Dzīvie uz salas

by Kaspars Dimiters

/
  • Streaming + Download

    Includes high-quality download in MP3, FLAC and more. Paying supporters also get unlimited streaming via the free Bandcamp app.
    Purchasable with gift card

      name your price

     

1.
dzīvie uz salas pie kā man pieskarties mīļā tava miesa atkal ir auksta un tomēr mēs esam uz salas mana seja un tava plauksta sniegbalta akla jūra kā siena guļ malu malās vai visa mīlestība ir mirusi vai tikai uz mūsu salas noglāsta tavu pieri sviedru zvaigznītes dažas varbūt rīts mums jau pienāks debesīs ak šīs vienīgās saldās bažas tava nopūta aizlidos pirmā manas šaubas sekos pa pēdām ja mūsu mutes būtu ielas tās dzertu lietu aiz bēdām logā kāds baznīcas tornis ar mirušu gaili uz iesma gribu tev dziedāt par mīlestību bet sanāk vien gājputna dziesma vienmēr jau ir siltākas zemes par to no kuras mēs bēgam īstenībā mēs esam jau nosaluši bet izliekamies ka vēl degam no rīta kad mazgāsi zobus un nepazīsi savu seju esi mierīga kā parasti jo atkal es neaizeju tie miljardi kuri rīt šķirsies lai sev ko labāku rastu tie nezin ka drošāk ir uz salas un noslīks ceļā uz krastu es rokas paceļu tā kā divas atvadu kallas lai esam atdzisušie tomēr vēl dzīvie uz salas
2.
Ubags 03:33
ubags tev plauksta ir nepiepildāma kā debesu tuksnesis zilgs tu klīsti šai klusajā dabā kur cilvēks ir cilvēkam vilks tu zemojies kodētām lellēm caur kauliem un sienām ej tu esi kā suns bet vēl runā bet cilvēks kas garām iet rej un meitene kas ir no vaska kas pirkstus ap mobilo vij varbūt viņa kādreiz būs stirna kā kādreiz tā cilvēks bij varbūt arī viņa būs ubags vai pakāries ielenes tēls tev neskauž ka tai ir kā vairāk tev jāpiedzeras jo ir jau vēls vēl trīsreiz tev pusaudzis iespers no loga kāds pensionārs spļaus tu nelūgsi Dievam tos sodīt un Viņš tev piedzerties ļaus no vecenes pudeli pirksi kaut pretīgs tās lētais spirts lai atgrieztos pagrabā savā starp žurkām kur simtreiz jau mirts un žurkas mācīs kā dzīvot un kādai no tevis tiks smaids līdz sirds atkal apskaidrosies jo piedzēries būs vien tavs naids tu atgulsies šļupstot pie sevis par kamenēm galvā kas dūc un aizmigsi maziņš un laimīgs kā reiz pie māmuļas krūts
3.
uz mirdzošā sliekšņa dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs no žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas zibens man izlēca priekšā un lūdz noskūpstīt pēdējo reizi es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām lai es Dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām ne vairs vīna ne kaislību maskas ne vairs pierasto kaislības mūru kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu mana veiksme – vien tā ko atklāju mana miršana tevī
4.
Slapiņa velis saraudāts Slapiņa velis vai kabatas lakats tur plīvo virs pils kurā vientuļš karalis ielenkumā dzīvo bez varas kā ideja veca par brīvību asinsbaltu ar barikāžu rētu sejā un dvēselē strēlnieku staltu saraudāts Slapiņa velis izvēlas karaļa plaukstu un nolaidies iedziedas klusi: es karal joprojām vēl plaukstu sažņaudzis veli sev dūrē karalis iekliedzas skaļi: mēs zvērējām dzīvot balti – nu zvērojam dzīvot zaļi saraudāts Slapiņa velis prom aizlido brīvajos gaisos: jums pietiek ka paši viens otram – ko es vēl te miris maisos un visas barikāžu ielas kvēl sāpēs uz neredzēšanos es stāvu kanāla malā un dzīvam akmenim klanos
5.
asiņu pildspalvas aust pār tuksnesi bankas un kamieļi saulē iedziļinās skumji pakauši nopūtu mākoņi portfeļu spoguļos lās asiņu pildspalvas latviski parakstās jau pie akas krīt pēdējie kareivji mutēs kaktusi zied miglas māmuļa garo no trumuļa dēlos vīlusies dzied asiņu pildspalvas latviski parakstās deg pie deniņiem brīvlaisto lukturi acis kā pakavi rūs nebūs nekad kā bij – nebūs pat ugunij brīvība negaidi mūs! asiņu pildspalvas latviski parakstās nav upes – vien upes vieta un cilvēks beidzot ir lieta sien paunu – ir jāpošas nav upes – vien upes smarža un debesīs aizpeld barža mēs bēgam bet jums nekas
6.
Tikšanās 05:35
tikšanās es tevi satieku vakar uz vienīgās īstās ielas tavas acis ir tik dziļas un pa īstam lielas tajās nav skatlogu meli un nešķīstības pēdas tavas acis ir tik dzīvas kā visīstākās bēdas tu raugies caur mani visā kā pa debesu spraugu tavas acis ir nogurušas velti meklējot draugu tu sāpīgi nokrīti ceļos zvaigžņu un manā priekšā nu tavas acis ir debesis ar visu kas tajās iekšā vienā kā asara – Kristus otrā kā asara – medus es gribu būt lācis vai bite bet atkal jau esmu ledus tad tu pacelies spārnos kā laime tik neredzamos un tavas acis ir kā bērni pie logiem bērnunamos tu aizej – es palieku stāvam kā akmens vecajā vietā un neko vairs nesaprotu dzīvē – tik pierastā lietā labāk nebūtu bijis šīs tikšanās un šīs ielas kavējas manās acis tavas asaras dzīvas un lielas tu redzi arī eņģeļus un nākamo ciešanu rēgus tavās acīs ir noslēpums: es mīlu – tātad bēgu
7.
Svešais 04:04
svešais astrālais ķermenis kedās atkal ir bijis šai telpā mūsu nolaupītās domas vēl mirguļo viņa elpā mūsu skūpstu siltā gaisma dziest kedu iemīta ceļā ceļā pie karalienes Neveiksmes papīra apakšveļā astrālais ķermenis kedās visu labo pieraksta smalki cik ļoti es ilgojos tevis – cik ļoti pēc manis tu alki un tieši tai kritiskā mirklī kad mīlēt pa īstam bij grūti viņš dubļos iemina pierakstīto ka dubļus vien sevī jūti astrālais ķermenis kedās šonakt ir iekodis priekam es neticu bet pēkšņi tu likies tik līdzīga ienaidniekam bezgalība kļuva īsāka un zvaigznes panāca uz leju atklādamas savu neglīto vulkāniem sarētoto seju astrālais ķermenis kedās pat aizlēca Dievam priekšā kad Tas pie rokas mūs ņēmis veda Mīlestībā iekšā mēs bijām kļuvuši akli un dzīve liekulīgi vedās tu domāji skūpstām mani bet skūpstīji svešo kedās svešais…
8.
vecis un buldozers viņš teica: pēdējais sprādziens jau ir bijis un apklusa galvu noliecot klusi viņš zināja – mēs nekad vairs nesanāksim kopā jo izklīstam katrs uz savu pusi viņš teica: te vēl gadsimtu būs kā muzejs un uzkodu norijis nopūtās smagi viņš zināja – cilvēki drīz nepazīs viens otru un izdzīvojušajiem būs lauvas nagi viņš teica: arī tos dažus samaitās gudrie un avīzi atdeva izlasīt vējam viņš zināja – savējiem atlikusi tikai šodiena jo rītdiena jau pieder pavedējam viņš teica: resursu pietiks tiks nepietiks laimes un zīdainim pasvieda saplosīt pasi viņš zināja – pilsonība ir fetišs un tas bērns būs narkomāns ar visu klasi viņš teica: tev mana mīļotā nu labāk viss redzams uz tavu nemirstību kā vienmēr es dzeru viņš zināja – dzīvie paši sev ir pieminekļi un iebrauca kapos ar buldozeru viņš teica: aizvien līdzīgāk te vīteros putni un degvielu iegūs uz planētas citas viņš zināja – nafta un patiesība drīz beigsies sirds jau no bailēm un inerces sitas viņš teica: tu smietos par mani ja būtu dzīva un mīļotās eņģelim uzsmaidīja viņš zināja – policists kas tikko iešāva viņam nekas vairāk – tikai cilvēks bija viņš teica: redzi policist es tagad mirstu… un pievēris plakstus gaismai ļāvās: tu nebiji nekas – nu mirkli biji kā Dievs mana dzīvība bija rokās tavās viņš apklusa – policists vēl taustīja pulsu neko nesapratis no veča runas glupās bet buldozers vientuļi devās tālāk pārvērst visu bijušo drupās
9.
atgriešanās psalmā kad menti ielenei ar lūpu krāsu uzzīmēja milzīgu muti kas smejas mentāli mēs likām tos mierā taču fiziski pārvērtām viņu sejas garām klīstošu suņu mēles laizīja viņu saprāta atliekas no bruģa vai atceries kā mēs to ieleni atdzīvinājām uz pamesta kuģa arī viņa izrādījās dzejniece lai gan patēvs tai pērtiķis bija vēl šodien – teic ielene – atmiņu ielīksmo viņa izvadīšanas melodija dzēruši tikai viens otru mēs devāmies prom no ostas menti kā pirmie cilvēki atklāja uguni un sakārtoja jostas nu mēs bijām kļuvuši kā sieti cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti un mēs trijatā dziedājām skaļi: būt nošautiem ir tik neparasti bāku ugunis liesmoja līdzās vai tur eņģeļi bija vai ārsti ja esi pērtiķis vai ments saulspuķu sēklas pat mirušam bārsti un tomēr mēs izdzīvojām eņģeļu pilna bij reanimācijas ēka tie dziedāja: menti cēlušies no mentiem jūs – no 139.psalmā apslēptā spēka vai atceries kādi bijām mēs kādas bij mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas mēs gaidījām kad beidzot mūs arestēs jo nebijām cēlušies no pērtiķiem bet no dzejas
10.
ir galīgs vakars ir galīgs vakars – meitene dzied klusi laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu ir viņas dzīve zaudējusi krāsu ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi sev aci izņem meitene kā plūmi ar atlikušo izņemtajā raugās kā nekad nesatiktā dzīves draugā ir galīgs vakars – abas pamirkšķina un nedzied vairs jo pilna rīkle svina kāds puisis streipuļo pa trotuāri tam neredzamas dzeloņdrātis pāri un plecos spārni slapji salauzīti bet meitene to pasauc kā par spīti viņš acīm meklē – kas to pūlas biedēt sauc meitene – kāp augšā spārnus dziedēt ir galīgs vakars – puisis atbild vārgi bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi tā viņu apkops nomazgās un glāstīs vēl pasaku par nākamību stāstīs tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē ak iztēle kas māņus uzbur klusi stāv meitene nevienu nesaukusi ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa es padodos… un nomirst sirdsapziņa laiks piecelties un spārnus savicināt jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt aiz loga upe akmeņi peld tajā šai novakara stundā septītajā
11.
klusuma zona klusuma zonā stāv sals un čokurā raujas vējš ielido manī pa logu un krampjaini kaktā sēž deviņiem falliem velns imitē pavasari dziedi man līdz – viņš saka – die’s parāvis! tu taču vari klusuma zonā acis kā kapsētas krustus sprauc lūpas izmestas krastā dziestošās zvaigznēs kauc eņģeļu dvieļos draugi vainīgi noslauka sejas es jau sen raudu asinis bet mana mute vēl smejas klusuma zona ir tuvu bet atgriezies vēl nav neviens vesela lavīna biedru kā vienaldzīgs pieskāriens es gāju tev tuvāk lai glābtu bet pēkšņi par atvaru tapu tu kļuvi par mīlestību lai es tai kļūtu par kapu klusuma zonā ik alka vibrē kā dervišu transs tur tev nekas nepaliks pāri – tur viss vienmēr paliks mans nāc saliksim rokas lai lūgtos – vēl taču nenes projām klusuma zona ir dzemdības kurās Dievs vienmēr aiziet bojā klusuma zonā ik seja pazaudē vaibstus un plēn es tevi pasaulē laidu – te nelaižu! atkāpies zēn! te nav it nekā it nekā lai kā tev to visu gribas vien uguns kas izplaucē iekšas un smiltis kas ielauž ribas klusuma zonā pie akas stāv kamieļi melni un dzer karavānai jāsasniedz saule un smiltīm jāaizber būs tumsa un nebūs kas tiesā – nazis bez spožuma trieksies mana mugura tam būs durvis kas eņģēs vairs neiekliegsies klusuma zonā nav gaismas – tā nokauta krustā kalst mirušie smejas par mani ka man bez gaismas tā salst es salieku rokas un nirstu – dziļāk zem dziļākā lāsta es joprojām neko neredzu – es pazīstu gaismu pēc glāsta šī zona ir grēks...
12.
brīvā pasaule ja tev apnicis viss tad makdonaldā ej un paskaties acīs brīvai pasaulei tās ir baltas kā sniegs tik bez zīlītēm izdzēs savējās ar un ko gribi ņem līdzās diplomāts kāds ēd jau nezkuro reiz jo ir pareizs te viss kas mums vēl nepareizs bet kad nabags te nāk sev ik dienas ko lūgt smaids makdonaldam dziest: vai reiz beigs viņiem trūkt ? brīvai pasaulei dod mīļais Dievs – cik tai lien tikai mums nedod tā – dod lai pietrūkst aizvien bet ja tomēr tev sirds pēc brīvās pasaules skums tajā pareizs un labs ir tikai saldējums brīvā pasaule brīva no ēnas manā pilsētā nelūgta klīst kam manām vātīm tās perfektie plāksteri pazīst lai tā mūs pēc asinīm
13.
Pēc lietus 04:07
pēc lietus pēc lietus ir vieglāk kā raudājis klīstu trauc svētrakstā putni ko nepazīstu ne atspulga peļķēs kas apliecina ka ir kāda seja kas paciesties zina slīd stilīgas maskas un vaskoti stāvi bars laimi sev klonē bet dīvaiņiem nāvi spļauj kokteiļu mutes tieši mums sejā bet pārvērsto dzīvi vairs nepārvērst dzejā es noskūpstu stiklu aiz kura tu kraties tai lecīgā fankī kas izliekas patiess tad aizveru acis un esmu pie Sēnas lai Francijas odi sadzeļ man vēnas lai mīla ir šķitums es gribu kaut tādu ja nepiedzimst sirdī lai ienāk caur ādu es eju pie tevis caur disenes stiklu ar rēcošu sirdi kā motociklu
14.
Priekškarš 02:31
priekškarš leiputrija un berlīnes zēni kā karotes izkūst tējā pa trotuāriem aiziet kamieļi un validolu sūkā vējā uz palodzes mandolīna guļ sastingušām krūtīm meitene nezin par laimi un būvē kafejnīciņu kūtī bērni velk spļāvienam lūpas pie ekrāniem mātes iet ratā nāvīgas raidstacijas ar pieri liek nosisties latā plastmasas ģerānija un pensionārs dziestošā logā nabadzībai pietrūkst vien prieka dēļ prieka jau arī mēs zogam piedodiet nosisto laiku un godīgi neizklaigāto gar baznīcu milzīgs fiziķis mazās kurpītēs ubagot kāto krustojas dzīvie un nedzīvie aust pastarās tehnoloģijas nirvāna siāma liānas kā sudraba siekalas vijas apstājies taču un redzi kamieļi klusi iet garām izmisumam šovakar jābeidzas jo rīt jau ir jāsākas karam
15.
smeldzes piemiņai ir pazaudēts viss – arī bailes vien spēle ir maize un veldze tas sākās tieši tai dienā kad pilsētā nomira smeldze vēl sēžam bet gaismas vairs nav ir beigusies elektrība plīv kārtis kā fosforizētas un acīs gail azarta ziba pat ūdens ir beidzies un gaiss vien tumsa un bezsamaņa bet pīķis joprojām ir trumpā un dzīslās verd rāvaina maņa dzērāji kanāla malā neredz viens otru bet smejas skumjas un saraudātas ir tikai eņģeļu sejas ziemas nav vasaras arī nav rudens nav pavasara no klusēšanas mirušu putnu ar diegu sien eņģels pie zara tad pārmet krustu un lido vienalga – uz augšu vai leju Dievs ir visur – viņš zina un asarās paslēpj seju bet mums vairs nav laika nav gaismas nav gaisa nav citādas veldzes vien pīķis kas atkal ir trumpā un pīšļi no zudušās smeldzes laiks apstājies vējš arī asins vien inerce neapstājas ķermeņi dodas uz darbu ķermeņi atgriežas mājās

about

Music, lyrics, instruments, record ⊙ Kaspars Dimiters ⊙ 2002

credits

released February 3, 2016

license

all rights reserved

tags

about

Kaspars Dimiters Latvia

Latvian songwritter and poet.

contact / help

Contact Kaspars Dimiters

Streaming and
Download help

Report this album or account

If you like Kaspars Dimiters, you may also like: