīgā anfisa ar tetovētu tomahauku plecā... viņš kļičku tai deva: “mūc, vecā!” “mūc vecā” pie manis tieši mēs gulēsim abi tik cieši tik cieši kā upe un krasti... bet viņai joks likās ar asti otrs vaļika jēgai tuvāks bij sirdī mītošais čuvaks ne kāvās, ne dzēra ne grama tik teica: dzīve pārmaināma anfisa atkal bij cita tā reāli dzēra un krita par vaļika čuvaku zviedza bet vaļiks tai neaizliedza anfisa kad dzērusi bija rokas ap katru tā vija dzēla tas vaļikam sirdī bet ļāva viņš večiem to dzirdīt vaļikam nebija spēka glābt viņu vai sevi no grēka viņš sirdī pie čuvaka tvērās ja galīgi nepiedzērās viņš lūdza to: palīdzi, vecais anfisai ar tomahauku plecā... mums miers vien kad galvas skurbas jā dzeram jā maitas jā ļurbas anfisa reiz pārnāca no cita un vaļiks dusmās to sita tā neraud - līst asaras pašas līdz sakņūp anfisa bez dvašas čuvaks kliedz: mērs tavs ir plīsis bet mani vēl ieraudzīsi cietuma smirdošā trjumā pa spraudziņu debesjumā tam piecpadsmit gadi kā pīķi bij jācieš par anfisas līķi stāsta vaļiks: kad trjumu es mēzu pa spraudziņu redzēju Jēzu tur būrī - dzīve bez tolka bija azarts - katra nakolka piecpadsmit nosēdēt spēju jo visu sevi notetovēju brīvībā kruts visiem likos daudz padauzām iepatikos bet mani nebeidza tirdīt nu zinu - tas, Jēzus sirdī kādā naktī pārlējis jēgu redzēju viņu kā rēgu tam bļāvu: dod laimi man fiksu... Jēzus saka: griez krucifiksu mainījās viss manā dzīvē ar kaltiņiem kaldamies brīvē kā cilvēka auguma tēlu pats izkalu Dieva Dēlu. ne jau viss gāja tik gludi bija paisumi bēgumi plūdi bet lai kas pa galvu man ganās nu zinu - ir atgriešanās... anfisa, mūc vecā pie Kristus viņš gaida gan dzīvus, gan sistus līdz nāvei kad simtreiz tev šķīlu nebij spēka pateikt, ka mīlu es mīlu tevi, anfisa tu tagad man piederi visa mēs kopā kā upe un krasti tik cieši tik neparasti 15.02.2009 - āgenskalnā
8.
kamene ledus balons drīz bērns tavs būs pārvērties jau neraud un drīz nesmiesies sirds velkas uguns kamolā m-m-m vai sirmā mēness starojums vēl gaismu atstaros līdz jums kamene ledus balonā vēl bērns raugās šunelī šai pieaugušo tunelī mamma te lelle, tētis - klauns zied spieķis, dzied invalīds un bērnība tiem dejo līdz kautrība staro, līksmo kauns vēl dzīvība kaklā dun tavs bērns tevī klīst kā suns izliekas pieaudzis kā zvērs mirdz ilknis kā pusmēness tai spogulī tas neesmu es asiņu saulrietā peld jērs 22.01.2010 - āgenskalnā
9.
meiča bruņu blūzē meitene ko stārķi iznes saulē pastaigājas sudrabotiem kauliem bruņu blūzē važu rokassprādzēm ziemas apavos ar zelta radzēm klusi zēni bruģi liekot lūrē atkal tieši viņai jādežurē iet tā garām atstāj zaļu ēnu un lakatā uz mūžiem ietin zēnu pirmo princi apēd restorānā vakariņās somu sūtnis plānā viņa smuidra ir - nemaz ne čīga un kā magnēts vēsi pievilcīga vīd caur ādu kauli sudraboti katrā kaulā briljanti kā skrotis medībām tā dzīvo, mirdz, un ganās taksisti to zin un zvaigznes klanās arī man reiz gadījās to sastapt stāvējām pēc naudas rindā pastā nebiju tik tuvu tādai bijis aizmirsu kas cik ko pārskaitījis paņēma tā savus papīrīšus veltīja man pāris skatus tīšus un par manu lielo honorāru apmeklējām kādu dārgu bāru nākamajā dienā dūšā slābā jūtu stārķi manu miesu knābā izknābj gabalus un samet krūzē kurai uzraksts “meičai bruņu blūzē” meitene ko stārķi iznes saulē patiesībā ir ar svina kauliem jauku viņu tēlo foto stendi - bet eņģeļi sauc vienkārši par bendi 26.01.2009 - uplejās
10.
the doors es pakritu un traktors brauca pāri uz krūtīm gūlās ielas trotuāri ap kaklu apvija man spitālīgā banti ka gribējās mukt debesīs pa vanti pie zvaigznes gribējās vai spuldzītes tur augstu kur vējš ir čoms ar gulivera plaukstu ka tikai prom no taisnajiem un staltiem no zelta dzīvajiem pie izmirušiem baltiem the doors ar virsaiti pie manis atbrauc vannā dod zilus pīrāgus un haki krāsas mannā dzied tā kā priecīgi un tomēr tā kā skumji bet dziesmas jēga "gudram būt ir dumji" tad it kā morisons vai it kā džimi hendriks man saka: sirms bet tomēr tu vēl šmendriks šai pasaulē - vai labāk - trako namā ir draugi tie kas mūs visvairāk lamā kas paslavē vai laurus savij kroņos vai pārvēršas mums goda pavadoņos tie nebūs tie kas palīdzēs lai dzīstam lai saprotam kas esam mēs pa īstam no vannas izkāpj virsaitis ar pīpi un noguļas uz viena sāna slīpi tam smaids pa visu tetovēto feisu brauc morisons ar vecu ērenpreisu un atkal dzied - tik šoreiz arī smejas man vieglāk kļūst no viņsaulīgās dzejas "pēc grēcīgi un patmīlīgi justā ir normāli ja tevi piesit krustā" the doors ar virsaiti pie manis atbrauc vannā dod zilus pīrāgus un haki krāsas mannā dzied tā kā priecīgi un tomēr tā kā skumji bet dziesmas jēga "gudram būt ir dumji" vairs negribas man vanšu tilta stabā jo manī nav tā cēlā, skaistā, labā ne virsaitī ne morisona rēgā lai cik šie abi gudri man te sprēgā tad virsaitis liek vannā savā mani un vizina līdz vietai kur skan zvani kur ganiņš stāv ar jēriņu uz rokām un klusi dzied par Pestītāja mokām the doors ir vaļā ejam visi iekšā ne akmeņus ne kājas kāds met priekšā un nejūtos kā liekais es starp liekiem jo dieva nams šis pilns ar grēciniekiem 07.03.2009 - āgenskalnā
11.
12.
oda ģitārai jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā es tikai vēroju un lūdzos nedzirdami lai tiek no avota man pēdējie simts grami un viena karote tik lielu melno ikru kā kurkuļi... un projāmceļam mikriņš man darbu nevajag es jūtos pastrādājis kad mostos acīm ciet tad prasiet kā man gājis ir nomods ieelpa vai atspirgšana sniegā lai zelta raktuvēs es dziļāk dotos miegā no visa lasītā jau sen kā trūkst man vārdu vēl bērni uzsmaida kā mūžībai ar bārdu ar notīm caurumots kā sīkiem dzīru iesmiem tiem gribu nodziedāt vēl pamošanās dziesmu jūk visa pasaule no visa sacerētā un nogrimst īsviļņos un nenonāk līdz rētām man tajos peldoties ir visi pirksti stīvi par kaifu dziesmas skan tik neskan vairs par dzīvi jau kuro ziemu es vairs neesmu ieziemietis caur sirdi dzejoļi kā kvēlojoši mieti un skudru pāri tek tik uzticīgā gaitā velk lielus kāpurus uz pili kur tos maitā tu sieva ģitāra ar vidukli kā fejai tev ticu vēl kā ledū orhidejai tu arī laiva man un šķirsts ja pienāks brīdis mēs (abi) esam laimes invalīdi 26.01.2009 - uplejās
13.
vēstule kā skumja kardiogramma nopūst svecīti un nesacerēt dziesmu tumsa pastāstīs man atmiņas par liesmu piecos piecelšos un lēkšu saulei līdzi pļavā meitene - to sauc par dievpalīdzi kā lai atgūstos es pārāk mirdams gāju ne smējos aizgūtnēm ne gūtnēm paraudāju zem saules vakar paglabāju mammu tai rakstu vēstuli kā skumju kardiogrammu ko pateikt dzīvajiem - lai mirušie beidz klusēt ir pasaule jau laika beigu pusē vēl pulcējas un akmeņus met varām Dievs klusi pasmejas un visi aizmet garām es kaut ko zinu tikai pateikt bīstos tāpat par ilgu izlikos par īsto es radio neklausos vien praulā kaļam dzeni tie morzes signāli par mūsu bezdibeni dziest mīla dzejolī ko veltīt tev es taisos jau visi streipuļo - ko es vēl te tāds maisos tad labāk maliņā, te lielveikala ēnā lai tevi skūpstītu kā pieder kautram zēnam par šķīstību velk šķību melodiju cik žēl ka sen tā bērnība kur biju lai kāds bet īsts, lai delverīgs bet dzīvāks no dzīvo kapiem pasargāts un brīvāks tev svecīte man svecīte bet mīnuss ir tas ka paņemu vēl pāris vīnus un atceros cik tīkami tas belzis un aizmirstos no visa es kā dzelzis tā pļavā meitene kas slavē dievpalīdzi tā esi tu - un gribas man tev līdzi vai puķes plūkt vai vainadziņus darīt es šodien dzelzs... bet atkusnis būs parīt 26.02.2009 - āgenskalnā
14.
ēdīsim plūmes izslēdz televizoru iemet akvārijā pulti viss ir saplūdis kopā meli rituāli kulti gaidīšu tevi uz jumta kur tikai signāli lodā ēdīsim treknas plūmes tavā satelīta bļodā no kurienes kauliņi lidos nevienam nebūs ne jausmas visi televizoros baudīs vienādas šausmas mēs tikai ēdīsim plūmes vestas no eritrejas pasaule neglābjami ņurdēs uz mums no lejas es tev skaitīšu pantus savus un skujenieka no bēniņiem izdzītie baloži dejos no mūsu prieka ēdīsim ēdīsim plūmes kauliņus spļaujot pār reni zināšu aizvērtām acīm par tevi par antverpeni lūgdamies klusi bet stipri teikšu: vēl mirkli tev zogu - paņem televizoru un šovakar izmet pa logu 09.2008 - uplejās

credits

released May 1, 2010

license

all rights reserved

tags

about

Kaspars Dimiters Latvia

Latvian songwritter and poet.

contact / help

Contact Kaspars Dimiters

Streaming and
Download help

Report this album or account

If you like Kaspars Dimiters, you may also like: