Mātes Latvijas vēstule

by Kaspars Dimiters

/
  • Streaming + Download

    Includes unlimited streaming via the free Bandcamp app, plus high-quality download in MP3, FLAC and more.
    Purchasable with gift card

      €12 EUR  or more

     

1.
Uz kladīti 00:32
Tev ir sirds. Man ir sirds. Gribi lai kļūst rāma tā? Pieraksti, kas nāk no tās savā dienasgrāmatā. Daļa atskaņotā te nu ir gaismā redzama. Taču man ir daļa vēl – vientulībā dedzama. Ticu ļoti – visi mēs esam Dieva radīti. Neaprakstāms noslēpums. Pārceļos uz kladīti.
2.
Zudusī Latvija ir nākotne mana. Pāri vienaldzības betons biezs. Cerēt nenozīmē atcerēties. Cerēt nozīmē atgriezties. Tarkovska Domeniks jau nez kuro reizi: ‘Jāatgriežas krustcelēs, kurās aizgājām nepareizi’. Pamats, stūrakmens, tradīcija nenozīmē kaut ko senu, kaut ko, kas tikai bija. Karavāna sen nesanāk un suņi vēl niknāk ries, bet īsts, dzīvs ir tikai tas, kas pie mūžības atgriezies. Tas nav šodienai sacīts ‘nē’, taču paradīzes nākotne sen mūžīgi dzīva pagātnē.
3.
Dzejkabs 01:57
Es redzēju, kā tu ar čiekuru raksti upē dzejoļus. Lasīju tos jau tavas pirmās vanniņas šļakatās. Lasīju tos tavu baso pēdiņu ķīļrakstā sniegā. Lasīju mammiņas rūtainajā lakatā. Lasīju garaiņos, kas no diendusas ratiņu kulbas vēlās, saules putekļos un sala mirgā. Lasīju, kad tava bērnība bija putns. Arī vēlāk, kad tā pārvērtās spārnotā zirgā. Visu putnu un pumpuru salidojumā lasīju, kad savai ziedēšanai izvēlējies margrietiņas. Lasīju, tev aizejot, un savu mīlestību aiznesot arī pie viņas. Tavu amatnieku sadzejotajās vienkocēs cirvju asmeņu airiem steidzu līdzi tev laivot. Balinu tavas linu buras, dzidrinu tavas dzejas dvēseli naivo. Gan jau atkal rakstīsies kilometriem garas mīlestības vēstules uz viņas pleca. Sniegpulkstenis rāda mūžību: dzeja un mīlestība nekad nepaliek veca... Pat tad ja sapinas bizbizmārīšu lakatos, ja asarās izzūd no kauna, dzeja un mīlestība vienmēr mirst tikai jauna. Bez dzejas un mīlestības ir kā pazemes labirintos lavierēt. Ja nekad nebeigsi raudāt, nekad neizžūs viņas vēstules uz klavierēm. Tavas haikas kā pogas Kristus asiņu diedziņā veru. Lūdzos par tevi un tavu dzeju kopā ar tavu Šveiceru un tavu Heidegeru.
4.
Bojā ejas pazīme kāda? Paslēpis Dievu, cilvēks sevi rāda. Rāda no pakaļas, rāda no priekšas. Rāda lupatas, rāda iekšas. Dziļāk nerok savu atziņu skaidās, kur dzīvo briesmoņi, no kuriem pats baidās. Sevi no sevis un Dieva slēpis, cilvēks ir pats savu nelaimju klēpis.
5.
Reiz tauta dzejniekus godāja kā viedākos viedoņus. Godāja Čakus, Porukus, Raiņus, Vāciešus, Ziedoņus. Daudzskaitlī tālab, ka katrs godāja Ziedoni savu. Katram bija savs Poruks, Čaks, Vācietis. Katrs savam dzejniekam rūpēja godu un slavu. Pirms divdesmit pieciem, dzeju pret mantkārību mija. Par dzeju, tautu, Latviju nu droši var teikt ‘bija’. Sabiedrībai, kurai ne dzejnieki, bet politiķi ir ‘viedoņi’, nekad nebūs Raiņi, Čaki, Vācieši, Ziedoņi.
6.
Saule liec goda loku, paklanīdamās rietā. Ja ‘gods Dievam par visu’, viss vienmēr būs savā vietā. Vienkārši pļāvu zāli, lai saulīte pierotā nokalni, lejas. Viss kā parasti, bet liekas – viss radies no dzejas. Metu krustu – priecājos, cik ļoti tas dzirkstī. Viens pie otra labās rokas trīs pirksti, likti pie pieres, krūtīm un abiem pleciem. Kamēr krusts tā dzirkstīs, nekad nekļūsim mūžībai par veciem.
7.
Vēstuļu drauga Brigitas Krūmiņas piemiņai Nesteidzies. Palūdzies. Celms izcelsies pats, ko plēsi. Dzīve paies un tāpat atskārtīsi, ka nepaspēsi. Kā vismīļotās plaukstu satver Pestītāja krustu, lai steigā pēc nepaspējamā svētmirkļiem nepazustu. Nesteidzies. Bremzē. Tāpat neapturēsi pasaules pārvēršanos par elli. Sēdies zem vecā ķirša, piemini vectēvu, kurš jau sen izprata tukšas ņemšanās bezjēdzīgo štelli. Viņš tavai vecmammai teica: ‘Tikai Dievam derīgo darām, bet pārējam dzīvojam garām’.
8.
Tā nekad vairs nebūs. Nebūs tīru seju. Nebūs tīru acu. Nebūs Līgo dzeju. Nebūs tīru bērnu. Nebūs īstu sievu. Nebūs īstu vīru. Sirds tik kauc “ar Dievu”. Manu dzīļu ļaudis, es kā bērns jūs mīlu. Kārdināja pievilt, tomēr nepievīlu. Gars joprojām dzīvo senos jūsu laikos. Šos man pat kā zārku te vairs nepielaikos. Dievs kā Līgo vainags kopā mūs ir vijis. Šodiena man mūžam būs vien tas, kas bijis. Tas nekas, ka pāri katram jums jau kapiņš. Viņā pusē jūs nu visus filmē Slapiņš. Arī viņš sen juta to, ka senums īstāks. To, ka senču tikums nīstāks taps un nīstāks. Nav vairs tādas tautas, kādu bildē redzam. Vēl jau izliekamies, Jāņu sārtus dedzam. Vēl jau Līgo pantus valkājam, kā zinām, taču pašu dzīvēs postu iemūžinām. Tas jau milzt uz sliekšņa – nejūt to vien beigtais. Lielais karš ir sācies, skaļi nepieteiktais. Man par Dieva plāniem, protams, maz ir jausmas. Sirēna kauc krūtīs “glābt mūs var vien šausmas”. Būs, ja izdzīvosi, tīrāk sirdī tavā. Apsēstību laikmets sadegs kodollavā. Atgriez, Kungs, pēc kara mūs pie skalu liesmas. Tikai tādā gaismā rodas tautas dziesmas.
9.
Tikai tur Dieva Asins par mani tiek lieta. Tikai tur sirdij mājas, visdrošākā vieta. Tikai tur dziļāk uzzinu: viss man no Viņa – dzīvība, saprāts un sirdsapziņa. Tikai tur beidzas mana mānīšanās – tikai tur, kur Dievam, ne cilvēkiem klanās. Tikai tur mitos pielūgt pats savu tēlu. Tikai tur Dievs par mani upurē Dēlu. Tikai tur spēju iemīlēt naidnieku savu. Tikai tur ne mums pašiem, bet Dievam dzied slavu. Tikai tur Dievs dzird katru nopūtu, dvesmu. Tikai tur es uzzinu, kas īsti esmu. Tikai tur kopā eņģeļi, netikļi, gani, svētie un grēc’nieki, sākot ar mani. Tikai tur grēku nožēla dvēseli rūdīs. Tikai tur manī Dieva Asinis plūdīs. Tikai tur Gaisma tumsu dzēš, raisa ik raizi. Tikai Baznīcā Dievs Sevi dala kā Maizi.
10.
Aikāsāp 01:01
Ja negaiss nāk, tas nāk caur mani. Caur mani ciltis, galmi, klani. Ja Ķelnē šautu, Rīgā durtos, viss pārvērstos caur mani burtos. Pat lietus līdams līst caur mani. Caur mani katedrāles zvani. Aug smilgu lauks caur mani cauri. Caur mani spāres, dinozauri. Caur mani plūdi, viesuļvētras. Gan sekvojas, gan piparmētras. Ja sārts kā sods zem manis kurtos, es pelnos neirtu, bet burtos. Ja pazemē kāds mani grūdīs, vienalga viss caur mani plūdīs. Ik šūnu pazīstu es sejā. Ik seju mana sirds krāj dzejā. Kas patiesību pauž, ko zina, bez mīlestības – nogalina. Ar pravieša un meļa dvesmu vien dzejnieks ārstēt var. Tas esmu.
11.
Manas mātes Vijas Artmanes piemiņai Raudāja roze. Nobira plaksti. Asaru lāses – dziestoši raksti. Vasara paiet. Paiet tik ātri. Rozīte raud ne vairāk par nātri. Ziedlapas krīt, jo pīšļi un pelni. Neraudi, sirsniņ, kļūs zālāji melni. Dvēsele tava – roze no Dieva. Nezied vēl tā, kad nozied jau ieva. Nenozied tā ar dārziem un pļavu. Nāvei nav varas pār dvēseli tavu. Kristum pār pieri asinis lija. Rozītes ērkški vaiņagā bija. Ziedlapas dzīvas pakājē bira, Kristus – visskaistākā roze kad mira. Sāpes kā zobens pat Dievmātē dzēlās. Kristus ir roze, kas augšāmcēlās. Es esmu ziedlapa, tu esi tāda. Ne tikai Rakstos – dabā viss rāda: ziema kad paies, rozīte ziedēs. Kristus no nāves visus mūs dziedēs.
12.
Dzejnieku Ķeizars nes tevi uz pļavu plaukstām. Noliek uz zemes par zemi un sauli daudz augstāk. Noliek šī apļa visstarojošākā stūrī. Augšāmceļ Krustu un ietinas raudu mūrī. Mamres antenas raida pēdējos kvantus. Spāre jau sapāro ledus laikmeta pantus. Dzīve pēc dzīves – turp pilsētas lavīnām veļas. Nenomirt sēdus var tie vien, kas augšāmceļas. Ģitāru apjoz ar Sēlijas kovboja jostu. Bizē vij visu, ko mazmeitas šūpulī stostu. Nav tas viss mans – par to netiks jūsmots un plaudēts, jo klusumā top, bet kņadā tiek mūžīgi zaudēts. Pīšļus par zelta putekļiem naivie grib vārdot. Pilsētas izdzīvo, lauku tikumus ārdot. Lasīt nepratējs ganiņš prata vien dzejot. Lasīt pratēji vingrinās bojā dejot. Kūlas melno caurumu pavasarī nimbu virpulī aizvērpjas dzeja. Es arī. Mūzika skan vēl, bet harmonizē vien beigtos. Saziņa dullina, Dievam lai nepateiktos. Zini, es zinu – Pēteris Kēfa bij zvejnieks, lasīt neprata, dzirdēja – Kristus ir Dzejnieks. Dzejo, dēls, tā, ka, lai kā un lai kur tu mistu, uzzin, kas nezina, par Dzejnieku Ķeizaru Kristu.
13.
Par vārdiem kauns. To ir tik daudz. Un rodas tik. Kas kluss, to žņaudz. Jo vairāk to, jo mazāk jēgs. Ne bari vairs, vien daži bēgs. Vien daži mēles mezglos sies. Ne čukstēs ko, ne smies, ne ries. Uz mēnesi bez skaņas kauks. Pēc klusuma, ne maizes, sauks. Ja tā no sirds – vārds nu ir beigts. Dzīvs vēl tik tas, kas nepateikts. Un augšāmcelts vien mēmais tiks, kas mutei priekšā važu liks. Kas apklusīs, vēl kliedziens taps. Pat brīvais pants jau slimo kaps. Jā, rīmēju. Mans klusums traks. Kā vientuļš Noa šķirsta vraks. Ir beigtais liels. Ir dzīvais mazs. Ir bibliotēkas kapsētas. Starp grāmatām tik viena ir. Pats Vārds tai lapas manī šķir. Un visa plašā saziņa no lielās sarūk maziņa. Par svētu šļupstu klusums rūgst. Kungs, lai man vārdu vienmēr trūkst.
14.
Sudraba ledu vējš kaisa matos. Dzeja novirmo, irusi datos. Pirksti grāmatas nešķir, bet vēji. Serveri – dzejpīšļu savācēji. Pat parastu gleznu – saulīte, māja, sistēma datos sasmalcināja. Šūpuļa nav. Kam tev šūpuļa dziesma? Skaņas triec kabeļos optiska liesma. Palmas stingst fōnā, tu palmām priekšā. Acīs ir redzams, cik datu tev iekšā. Es vēl kā antiņš pantiņus skaitu. Tu dzeju jūti kā petabaitu. Lai vai cik pieslēgts tam visam es arī, serveru kapus vērs pavasarī.
15.
Čau čau čau. Cilvēku vairs nav. Sejas no mākslīga vaska. Īsta ir tikai maska. Vai baikera kaska. Pirmais norietēja šķīstums. Tad sejas pameta īstums. Čau čau čau. Tādu cilvēku vairs nav. Varbūt tas ir Emīls un klēpī Emīlija. Bilde no laikiem, kad cilvēki vēl cilvēki bija. Bildīti atsūtīja viņu mazmazbērni – Nemīls un Nemīlija.
16.
Pirmā Atmoda bija – Dainas tās laikā radās. Nākamā būs pēc kodolziemas. Darām visu, lai tā gadās.
17.
Cik mūžīgs laiks. Rudens dala ikonu zeltu. Dievs mūs tā mīl, ka jau šodien augšāmceltu. Jau šodien katram savu mūžību dotu, Ja mēs visi mīlētu Viņu, bet grēkus nožēlotu. Lai kā mums mīļa tumsa, kas nāk no mūsu alām, Pareizticības gaisma svētceļo pie mums pat no Ilzessalām. No svētā latvieša Jāņa un viņa vecāku mājām, Līdz kurām mēs, tikai daži latvieši, šogad svētaizstaigājām. Svētceļojums nav ceļš, staigājams pašu spēkiem. Tā ir atgriešanās tuvāk mājām. Atgriešanās no grēkiem. Tie, kas Pareizticību peļ, arī Pestītāju Krustā peltu. Bet Viņš vienalga par tiem lūgtos un augšāmceltu. Kaut tālāk un tālāk no Dieva izklīst ļaudis pa malu malām, Kristus ik Liturģijā par visiem augšāmceļas un svētceļo pie katra. Arī no Ilzessalām.
18.
Atmiņas to laiku ganībās ganās, kur cilvēki Dievam līdz Tēvzemei klanās. Bērni kur pašu un maize, un laime. Kā viensēta – Latvija. Tauta – kā saime.
19.
Visu vasaru līst. Līst visu rudeni. Lietus akmeņus pārvērš par ūdeni. Lauki, pilsētas, gadalaiki – viss ūdenī pārveršas. Taču pēc Noa plūdiem arī tas ir nekas. Skatos vienpadsmitā oktobra pēdējās ziņas. Pie vecās akas, zem vēl vecākās ābeles nemitas ziedēt četras margrietiņas. Tās nelūdzas, nepaģēr, lai kādā saulainākā vietā dēstī. Tur, kur augušas, aug. Un par saulīti vēstī. Lai gan baneri kārdina, lai uz kūrortiem vācos. Manas autoritātes ir margrietiņas. No margrietiņām mācos.
20.
Tu nenojaut, kas ir aiz loga. Aiz loga ir mūžīgi viss. Tur āboli sniegā un stirna. Un mēness jau pieaudzis. Vakar tev nomira acis. Šodien tās apglabā jau. Cietajā atmiņā tavā, kur maigo iežu vairs nav.
21.
Kalns ir nolēmis klusēt. Laiks nolēmis sajukt prātā. Tu salsti un dalies uz pusēm, līdz nožēlai neizlamātā. Īsziņa sirdī un bulta. Aprauti vārdi caur putām. Miruša dzejnieka gultā tukšums guļ, tas, ko jutām. Skurstenī dzeguze zvana. Laiks metas cilpās un žņaudzas. Vēju ēd mīļotā mana. Bērnus ēd mīļotās daudzas. Jūra vairs nešūpo dzeju. Dzelmē nirst bordeļu vraki. Dzer paparžu ziedu tēju un klusē par visu, ko saki. Nesaprotamies, protams. Tu domā, ka tā jau bija. Meli ir vēstures rota. Pat ledum ir melodija. Izslauksim pienenes kopā, pilnu saulaino spaini. Rieta sārtajā stropā dzīve dziest pasakaini. Piliena smaguma ziedi nolīst kā atombumbas. Piever acis un dziedi – nāve neskaita grumbas. Mūžība klājas pāri betona grāmatu šķirstam. Mēs ar tevi un spāri lidojam, lidojam, mirstam. Tu domā es paņirgājos? Izspļāvu sirdi un tīšos? Ārdies, lamājies, rājies – nemūžam vairs nesabīšos. Debess drīz ieelpos mani un izelpos citā pusē. Ziņas, īsziņas, zvani – tēlo, melo vai klusē. Viss paies parastā dienā. Pat nezūdamības likums. Aiz pēdējā pagrieziena viss zudīs. Paliks vien tikums. Kā saule tu pasmaidi pati un piedzeries pieneņu piena. Ēd vēju kā cukurvati. Šai mūžības pēdējā dienā. Šai mūžības pēdējā dienā... Viena piliena sprādzienā vienā... Šai saulē, šai pieneņu pienā... Dieva dzīvajā pieskārienā...
22.
Tīrie ūdeņi dodas dziļāk. Nafta atbrīvo vietu. Ūdens pulksteņi duļķojas indes pilienu lietū. Lotosa lampa ar čūsku Nīlu apmirdz palos. Latvija nu jau izdalīta. Ar Mitanni princesēm dalos. Līdz bezgalībai mirdzošas vēl Kleopatras VII krelles. Reklāmists dzīvo bērnu veikalā, kur nesen vēl tirgoja lelles. Vandāļi ēģiptiešu sandalēs Big Ben pakājē čurā. Benben – suvenīru tuksnesī tūristi kanalizāciju kanālos burā. Ēģiptietim pestīšana bija mirt Ēģiptē. Memfisa nu Tenesijas štatā. Britu latvieti ķemmē jūras ķemmītēm nāve. Anglis Endzelīns lamājas krievu ‘matā’. Gadžetu bebis etno muzejā lūku pastalu apsmej par čību. Tīru ūdeni dzersim, ja izslēgsim elektrību.
23.
Kā sēlis palieku par sēli un apeju šo laiku spēli. Vēl zemgals es joprojām saucos. Kā zemgals spēlē neiejaucos. Kā kursis kāpās guni kuršu, jo tās neviena – tikai kuršu. Kā lībiets Koivā laivu iršu. Kā lībiets piedzimu, tā miršu. Man senču tautība ir sēļi. Tev šūp’lī – kuršu mastu dēļi. Ne ciltis tās, bet tautas mazas. Ik katra dārgakmens, ne drazas. Kā latgals darināšu plostu celt latgaļus pār dzimto postu. Kā vajāts vecticībnieks slāvu par visiem, Dievu lūgdams, stāvu. Zem vāciem, zviedriem, krieviem, poļiem mūs varas mina smagiem soļiem. Bet nesamina. Dainas raida: mēs izdzīvojām, jo... bez naida. Vai latviets esi, ja man prasa, es saku: jā... Bet ne kā masa. Kā latgals, zemgals, kursis, sēlis. Ar sakņu gaismu, dzimto mēli. Un tikai tad, ja mīļi citi – ar citām saknēm, gēnu riti. Es latviets – ja tā Dieva griba. Bet tautība man – mīlestība.
24.
Kur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda. Aug klajums bezgalīgs. Zūd pagalmi un sētas. Trauc milzu traktori – līdz apvārsnim velk rētas. Reiz ducim saimnieku te bij ko čakli ecēt. Nu vairs ne kumeļu, ne zelteņu, kam tecēt. Lūzt klusi mugurkauls i klētiņai, i rijai. Nav bēda jālūko līdz tālai Sibīrijai. Tā jau tepat – pa taciņām, kas bija. Drīz prom būs Latvija un klāt būs Sibīrija. Kur esi, meitēn mans? Nē, nu jau tu par māti. Kas jūs tā dīdīja, ka jūs tā izvazāti? Vai man bij zelta maz, kas dalīts audžu audzēs? Kā es jūs saudzēju! Vai svešums jūs tā saudzēs? Jau jūtu akcentu, kad vēl pa retam zvani. Un bērni nerunā vairs latviski ar mani. Pat tie, kas šeit – vēl nebēgušo pulki... Lai viņus saprastu, jau vajadzīgi tulki. Līdz asinīm man klusējot kost mēlē... Vien pāris dekādes un zaudēts viss šai spēlē. Gan skolas piebeigtas, gan viensētas, gan miesti. Stāv senču guļbūves, kam debesis sen griesti. Es jau vēl paciešos, vēl mazliet ceru, gaidu. Vēl svētkos padziedu, vēl Ziemassvētkos smaidu. Šai tūkstošgadē man ir pirmo reizi jausmas – vairs mīla nevieno, varbūt vairs tikai šausmas... Nē, es jūs nebaidu, mans dēliņ, meitiņ manu. Es labāk uzrakstu, kā senāk, nevis zvanu. Jau vārdu nebija, kad lidmašīnās kāpāt. Nu tikai mūžīgie – ko Dievu lūgt, ne pļāpāt. Uz ceļiem pamestiem – līdz asinīm uz ceļiem – aizvien te vientuļāk ar senčiem vien un veļiem. Ar baltu grāmatu un pļavu madarainu, ne mēmi vainojot, bet pavadot ar dainu. Lai kā aug pilsētas, kaut miljons stāvos krautas, bez dzīvām viensētām un laukiem nebūs tautas. Jau zemi tricina, dzen katastrofas krīzē, bet man ir vienmēr te zaļš miers kā paradīzē. Bet tukšas nepaliks ap mani tukšās āres. Bēgs citas tautas šurp – kā siseņi, ne spāres. Tām plūdi pavēstīs un lava atklās tieši, ka man vairs tautas nav. Un šurp trauks cittautieši. Sirds pilna, ai... Drīz punkts un rakstīt beigšu. Vēl tikai pēdējais, ko novēlot jums teikšu: par māti Latviju tik tie jūs mani sauksiet, kas laukos atgriezties uz tēvu zemi brauksiet. Nav spēka liekuļot līdz asinīm uz ceļiem. Es sen jau zemnīcā uz plikiem kartupeļiem. Vai māti tik uz svētkiem bērni rotā glīti? Tad baro nabagus un cienā bārenīti. Jūs mani pametāt, jo ne pēc manis alkāt. Es bārene. Jums nebūs mani valkāt. Gan tuvos mīlu es, gan tālu tālēs rautos. Ja mani mīlētu, pie manis vien jūs kļautos. Šo rakstu ziedonī. Ir nakts un zvaigznes zalgā. Man palīdz Indriķis, kas dzīvo Vecpiebalgā. Vēl ceru – dzīvas vēl te pulsē tautas vielas. Bet asinsvadi man ir taciņas, ne ielas...
25.
Tin, tin nītīm saules loku. Attin atmiņas – lai zied. Skūpstu viņas linu roku. Korī sniegavīri dzied. Stellēs mītie raksti lolo. Seģenē vēl arhīvs silts. Antiņu un mani skolo dzejas gobelēnu smilts. Dzeram Da-Hong Pao tēju. Segā audies klusums raud. Miers ar baltu mīnmetēju smaida audējai un draud. Acis tai nav šaujamlūkas. Pirksti sirmo bizi pin. Gaiši melnas sniega pūkas... Pūlis vientulību svin.
26.
Atpakaļ vasarā, kaut atmuguriski, tuvāk Dieva siltai kabatiņai. Vienmēr tikai man vien domātai, pēdējai vissiltākai ziņai. Medus pureņu plāksteri siltu uz pieres kā lidlauku gribu. Kaut vienu saulainu lidmašīnu lidojumam uz mīlestību. Uz zemes vien kalpi un pilsētas, vēl degviela pāris nebaltām dienām. Visi izbrīnīti cieši kopā, taču neatvadās – aizlido pa vienam. Visvairāk žēl dzimušos bērnus. Vēl teleskopi dziļi tiem iekšā. Mūsējie kā pārauguši latvāņi. Zirnekļi galaktikām priekšā. Zem tilta, kur laimīgi tikāmies, jau spridzinātāji instalē bumbas. Upes salūzt no krasta līdz krastam vasaras vidū pie Ventas rumbas. Pieraduši, ka nekas vairs nemainās, gaisa spilvenos paslēpjam raudas. Gaisa bedrēs saberam izdedžus. Turpinām laimīgi būt bez naudas. Atpakaļ vasarā dziestošā kāpjos. Zum bites man pēdējās ziņas. Dziļāk debesu zvaigžņotā azotē. Pie Dieva siltās kabatiņas. Vasara atkāpjas. Atkāpjos tai līdzi. Mīļais Dievs, piepalīdzi, drusku piepalīdzi.
27.
Avotu tin lakatā. Pasmaida un saka tā: «Drīz, nu jau drīz.» Raupjās plaukstas kausiņā, rupjas maizes sausiņā viss maigums viz. Dieva miera hektāros, pļavu ziedu nektāros jau mūžiem būts. Izcirtumi kaimiņos. Kodīgajos laimiņos vien bites dūc. Atmiņās tā apmaldās. Raudāt nu jau apvaldās. Sirds smeldz un dzied: ‘Debess zemei tuvāk nāk. Visi tur – tur mājīgāk. Tur Kristus zied.’ Zum kamenes čells. Silts lietutiņš līņā. Zin māmuļa, zin un mirkļus jau svin. Ko ilgoties vēl – viss viss jau ir viņā. Vien priecīgu prāt’ un mūžību klāt... Vai kādu, ar ko parunāt.’
28.
Eju šorīt pie loga – sarkankrūtīši deviņi. Aiztraucu, nākdams par strauju. Pēc mirkļa nebija te viņi. Atgriezās knābāt vien trīs. Viens sarkani ugunīgais. Safilmēju sarmainā zālē, lai vēlāk rādītu Līgai. Kad visu jau samontēju, būkšķis noduna rūtīs. Paveru, skatos, guļ viņš – ar dziestošu uguni krūtīs. Putniem miljoniem gadu viss vienmēr dabiski, skaisti. Vai tāpēc, to visu lai mainītu, cilvēki pasaulē laisti? Putni debesīs dzīvo. Man logā debesis citas – vien atspīdums mānīgs, ne īstās. Un putni skrien tajā un sitas. Es pats sev to logu tur liku, lai vērotu laiku, cik mainīgs. Piedod, dzisušais putniņ. Ik cilvēks pie visa ir vainīgs.
29.
Atkarība 00:10
Kristus atslēdza debesis lieliem un mūžīgiem priekiem. Lielo nelaimju pamāte – atkarība no niekiem.
30.
Es šodien apglabāju tauri. Tāpat ar pasauli ir cauri. Kam te ko taurēs, kam ko pūtīs? Tik monolīts guļ betons krūtīs. No taures kapa ņemu slieku. Tā vēl vismaz pie raudām tieku. Pa zvīņu sudrabu ar basām pie sevis eju, ne pie masām. Par maz vēl raudu, asaru. Tās ķeršu visu vasaru. Ja pietrūks – rudenī vēl vēlu... Sauc zveju šo par grēknožēlu.
31.
Šī pasaule tev siekstā galvu skrūvē – tik tīkami, ka labprāt dzīvo važās. Vai baznīcu tu savā kalnā būvē? Ja ne, tad vaino sevi savās ‘lažās’. Ir pirmā ‘laža’ komforts, labklājība un koptas miesas smalko stilu drānās. Reiz dzimtļaudis, tās redzēdami, ģība – vēl juta, ka ar stiliem velni mānās. Ja vienkārši kā zieds šai dzīvē plauksti, ir sirdī miers un dzīvi jūti siltu. Bet komfortā kā ledū ziedam auksti. To silda jau, bet mākslīgi, ar viltu. Reiz dzimtļaudis tik tuvu zemei plaka – no klaušu nastas, pātagām un bada. Bet šodien lasi Dainas – dzidra aka. Vai labklājības apsēstie tā rada? Nav kalnā baznīca. Nav līdzības vairs Dievam. Klīst apsēstie, pa glaunām ellēm ganās. Jā, varu pulgo, ierēdņus lej nievām, bet spogulim un augļotājiem klanās. Tie paši dzimtļaudis, tik dēmoniskām alkām, vairs dievup nepaceļ šīs saules nastu. Dzēš svētību ar izvirtībām smalkām, līdz velni kļūst par izredzēto kastu. Bez svētības, bez baznīciņas kalnā, bez sirds – ne redzi vairs, ne dzirdi. Ar Dieva ziedu krūtīs, dzeltu salnā, tu, izglītots un kopts, jau ziedot smirdi. Ņem lāpstu, roc, kur tavu senču kauli. Skauj viņu skeletus, to galvaskausiem jautā: Ar melnām plaukstām kā var pasmelt sauli? Kā saules pēdas tāds var atstāt tautā...
32.
Bēniņos kartona kārbās krātas guļ vēstules senas kā apglabātas. Pa gadiem tur saliktas, aukliņām vītas, guļ, bērnu un mazbērnu nelasītas. Tajās mīt sapņi un jūtas tālas, vēl dzīvas kā miesa, ne virtuālas. Kā dzīslas, kā nervi rokraksti vijas no tolaiku esmes, no laimīgās Bijas. Pa kluso jau reizēm bēniņos kāpu, kad pieskarties senajiem avotiem slāpu. Turēju rokās, pat nelasīju – vienkārši kopā ar vēstulēm biju. Pat lodeņu tinte – nu kur tie gadi – vēl tagad kā silti asinsvadi. Plūst vienkārši vārdi kā asiņu plūsmas – par parastu dzīvi, bez tēlotas jūsmas. Tā asara laikam – balts kleksis kā pēda, pat nelasu, zinu – guļ vēstulē bēda. Un aploksne īpaša – krāsaina, glīta, ar saulainu sirdi paštaisīta. Nu manas vēstules tīmeklī maldās. Ciparos pārvēršas, baitos skaldās. Cietņu un serveru džungļos tās krāju, bet tām vairs nav bēniņu, tām vairs nav māju. Mīklaina ķibele nokaus ja cietni, ja hakeri izdzēsīs servera vietni, tūkstošiem vēstuļu zudīs kā migla, lai cik mana zibatmiņa ir žigla. Šodienai pēdu nav, zūd viss un mainās. Ko nepratām rakstīt, ierakstīts Dainās. Pastnieka nav vairs, kam pretī teci. Bēniņu pagātnē kāpju ar sveci. Vai Tu, mazmeit, kāpsi, kad mūžībā tīšos? Dzīvs vien caur dzīviem rokrakstiem vīšos. Ai, tas vien joks. Šo tekstu, ko rakstu, pat nerakstu, mazmeit, bet iPad-ā bakstu.
33.
Blokāde 02:03
Ļeņingrada, blokāde un Ļihačovs. Skatos Jūķubē – iespaidīgs šovs. Protams, par šodienu vien varu spriest. Redzu kā cilvēki izslēdzas, dziest. Guruši mākslīgas sviestmaizes ziest, ļaudis pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Jēgā sen jājūk – kontrasts ir baigs. Skaties – kāds mežā? kāds pilsētā laiks? Grib ieraudzīt meitene, kas puisī kas. Skatās – bet acis tai izslēdzas. Puisim liek meiteni ieraudzīt sirds – hadrona steiga tajā un spirts. Mazdēlu nēsāju – atceras plecs. Nu pusaudzis tikai, bet acīs jau vecs. Nāve plūst ielās un kabeļos plūst. Elks tetovēts zvēro, arēna grūst. Gavilē pūlis – pats nezin, kāpēc. Klusē pa vienam, kaut sirds pavēl: brēc... Prāts to vēl nezin bet sirsniņa zin. Guļ austrumi drupās, rietumi svin. Zviedrijas kalifāts iedvesmu dod – pie šausmām pat komfortā jāpierod. Globusa karusels ārdīties briest. Acis izslēgtas, skatieni dziest. Novīst ekrāna apstarots vaigs. Mūžības nav vairs un šis vairs nav laiks. Ķīmiķu aliņš kopš bērnības zīsts. Viss ir nekas un nekas vairs nav īsts. Pār miljardiem prozaks valda un stress. Ilgojas vulkāni uzsprāgt un HESs. Protams, protams, ne man par to spriest. Redzu kā miljardi izslēdzas, dziest. Lielvarām lādiņu pietiks, ko bliezt. Visi pa īstam, kā Kristus, grib ciest. Mūsu nākotne īstā, ne māns – oranži kopti un okeāns.
34.
Tik liels šīs Sestās dienas rīts. Ik putniņš zin – viss piepildīts. Stāv krusti trīs. Bij vienā celts Pats Kristus, nodevības dzelts. Liels dabā miers. Vairs nāves nav – tā Dieva kapā slēgta jau. Ik kukainīts, ik zieds to jūt – par dzīvību sāk nāve kļūt. Kaps jau kā pumpurs vaļā nāk. Jau auts tur Kristu vaļīgāk. Drīz akmeni no kapa vels un Dievs pats Sevi augšāmcels. Kā lillija Dievs uzziedēs un līdzi uzziedēsim mēs. Bet vēl viss kluss. Dievs ellē nirst, lai vēstītu, ka nāve mirst. Vēl bēdas Kristus Māti lauž, vēl Dēls tai visu neizpauž. Vēl Lielā Sestdiena ir mums liels mīlestības noslēpums. Kaut mācekļi un sievas skumst, aust saule, kas vairs nesatumst. Viss piepildīts. Viss mūžīgs zelts. Dievs radībā jau augšāmcelts. Ir elle tukša. Svētie stāj un gavilē Tev, Pestītāj. “Xristos Anesti!” – izčukst jau, jo Dievs ir dzīvs un nāves nav.
35.
Saulainais vakara kauss. Vēl maliņās māli un sauss. Bet debess ar sniegu vai lietu aizpildīs bezūdens vietu. Un pirtiņā kāds kad reiz pērsies, dīķī kā senatnē vērsies. Un redzēs kā ekrānā dīvā: re, senatne patiesi dzīvā. Būs laimīgs, kas pirtiņā ticis. Uz lāvas pats Bārda Fricis. Un bārdā tam knariņi sīkie – mēs, drūmie, resnie un līkie. Tukšrosme modernā, svaigā. Šodien caur visiem tā staigā. Pirtiņas modernas – somu. Ik sirdi iztvaicē, domu. Manējā mežoņi pērsies. Skalbe, Virza, pat Pērsietis. Kad vaicāšu: mani vai laidīs? Mežoņi mūžīgi smaidīs.
36.
Vēss miers. Pār dzelmi mēness vizma. Trīs vaļi krastā snauž. Būs kataklizma. Zūd miers, kas Basjo svētās haikās. Trīs Raiņi priedes lauž. Viens T kreklā, div’ – maikās. Ko nu? Tu pamosties bez krūtīm. Ne mātes mīl, ne auž. Dzimst robots kūtī. Tāds triks. Laiks visus iznes cauri. Trīs modes ķirmji grauž zem nulles skūtu pauri. Jau pat pie ezera tas redzams, kā nelabajam skauž, ka dzejnieks neaizdedzams. Ka dziest ik ļaunums viņa bārdā un mirdz, jo dzejnieks pauž šai ellē Kristus Vārdā.
37.
Viņš 01:56
Es esmu Mazsalacā. Slimnīca un tveice. Viņš mūs vairs nemeklē, ne zināt grib, kur Šveice. Plūst laiks un jogurts plūst – vēl uztur dzīslās dzīvo. Dievs zin, kad mūs no laika uz mūžiem jāatbrīvo. Nekas jau nebeidzas. Tik siltā uvertīra. Tad sākas mūžība, kā nevainība tīra. Vai mauriņš nopļauts bij, vai nātres bij līdz logam, vienalga viņam nu. Mēs, dzīvie, laiku zogam. Kā salmus dedzinām vismūžīgākos brīžus. Mums kardiogrammu kalni, mums kaudzēm analīžu. Nekas jau nebeidzas. Viens iedegās, cits dzisa. Te mirklis dzīvības. Tur mūžība būs visa. Bet kā lai nebaidās, ja dzīvojam kā mirstam. Bez Kristus dzimušos vien izklaidējam šķirstam. Uz nāvi notiesātie dzīvi cieš, jo šausmas. Bet viņš nu nojauš to, par ko mums nav ne jausmas. Viņš tagad klusi dziest. No malas mums tā liekas. Ar mums viņš tikās jau. Ar eņģeļiem nu tiekas. Pat Dievs mirst ievainots. Caur Mātes, Savām mokām. Drīz jaundzimušo ņems Pats Pestītājs uz rokām. Ik brūcē mirgos zelts. Tik tīrs un augšāmcelts. Vēl mēs te klīdīsim, vēl beigtie steigs mūs mānīt... Par tevi lūgsimies. Par mums lūdz, mīļo Jānīt.
38.
Kā sniegs pie debess kājām nosnieg pirmais prieks. Bet mēs to sabradājām. Domājām, ka sniegs. Vēl tev uz kailām rokām kailā sala zelts. Cik asiņu pa jokam nav no prieka smelts. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Vēl sukādes no cidonijām mutē kūst. No tā, kas nebijām un bijām, vārdi lūzt. Sniegs kūst uz siltās sejas manai mīļotai. Ar sniegu viņa dejo... Lai jau dejo, lai. Tik ļoti pierasts jau. Tik ļoti pierasts jau, ka tevis ir un nav. Dziestam vai dzīvojam, vēl tomēr redzu tos – pa siltam pilienam tev acu kaktiņos. Vai kūstošs sniegs, vai skumju sāls tais briljantos, ir mīlestība divos siltos pilienos. Un tomēr pierasts nav. Un tomēr pierasts nav. Es tevi mīlu jau.
39.
Bij kari. Tik skaidra lieta. Bij daudz to, daudz ir un daudz būs. Bet septiņdesmit trīs gadus te karš jau nav šķīstījis mūs. Nekad tā vēl te nav bijis – periods bez kara tik garš. Īstu un pelnītu mieru cilvēkiem devis vien karš. Vairs nezinām vērtību maizei, kas bērni, kas mīla – neko. Tas viss, kā reiz dzīvoja tauta, svešs masām un garlaiko. Nav mērķa dzīvot pa īstam – dēļ ģimenes, saimes vai cilts. Viens mērķis te – nauda un bauda... Par citiem – ne auksts vairs ne silts. Pie varas blēži un klauni, kāds dēmons, kāds maniaks. Un masas tos apjūsmo, balso, jo sola – tai pilnāks būs maks. Mīlēt uz dzīvi un nāvi vien dauņi un gulbji te prot. Bet senči un streļķi reiz prata. Vien karš to var atjaunot. Ja būs tas, bojā ies daudzi un lielveikalus slēgs ciet. Ja nebūs karš, bojā ies visi. Visi jau bojā iet.
40.
Jānītim 01:41
Jānītis nu ir miris. Nē taču – beidzot viņš dzīvs. No abām – no dzīves un nāves Jānītis tagad ir brīvs. Beidzot viņš redz tādām acīm, kādām redz eņģeļi vien. Vai spēšu es krustu kā Jānīts nest Golgātā kādudien? Vai spēšu es redzīgā acīm redzēt kā redzēja viņš? Nāve ir tikai plīvurs, priekškars vai paladziņš. Aiz tā viņš lūgsies par visiem, par mani, par tevi ar. Vientulībā ar Dievu mums nāve vēl jāpārvar. Ir bēdas par neticīgo, kas triecas, līdz attopas beigts. Kam viss, ko ir jāpagūst pateikt, paliks te nepateikts. Jānītis pateica visu – ka mīl mūs un mazbērnus ar. Tik neliekuļoti mīlēt vien Kristus un Jānītis var. It kā viņš invalīds bijis, mēdzis ar krītamo sirgt. Domāju, kurš kritis vairāk, šķirstu kad gāju tam pirkt. Stāvu, uz šķirstiņu raugos, kas košā baltumā tīts. Tas, kurš mīl, jau ir vesels. Kurš nemīl, ir invalīds. Tas, kurš mīlēdams cietis un miris bez naida, ir svēts. Jānīt, tu biji mums visiem par mocekli izredzēts. Tevī kā dziļā vātī mirdzēja Kristus zelts. Jānīt, tu neesi miris – tu esi augšāmcelts.
41.
Atlaidās stārķis – sūdi pa jumtu. Vai lai par to es tagad skumtu? Katram jau jumts – ceļojošs, kustīgs. Vienam nu bēdīgs, citam vēl lustīgs. Ir, kuriem eņģel’s tup jumtā un klusē. Ir, kuru jumtos beši brēc, tusē. Pār vieniem krīt zvaigznes, pār otriem līst lava. Vieni pār postu, zem otriem slava. Citā, bez jumta kas, skatos kā rēgā – stārķis pa tiešo kakā tam jēgā. Skaitu – bez jumtiem jau miljardu prāti, ziņu un paziņu piekakāti. Mans jumts no angļu veclaiku skārda. Zem tā vēl turos pie mūžības vārda. Stārķītis savā melnbaltā vestē skurstenī manā dzīvību testē. Jumtā, zem kura kā pavards ja dzisu, stārķis vīs ligzdu, notaisīs visu. Svēteļa mētelis – jumts, sūdu šlipse. Moderna ainava. Apokalipse.
42.
Ievainotie 00:42
Dieva nots – asara man kaklā. Ievainots pelnos krīt zīda paklājs. Pašķirtie laimīgie mani biedē. Ne jau laiks, tikai miers mūs var dziedēt. Dzīvus vēl bērni mūs sitīs krustā. Šķiršanās – brīvība, tikai svešā gūstā. Kristus zied, mīlot mūs, asins ziedos. Izlūgsim ziedus šos un mums piedos. Sirds asarās lai skan Dieva notis. Mēs esam, mīļotā, ievainotie.
43.
Putniņš ir prom. Kā putniņš viņš arī aizlidoja. Nopūtās Vecpiebalga, arī es un gan jau ka Roja. Viss labais pārvēršas mūžībā – par IR kļūst no zūdošā BIJA. Dzīve un nāve nav mūsu, bet Dieva dramaturģija. Sagaidot viņu, Reinis un Matīss jau slieksni mina. Viņi, kas zin, kā izglītību bez izglītības bagātina. Izdomāts īstāks par īstu, Paulu sveic Pietuka Krustiņš. Iet vaļā virs Vecpiebalgas kulturāls debesu lustiņš. Nu, labi, es aizjokojos, kā pabeigdams Paula lugu – vienkāršu, cilvēcīgu, par nelabojamo cilvēka sugu. Mirst vēsture, mūzika, māksla. Par dzeju var teikt jau, ka bija. Nu spārno prom Putniņa laikmets – aizlido dramaturģija. Vienīgi nirēju māksla ir māksla, kas dvēselē turas. Nirst Dievā un vientulībā, baros vairs nesaduras. Nirst pagātnē, kas mums vēl priekšā, kur mūžīgi nākotne slēpjas un nu ir neaprakstāma arī Paulam no Dieva klēpja. Viņš nekur nepazuda, dziļumā attālinājās. Tīmekļa piemiņa īsa. Mūžīga – ‘Reinkaļvu’ mājās. Vai Ziedoņa ziedošās dzejas, vai Putniņa lugas šķirsti, neskumsti, noskumušais! Lasi, priecājies, mirsti.
44.
Nosaukuma rinda no Ed. Virzas ‘Baiga vasara’ Vai atkal baiga vasara? Jau pirmā īstā asara tik tuvu acu kaktiņam, cik laikmets tuvu slaktiņam. Kā var tik ilgi neraudāt. Ir dzīvie sen zem zemes, māt. Dievs raud viens pats, bet nebaidos. Nāk pelnīts brāziens – to mums dos. Stāv Krusts viens pats – kā šausmām gals. Bet ļaudis tur, kur lielveikals. Aiz restēm ratiņos to zelts. Un visiem vienāds, Ķīnā smelts. Uz sliekšņa piektais gadalaiks. Ne svaigs, ne maigs, ne tvaiks, bet baigs. Pat vas’ras baigums, Virzas jausts, ir nieks tā priekšā, kas tiek austs. Snigs pelnīts pelnu krāsā sniegs. Pat zelta miljardrukši kvieks. Ne priecāsies vairs kāds, ne skums, ne kādu mocīs izmisums. Tik baigs būs viss, kas tuvu jau. Ko apjaust jūtu mums vēl nav, tas viesuļvētru balsīs kauc. Viss iekšās brēc: cik liekā daudz!
45.
Sniegs pār datu vācelīti. Visi datu važām vīti. Visi aizvien vairāk vieni. Vientulīgi pavedieni. Saldi ledi, mokas, maldi. Piparkūku brīži saldi. Tabaciņa, laimes vielas. Vientulības pilnas ielas. Smaids ar smaidu saista tālos, vientulīgi digitālos. Datu mākoņi, kas plīvo, aizklāj debesis, kur dzīvo Radītājs un asinselpa – Kristus pilnā debess telpa. Tajā dzeja vēl bez liekā. Mūzika, kas radās priekā. Tur vēl viss, kas šodien dzēšas troksnī, kurā dati plēšas. Haosā, kas rij, ne rada, miera sinonīms ir kņada. Tur guļ dzīve apdullusi. Krampjos, bet pat nešņukst klusi. Dati as’ras sausas žāvē. Internets ir dzīve nāvē. Laime prom caur WiFi zīsta. Tikai nelaime vēl īsta. Neziņa par ziņu dzīvāk gūsta alkas dzīvot brīvāk. Izrauj interneta vadu. Mirsti, ciešot datu badu. Miers lai atnāk vārdā, skaņā. Kaut vai īstā bezsamaņā. Ziemassvētki. Kuru plīti. Sniegs pār datu vācelīti.
46.
Dvēsele 00:56
Viņa iznāk kā raķete smaila. Viņa kažokā iznāk vai kaila, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā ābele gleznā. Viņa dūraiņos iznāk vai pleznās, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk veca kā Rīga, neredzama vai caurspīdīga, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā saulrieta rēta, atzīta iznāk vai degradēta, un saka: čau! brīnumu nav. Viņa iznāk kā dziesma vai odze. Viņa ir viss. Tā ir baigākā slodze – iznākt ar ‘čau’, kad brīnumu vairs nav.
47.
Nes svētvakars mums vēl vienu svēto dienu. Miljardiem cilvēku mūžībai tuvāk vēl par vienu. Bezdelīga vai eņģelis saulstara zeltainā sprogā. Veries, kurā gribi – Dievs lūkojas katrā logā.
48.
Tam visam, kas gar acīm zib, nav sakara ar dzīvi. Bij nākotnē viss vienkārši, bet nu ir primitīvi. Bij mīlestība nākotnē kā naiva romantika. Nu tie vien asins garaiņi bez sirds, vien āda plika. Brien tetovēti varoņi un beibes muskuļainas. Irst eFeM viļņos mūzika. Bet nākotnē bij Dainas. Bij nākotnē pat cilvēki, ne digitāli zuši. Būs pagātnē tas viss! Vēl būs! Tur esam pazuduši. Ir nākotne tik tuvu jau. Tepat – tais laikos senos. Man jātiek turp – uz atpakaļ. Es dzejai pakaļ dzenos.
49.
Saime pie saimes, laime pie laimes – tāda reiz Latvija bija. Saimju saknes neizdzēsa pat čeka un Sibīrija. Nu lauki no saimēm tukši. Ir lielsaimnieku hektāru tūkstoši, smirdošu lielfermu dāņu rukši. Ne Latvijas īsti vairs, ne laimes. Jo Latviju sakrāja laukos saime pie saimes. Būs saime pie saimes, būs laime pie laimes.
50.
Dzērves 00:12
Tik nedomā, ka putni sūdzas, tā klaigājot. Nē. Dzērves mūsu vietā lūdzas, pa purviem staigājot.
51.
Kā cirpējs reiz aitas cirpa ar dzirkli, tā cilvēks mūžību cērp ar mirkli. Visi mirkļu zagļi baros baroti plīvojam. Ne mirkli mūžībai nenodzīvojam. Tik saka – mirklim jādzīvo. Un lai. Ne mirklim dzīvojam, ne mūžībai.
52.
Re, kā ... 02:18
Starp mūsu senčiem nebij bezdievīgo. Par mūžīgo nu mūžībā tie līgo. Tie sev un Dievam cēla katru māju. Aiz katras lietas juta Radītāju. Ar Dievu cēlās, Dievam līdzi gāja un Dievup tie cits citu mudināja. To var gan dainās izlasīt, gan ēkās, ne nešķīstībā radītās, ne grēkā. Kad grēkoja, tad arī par to skuma. Vien retais grēkoja aiz ieraduma. Lai kā pa savam grib kāds visu pētīt, ik baznīciņu cēla tautu svētīt. Ik baznīckalns vēl liecina joprojām, ka tauta glābās, nesteidzās iet bojā. Tā nebij bars, ko dresē plašsaziņa, kur nāve, maucība ik dienas karstā ziņa. Ik saimē saimnieks zināja, kas svarīgs – ka visam dzīvē Dievs ir pamats garīgs. Tie dabā raudzījās kā Dieva acīs, ik mirklī ieklausījās, ko tiem sacīs. Ir Dainas tautas evaņģēlijs pantos. Tās mantoja ar cerību, ka mantos tās mūžu mūžos paaudzes un audzes, kas baznīciņas cels un jaunas draudzes. Bet laiki sašķobījās, dzīve vērpās šķība, jo pilsētniekos pletās bezdievība. Kā mēris izpletās, ik slābu dvēs’li vija, līdz visu mantoto un svēto sapostīja. Nu tikai to, kas ārējs, ceļam priekšā, bet tajā nedzīvojam, neesam tur iekšā. Ar jūsmā pavadītu vēsturisku reidu nav kodols pieejams – tikai ar dzīves veidu. Lai līgojam, lai kā dzirkst Jāņu prieki, viens otram līdzīgi nu esam pilsētnieki. Pēc bendēm jālūko ne rietumos, ne čekā. Ar to, ko pieļaujam, mēs paši bendes. Re, kā!
53.
Viss jau pierasts. Ir, kā ir. Viens tu savā kalnā kāp. Katram savs. Tas arī šķir. Tev taču tik ļoti sāp. To, kā sāp tev, atklāj skats. Kāpēc ciemos nepiekāp? Tuvākais sev tuvāks pats. Tikai tas jau arī sāp. Var jau pierast, neraudāt, asaras par smiltīm burt. Paiet diena, sāpe klāt sīkām adatiņām durt. Mēness miglā Dieva laists. Tu no gultas laukā kāp iemūžināt to, kas skaists, jo tik ļoti, ļoti sāp. Visi jau tā klusēt mēdz. Arī tu tā sevi krāp. Mutes klusē, sirdis brēc. Kāpēc ciemos nepiekāp? Mana grāmata tev ir. Zinu, laika nav to šķirt. Šķir, mans draugs, un laikus šķir. Man no sāpēm nācās mirt. Dažādi jau sāpes dzeļ. Atdzīvina tās vai kauj. Manas sāpes augšāmceļ. Ļauj tev palīdzēt, nu, ļauj. Piekāp ciemos, vieglāk būs. Pārāk ilgi nepiekāp. Sirds par akmeni tā kļūs, ja tik ļoti, ļoti sāp. Rūp man viens – jūs visus glābt. Jums kā vienmēr katram savs – aizmirsties un nepiekāpt. Mīlu. Gaidu. Kristus tavs.
54.
Uzpeld vissmagākie zvani. Vissmagākie grēki grimst. Dievmāte, patver mani, lai Kristus manī dzimst. Ik grēksūdze – nāve Krustā. Viss mirstīgais mirst un mirst. Ne mirējiem – nirējiem būs tā, kas dziļāk mūžībā nirst. Es tveros, Kungs, Tavā Vārdā, Dievmātes apmetņa klāts. Lai pasaule apsēstā ārdās. Pie Tevis es nāku, Kungs, tāds... Dziedini dvēseles vātis, prātu, kas grēka dzelts. Sudrabs mans – lūgt Tavu Māti. Piederēt Tev – mans zelts.

about

Pāris gadu lapā kasparsdimiters.lv Atskaņu dienasgrāmatā pierakstīju ritmiskas pārdomas par to, kas ar mums noticis un par to, kas ar mums vairs nekad nenotiks. No vairāk kā 100 dzejojumu mākoņa izraudzīju 54, kas caurvij viens otru garīgi. Lielākā daļa dzejojumu rakstīti, lapojot Nacionālās bibliotēkas foto arhīva lapu zudusilatvija.lv. Šie attēli defragmentē dvēselei, atjauno asaras, dzidrina aizvien karstākas ilgas pēc visa vēl sajaušami mūžīgā. Paldies Dievam, ka pa lauskai, driskai, druskai, drupačai, skaidai, plaiksnai, zalgai mūžīgais vēl samanāms, ticībā sajaušams, domās, atmiņās noglāstāms - kā Tēvzemes senču līstajās un apdziedātajās ārēs, tā valodā, ko glabā Svētie Dieva raksti - Bībele, svētīgie tautas raksti - Dainas un visi tie vārdraži, kas uz maldinoši daudzkrāsainās Atmodas sliekšņa ļāva mums nostāties vēl kā cilvēkiem. Tas bija mūsu cilvēcības pēdējais slieksnis. Cilvēcīgāki mēs vairs nebūsim nekad. Par to arī 54 dzejojumi, kurus ielasījis mans ticības brālis un jaunības draugs izcilākais šodienas mūsu tautas aktieris Gundars Āboliņš.

credits

released August 21, 2019

Autors, ieraksts, mikss - Kaspars Dimiters. Ielasījis aktieris Gundars Āboliņš. Māsters - Gints Sola. Dizains - Ilze Lečmane.

N.B. Audio CD ir pielikums tekstu grāmatai. Tā pasūtāma, rakstot man uz kaspars.dimiters@gmail.com vai zvanot +371 25451826

license

all rights reserved

tags

about

Kaspars Dimiters Latvia

Latvian songwritter and poet.

contact / help

Contact Kaspars Dimiters

Streaming and
Download help

Report this album or account

If you like Kaspars Dimiters, you may also like: